Radošā nošu darbnīca Vaivaru skolā
Anna Dubovika
Mana sadarbība ar Vaivaru pamatskolu aizsākās, domājot par mūzikas mācīšanas metožu pilnveidošanu neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem. Šīs sadarbības iniciatīvu izrādīja skolas direktore Inese Kārkliņa un mūzikas skolotāja Irēna Trubina. Abas pedagoģes ir sirsnīgas, radošas un atvērtas sadarbībai.
Domājot par to, kā, mācot mūziku neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, īstenot valsts izglītības standarta prasības, kas saistītas ar nošu apguvi, esmu izveidojusi no finiera nošu tāfeli ar nošu līnijām. Tāfeles viena puse tika aizklāta ar audumu, kurš tāfeles otrā pusē bija piestiprināts ar nagliņām. Uz auduma tika piešūtas nošu līnijas no dzijas.
Gatavojoties Baltā spieķa dienai, tāfele aizceļoja uz Vaivariem. Sadarbību ar skolas mūzikas skolotāju Irēnu veicināja arī tas, ka studējam vienā augstskolā, vienā kursā. Ar direktores atbalstu un skolotājas Irēnas radošo pieeju radās projekts — pārbaudīt praksē nošu tāfeles pielietojamību, un tapa ideja izveidot muzikāli radošo darbnīcu. Darbnīcas mērķis ir saistīts ne tikai ar to, ka šajā skolā mācās divi neredzīgi bērni, bet padomāt par visiem neredzīgajiem, kuri vēlas mācīties mūziku, un Strazdumuižas internātvidusskolā šādu bērnu ir daudz.
Plānojot šo darbnīcu, gatavojāmies ar milzīgu atdevi. Skolas redzīgās meitenes no bieza kartona grieza nošu trafaretus, tika ierīkoti statīvi, kuros iestiprinātas no dzijas veidotās nošu līnijas.
13. oktobra rīts man iesākās ar kopīgu mūzikas stundu vadīšanu ar skolotāju Irēnu. Te arī sākās radošās darbnīcas norise dažādās klasēs. Katram skolēnam tika iedotas neredzību simulējošas brilles, un viņi pa vienam tika saukti pie tāfeles un lika norādītās notis uz attiecīgām nošu līnijām. Tā kā bērni bija redzīgi, šo uzdevumu bija jāveic ar aizvērtām acīm, uzvelkot brilles. Tāfele bija novietota uz galda vai krēsla stāvus, atkarībā no klases izkārtojuma. Tas bērniem deva iespēju apgūt vai nostiprināt apgūto mācību vielu. Neredzīgiem bērniem vilkt brilles nebija obligāti.
Bērni to veica ar lielu interesi — katram veicās dažādi, svarīgs bija darba rezultāts un bērnu vēlme darboties.
Nākamais uzdevums bija nošu veidošana. Bērniem tika izdalītas baltas papīra lapas un nošu trafareti. Šos trafaretus vajadzēja apvilkt ar zīmuļiem. Neredzīgie bērni to darīja ar šūšanas piederumu veikalos nopērkamu rullīti (to uzzināju no skolotāja palīgiem). Šādā veidā zīmējums ir reljefains un līnijas līdzenākas, nekā zīmējot ar grifeli. Uzzīmētās notis bija jāizgriež un no abām pusēm jāizkrāso ar krāsainiem zīmuļiem. Zīmēšana un krāsošana bija jāveic ar aizvērtām acīm. Stundas beigās skolēni dalījās ar saviem iespaidiem, kā viņi jutās, strādājot, neko neredzot. Izveidotās notis tika aiznestas uz skolas atpūtas telpu un saliktas uz izkarinātas līnijkopas. Kā vēlāk teica skolas direktore, tika izveidots milzīgs orķestris.
Pēc trim šādām mācību stundām ar saviem pavadoņiem ieradās arī Renāte Jakovļeva un Antons Sņegovs, un koncertā mēs visi trīs rādījām savus priekšnesumus. Mēs gan spēlējām, gan dziedājām. Skolēni bija sajūsmā par Antona priekšnesumu — viņš dziedāja R. Kaupera dziesmu «Spogulīt, spogulīt», pats sevi pavadot uz klavierēm. Jāsaka, šīs darbības ir grūti savienojamas, un, manuprāt, to reti kāds spēj paveikt. Īpašu skolēnu un direktores atzinību guva V. Kaminska «Ziemeļu serenāde», ko duetā nodziedāja Renāte un Antons. Cieņu izpelnījās arī mani un Renātes atskaņotie instrumentālie darbi. Mūsu koncerts izvērtās divās daļās. Koncerta otro daļu, kura norisinājās pēc pusdienām, un vienas radošās darbnīcas mēs papildinājām ar priekšnesumiem, kurus programmā iepriekš nebijām ierakstījuši.
Pēc koncerta pirmās daļas mūs laipni aicināja pusdienās Vaivaru pamatskolas direktore I. Kārkliņa. Viņa aizveda mūs uz Vaivaru rehabilitācijas centru, kurā atrodas ēdnīca. Direktore pastāstīja, ka tajā ir divas zāles, vienā — skolēni ēd pusdienas, otra zāle domāta dažādu nozaru darbiniekiem, kuri vēlas ēst pusdienas.
Ejot uz ēdnīcu, mums tika piedāvātas divas iespējas — braukt ar liftu vai kāpt pa kāpnēm, mēs izvēlējāmies otro variantu. Skolas direktore izmaksāja mums pusdienas. Jāsaka, šāda rīcība mūsdienās ir ļoti liels retums. Uzzinot, ka mēs ar Antonu esam krievu tautības cilvēki un ļoti labi pārvaldām latviešu valodu, skolas direktore bija lielā sajūsmā, jo, kā viņa teica, klausoties mūs, to nevar pamanīt. Pēc pusdienām, kad devos uz radošo darbnīcu, Renātei un Antonam ar asistentiem bija noorganizēta ekskursija pa skolu.
Koncerta otrā daļa ne mazāk sajūsmināja skolēnus. Žēl, ka koncertā nedzirdējām Vaivaru skolas neredzīgo bērnu priekšnesumus, bet viss vēl priekšā.
Domāju, mēs esam atstājuši labu iespaidu gan skolas pedagogiem, gan skolēniem.
Par Vaivaru skolu varu teikt pašu labāko. Tā kā Vaivaros biju pirmo reizi, tad mani ļoti izbrīnīja skolas ēka — gaiteņi, kas neatgādina kāpņu telpu, likās, ka atrodos kādā mājā, kāpnes uzdzina nostaļģiju pēc mana bērnudārza Ķengaragā, labvēlīga vide, kura nav sastopama pat Rīgas skolās, dažādi nosauktās telpas. Piemēram, telpa, kur mēs pārģērbāmies, tika saukta par burām. Manuprāt, katra no šīm telpām atspoguļo skolas kolektīva mīlestību pret dabu.
Sirsnīgi visu ansambļa dalībnieku vārdā pateicos direktorei Inesei Kārkliņai par sadarbības ierosinājumu, uzaicinājumu, laika pavadīšanu kopā ar mums, skolotājai Irēnai Trubinai par ideju bagātību, par iespēju darboties mūzikas stundās, gan koncertā, kā arī par koncertam nepieciešamo tehnisko aprīkojumu. Novēlam šai jaukajai skolai plaukt un zelt arī turpmāk!
P. S. — Par mūsu ansambļa nosaukuma maiņu. Neilgu laiku mūsu ansamblis pastāvēja ar nosaukumu «Cielaviņa», taču, kādā koncertā ieraugot, ka «Cielaviņas» ir izaugušas, viena no kora «Jolanta» dziedātājām beidzot mūs ievadīja pieaugušo sliedēs, pārdēvējot par «Pavasara brīnumputniem», jo cielaviņas statusam mēs vairs neatbildām.
