Vājredzīgie dusmīgi par regulārajām pārbaudēm invaliditātes pensijas saņemšanai
4. studija, LTV

Kāds cilvēks no Jēkabpils puses ir neapmierināts ar faktu, ka viņam kārtējo reizi, lai saņemtu invaliditātes pensiju, ir jādodas pie ārstiem, pierādot, ka acis vairs nerāda dienas gaismu, vēsta LTV raidījums «4. studija».

Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 8000 neredzīgu un vājredzīgu cilvēku, kuri saņem invaliditātes pensiju. «Invaliditāti var noteikt uz sešiem mēnešiem, vienu gadu, diviem gadiem, pieciem gadiem un pēc tam atbilstoši MK noteikumiem vērtē, vai nav piešķirama beztermiņa invaliditāte, ko iedzīvotāji paši dēvē — uz mūžu,» skaidro ekspertīzes vadītājs Andris Zīverts.

Neredzīgajiem cilvēkiem, kā arī citiem ļaudīm pēc smagām saslimšanām vai traumām pēc noteikta termiņa ir jākārto dokumenti, lai savu diagnozi pierādītu invaliditātes ekspertīzē. Viņu vidū ir arī vājredzīga pensionāre Elizabete Kravale. «Es sāku strādāt šeit, uzņēmumā,» stāsta Elizabete. «Sākumā par lakotāju. Es lakoju, un tad vienreiz plīsa [kārba]. Tajā bija acetons, un man viss sejā ielija. To jau neviens nezina, no kā man tā tīklene sāka pasliktināties,» norāda sieviete.

«Man ir caurumi abās acīs, palikusi tikai sānu redze. Es redzu jūsu siluetu. Taču jūsu galvu neredzu. Nu… kaut ko sarkanu redzu,» lūkojoties žurnālistē, saka Elizabete.

Viņasprāt, regulārās pārbaudes ir ņirgāšanās par cilvēkiem. «Redze neuzlabojas, bet mūža invaliditātes grupu valsts nepiešķir. It kā kādu rītu būtu iespējams pamosties ar citām, redzīgām acīm!» norāda Elizabete un piebilst: «Dažreiz nevis raudāt gribas, bet balsī kliegt! Es domāju — ar ko mēs to esam izpelnījušies?»

Institūciju pārstāvji atbild, ka saprot cilvēku ar īpašām vajadzībām aizvainojumu. Taču ekspertiem jāpamato, kādēļ invaliditāte jānosaka uz mūžu. Turklāt ir cilvēki, kas spekulē un vēlas iedzīvoties par savu it kā smago kaiti.