Konrādam Sondoram — 80

Laima Locāne, Inita Ozoliņa

Kad skopā rudens saule — rudaste lapsa — parādās uz īsu brīdi un tūdaļ paslēpjas aiz lietus mākoņiem, ir novembris.

Skaisto 80 gadu jubileju novembrī svinēja Konrāds Sondors — žurnāla «Rosme» galvenais redaktors (1962 — 1987) un braila redaktors (1987 — 2004).

Konrāds Sondors dzimis 1934. gada 8. novembrī Rēzeknes apriņķī vairāku bērnu ģimenē kā jaunākais dēls.

Mazais zēns redz zilos pavasara vizbuļus gravā, dzeltenos kļavu lapu dālderus rudeņos un iemīl dabu — iemīl dzimto zemi. Zēns iepazīst zemkopja smago darba soli — no maza grauda melnā zemē līdz baltai maizei svētku galdā, un iemīl darbu.

Dzīves ritumu pārtrauc cilvēces postošākā nelaime — karš. Konrāds zaudē abus vecākus. Puiciska interese par nesprāgušu mīnu, kā rezultātā ievainojums, pēc kura zēns zaudē redzi. 1948. gadā Konrāds uzsāk skolas gaitas internātskolā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Skolā zēns aizrautīgi tver zināšanas, ir sabiedrisks un draudzīgs, viņš dzied, spēlē pūtēju orķestrī, bet visam pāri — interese par drukāto vārdu.

Piecdesmitajos gados Jugla vēl ir lielpilsētas neskarts rajons. Pulciņš jauniešu — Konrāds un viņa likteņa biedri (pārsvarā neredzīgi) — dodas pārgājienos pa tuvāku un tālāku apkārtni. Viņi iet kājām, brauc ar divriteņiem un laivo pa ezeriem. Tā norūdās raksturs: drosme, mērķtiecība, sadarbība un uzticēšanās līdzcilvēkiem. Vēlāk šīs īpašības lieti noder redaktora darbam.

1962. gadā Konrāds pieņem drosmīgu lēmumu un kļūst par žurnāla «Rosme» galveno redaktoru, kā rāda laiks, uz ilgiem, ilgiem gadiem. Viņam rūp tas, lai vājredzīgi un neredzīgi cilvēki visā Latvijā saņemtu nepastarpinātu informāciju braila rakstā un palielinātā drukā.

Būt žurnāla redaktoram padomju Latvijā ir būt kā zobratam milzu mehānismā. Augšā ir Neredzīgo biedrības Centrālās valdes redkolēģija ar stingriem CV prezidijā apstiprinātiem plāniem un nolikumiem, ir galvenā literatūras pārvalde ar ik žurnāla satura kontroli un asajām cenzūras šķērēm, ir kompartijas centrālā komiteja ar žurnāla izdošanas aizturēšanu un draudiem par tā slēgšanu. Apakšā ir liels darbinieku un žurnālistu skaits, kuri darbojas vairākās nodaļās: sabiedriski politiskajā, ekonomiskajā, sporta, kultūras, neredzīgo dzīve ārzemēs un citās. Un lielā ārštata korespondentu saime. Konrāds to spēj — «sazobe» ir vietā, un «mehānisms» strādā.

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados žurnāls «Rosme» ir populārs latviešu inteliģences vidū ar saviem literārajiem publicējumiem un ikgadējiem literārajiem konkursiem. Šādi konkursi bija divi: viens, kurā piedalījās vājredzīgie un neredzīgie, kā arī biedrības sistēmā strādājošie autori; otrs bija atklātais literārais konkurss, kurā piedalījās žurnālisti un literāti no visas Latvijas. Žurnālā publicējās tagad pazīstamie dzejnieki: O. Vācietis, I. Ziedonis, M. Čaklais, V. Belševica, L. Līvena u. c.

Septiņdesmitajos gados «Rosme» sasniedz vislielāko tirāžu — 4000 abonementu, un 700 eksemplāru (palielinātā drukā) ik mēnesi bija nopērkami kioskos.

1987. gadā Konrāds sāk strādāt kā braila raksta redaktors.

Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas gados, deviņdesmitajos, žurnālu «Rosme» tāpat kā citus preses izdevumus skar milzu pārmaiņas. Tas ir tā, it kā noturēties uz šauras palodzes. Pa plaši atvērto logu brāžas iekšā vēl nebijuši vēji: informācijas daudzveidība, finansētāju maiņa, finanšu samazināšanās, naudas reformas u. c.

Žurnāls «Rosme» noturas, turpina iznākt, brīžam retāk, dažkārt bez vākiem, bet vienmēr arī braila rakstā. Mainās galvenie redaktori, bet braila raksta redaktors paliek.

Konrāds turpina strādāt, jo spēj ieklausīties citu viedoklī, pieņem cilvēkus un apstākļus tādus, kādi tie ir, pārlieku nekritizē. Darbs žurnālā turpinās līdz 2004. gadam.

«Rosmes» lasītāji, jo īpaši braila rakstā lasošie, var būt pateicīgi par Konrāda lielo ieguldījumu žurnāla satura veidošanā, kas kļuvis par pamatu mūsdienu «Rosmei».

Daudz neredzīgu cilvēku Latvijā gaida žurnālu kā mīļu ciemiņu, lai, uzliekot rokas tam, iegrimtu sarunās.

Sijājas pelēks rudens lietus, bet aiz mākoņiem smej saule — rudaste lapsa...