11.janvārī projekta „Draugs draugam Strazdumuižā” ietvaros notika personīgās izaugsmes pasniedzējas Sarmītes Šmites lekcija par tēmu: kā cilvēkiem dzīvot un komunicēt vieglāk. Pēc profesijas Sarmīte Šmite ir mūzikas pedagogs, kordiriģents, taču profesijā nestrādā jau 10 gadus. Viņa ir labs piemērs tam, ka dzīvē visu var izmainīt un izdarīt, ja vien ļoti to vēlās. Jau 12 gadus viņa strādā par personīgās izaugsmes treneri sievietēm, mācot viņām kļūt dzīves gudrākām un viedām.

Lekciju Sarmīte sāka ar jautājumu - kā dzīvot vieglāk? Vai klātesošie saprot šo mūžīgo jautājumu? Atbilde bija viennozīmīga, nevajag pārlieku daudz pārdzīvot par procesiem, ko tāpat nevaram ietekmēt un mainīt. Cilvēki bieži vien pārlieku daudz satraucas par ikdienišķiem sīkumiem, nepārtraukti tos pārdomā, uztraucas, vaino sevi un meklē vainu arī apkārtējos. Bet, vai rezultāts no tā tiek sasniegts? Protams, nē. Cilvēks ar šīm emocijām tikai vairo savu ne īpaši pozitīvo enerģiju. Jebkurš indivīds ir pieradis katrai situācijai piešķirt vērtību, proti, bija labi, vai bija slikti. No šī vērtējuma ir atkarīga arī pašsajūta, jo, kad situācija ir pozitīva, arī pašsajūta ir ļoti laba. Uz šo situāciju Sarmīte attiecina dzīvesgudrību: ir situācija, ir doma, bet neliec domai domu galā. Tātad secinām, ka nevajag vērtēt otru cilvēku, bet vajag sev pateikt: „Viss! Nedomā un dzīvo tālāk!”. Bet, ja kaitina kāds cilvēks, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņā ir īpašības, kuras piemīt pašam. Netiekot galā ar šīm īpašībām, mēs neviļus tās saskatām citos cilvēkos un saprotam, ka tās ir nevēlamas un derdzošas. Bet paši ar sevi nestrādājam un neattīstamies, lai tās mazinātu un izskaustu. Vieglāk redzēt cita smilgu augam, nekā savu baļķi guļam. Uz šīs zemes visi ir skolnieki, kuri dzīvo ļoti lielā mīlestības un gaismas enerģijā, kura nāk no augšas. Šī enerģija plūst caur katru skolnieku un arī caur cilvēku, kurš Jums nesimpatizē. Tas, kas nepatīk otrā cilvēkā, nozīmē tikai to, ka Jums no viņa ir kaut kas jāiemācas, jo tieši caur viņu nāk šī enerģija no dievišķā. Jo vairāk tiek dota mīlestība, sapratne, iejūtība, jo vairāk tiek saņemta atpakaļ šī labā enerģija.

Liela nozīme cilvēku dzīvē ir domāšanai, kā katrs domā, jo katrs cilvēks ir indivīds ar saviem uzskatiem. Ikdienā cilvēki nenoliedzami daudz strīdas par „neko”. Tas notiek tāpēc, ka katram ir savi uzskati un katrs redz pasauli atšķirīgi. Cilvēki pasauli uztver ar redzi, dzirdi un sajūtām (garša, oža, tauste). Patiesība ir tāda, ka tādu informāciju, kādu katrs ir saņēmis, caur tādu arī viņš raugās uz pasauli. Tā parādās cilvēka domās, sarunās un darbībās. Patiesībā visi šie uzskati, kas cilvēkus ierobežo, ir pašu izdomāti. Visas lietas ir tādas, kādu tai paši piešķir vērtību. Tajā brīdī, kad katrs noņem šo dzīves rāmi nost no savas dzīves uztveres, tiek paplašināts redzes lauks un ir iespēja ieraudzīt plašāk.  Vairāk sāk izprast apkārtējos un nenotiek strīdi par nenozīmīgām lietām. Ir cilvēki, kuriem, lai cik arī būtu gadi, vienmēr iekšēji smaida un ir dzīves priecīgi, jo viņš savā vecumā jūtas labi. To vajag ikvienam iemācīties un nenogalināt šo sajūtu, ļaut būt pašam. Ir pierādīts, ka, ja kāds norāda, kā ir pareizi jādzīvo, kā pašaizsardzība ieslēdzas – attaisnošanās. Bet nevajag attaisnoties par to, kas Jūs katrs esat, katram cilvēkam ir savi uzskati, kuri var atšķirties no citiem. Bet ir situācijas, kad cilvēki neliekas mierā ar saviem ziņkārīgajiem jautājumiem, tad viņiem ir jāatbild ar vienkāršām frāzēm – „Viss ir procesā”, vai „Esmu ceļā uz to”. Ar to nekas netiks pateikts, bet pēcjautājumi arī nesekos. Dzīvē dažreiz gadās arī kādu negribot aizvainot, tad vajag mācēt pateikt otram tikai vienu vārdu- piedod. Tas iekļauj sevī visu, neko neskaidrojot. Tas ir grūti, jo katram ir savs ego, bet to vajag pārkāpt, lai atvērtu savu pozitīvo enerģiju pret otru līdzcilvēku.

Ir arī atziņa, ka kur tava doma, tur tava enerģija. Tas liek mums saprast, ka jādomā pozitīvas domas, jeb domas, kurām ir vērtība. Diemžēl daudz enerģijas tiek tērēts uz nevērtīgām domām, kuras tikai pasliktina pašsajūtu. Vajag censties attīrīt sevi no šīm domām. To var izdarīt vai nu ar piedošanas lūgšanu pie augstākiem spēkiem, vai apķert pašam sevi, samīļot blakus esošo cilvēku un sniegt viņam savu mīlestību. Vajag mācēt dalīties ar savu mīlestību, lai otrs to sajustu un tikai tad jūs saņemsiet to pašu atpakaļ. Jāmāk būt tam cilvēkam, kurš iemācīs līdzcilvēkam mīlēt un atvērt savu sirdi. Visos cilvēkos ir mīlestība. Neviens nav labāks vai sliktāks. Nav nozīmes vai cilvēkam ir izglītība vai nav, jo visi ir līdzvērtīgi un ikvienam ir nepieciešams mīļums. Mīlestības enerģijai ir vislielākais spēks, jo tā maina pasauli, tā nevērtē, tā ir dāsna. Ir ļoti svarīgi katram cilvēkam justies labi savā iekšējā pasaulē un katram individuāli par to ir jādomā. Varbūt tas skan egoistiski, taču nevar nodot otram kaut ko labu, ja cilvēkā pašā nekā nav. Nevajag sevi noliegt, jo tikai tad, kad cilvēks ir īsts, dzīvs un patiess, viņu apkārtējie līdzcilvēki pieņem. Visievainojamākais cilvēks ir tajā brīdī, kad viņš sevi nemīl un nenovērtē. To citi jūt.

Lektore sniedza padomu, ka nevajag dzīvot pagātnē. Ir jādzīvo tagad un tūlīt. Vajag savu dzīvi dzīvot un dzīvot tai līdzi. Nevajag skriet tai garām.  Tāpēc ir nepieciešams izvirzīt katram savus dzīves mērķus. Un, ja kādam ir bailes no nākotnes, tad ir labs teiciens: tava šodiena ir tāda, kā tu domāji un dzīvoji pagātnē. Tava rītdiena būs tāda, kā Tu domā un dzīvo šodien. Dzīves laikā cilvēks nodziest un ir liela nozīme atrast savā dzīvē kaut ko jauku un patīkamu. Ir vingrinājums, kuru vajadzētu izpildīt katru dienu, vismaz 30 dienas pēc kārtas. To var darīt ar aizvērtām acīm, bet tik pat labi var rakstīt uz papīra. Vingrinājuma būtība ir rakstīt pateicības. Kas ir pateicības, jūs domāsiet? Pateicības ir sarunas ar eņģeļiem, Dievu, savu zemapziņu un savām sajūtām. Vajag mācēt izteikt pateicību par sīkām lietām augstākiem spēkiem. Tā viņi novērtēs Jūs un sniegs Jums labās lietas vēl vairāk. Vajag mācēt sakoncentrēties uz sevi, lai dzirdētu savas domas, savas vēlmes uz kurieni virzīties. Saklausīt savu intuīciju, kā arī iemācīties „izkāpt” no savas komforta zonas, lai paplašinātu savu dzīves uztveri. Visi cilvēki ir atšķirīgi un oriģināli, vajag vienam no otra mācīties. Tāpat ieteikums ir katram rakstīt savus dzīves mērķus, sadalot tos četrās grupās:

1. Es, mana veselība un pašizaugsme;

2. Manas mājas, ģimene un draugi;

3. Mans darbs un bizness;

4. Mana atpūta un vaļasprieki.

 Ideāli būtu, ja šīs grupas būtu līdzsvarotas, bet, ja tā nav, tad vajag piedomāt, kā attiecīgo grupu papildināt ar Jums nozīmīgām lietām. Mērķi ir jāizvirza jebkurā vecumā, jo tā var saņemt dzīves stimulu nākotnei. Lai mērķi piepildītu, ir nepieciešami resursi, kā arī mērķis ir jānoformulē tagadnē ar domu, ka tas tiešām ir nepieciešams. Dzīve ir praktiska, kaut gan cilvēkiem bieži saka, ka vajag iet garīgo ceļu. Sarmīte uzskata, ka garīgais ceļš ir prasme komunicēt vienam ar otru, satikties ar cilvēkiem, sadzirdēt vienam otru, kā arī prast atrisināt stīdus. Garīgā dzīve ir enerģija, kas plūst no cilvēkiem.

Noslēdzot lekciju Sarmīte ikvienam novēl domāt  sev vēlamās domas. Un nav nozīmes kāds ir cilvēka vecums. Viņš var rakstīt vai skaitīt pateicības. Un viņa pasaulē ienāks kāds, kuram tiks veltīta šī mīlestības enerģija.

Izsakām pateicību Sarmītei Šmitei par izglītojošo, vaļsirdīgo un dzīvesgudro lekciju.

Sirsnīgs paldies Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentam par atbalastu projekta realizācijā.