Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Diabēta asociācija, Latvijas Pensionāru federācija un Latvijas Acu ārstu asociācija šī gada 29. septembrī ir nosūtījušas vēstuli Latvijas Republikas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijai, Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijai, Veselības ministrijai un Latvijas Republikas Tiesībsargam “Par nevienlīdzību novēršanu starp sabiedrības grupām un rīcību redzes zuduma novēršanai Latvijas iedzīvotājiem.”
Šajā vēstulē organizācijas norāda uz esošo situāciju acu veselības aprūpes sistēmā un lūdz politikas veidotājiem rīkoties, uzlabojot vienlīdzību šajā nozarē.
Redzes zuduma slogs pasaulē ir ievērojams un turpina pieaugt. ANO Ģenerālās Asamblejas 2021. gada rezolūcija “Redze visiem” norāda, ka vairāk nekā 2 miljardiem cilvēku ir redzes traucējumi vai pilnīga neredzība. No tiem 1,1 miljardam redzes zudumu varētu novērst vai tas vēl nav ārstēts. Prognozes rāda, ka līdz 2050. gadam redzes traucējumi skars pusi pasaules iedzīvotāju. Galvenie redzes zuduma cēloņi ir katarakta, glaukoma un tīklenes slimības, kas īpaši ietekmē cilvēkus pēc 50 gadu vecuma Eiropā.
Redzes zudums būtiski ietekmē cilvēku dzīvi – gan fiziski, gan emocionāli, gan ekonomiski. Tas var palielināt traumu risku, izraisīt sociālu izolāciju un veicināt hronisku slimību, tostarp, depresijas attīstību. 2020. gadā redzes zudums izraisīja globālus ekonomiskās produktivitātes zaudējumus $410,9 miljardu apmērā. Globāli aprēķini liecina, ka piemēram tādu tīklenes slimību kā diabētiskas makulas (DME) un ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas (AMD), kas saistītas ar pilnīgu redzes zudumu, sabiedrības izmaksas ASV pārsniedza $20 miljardus, un tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam šis skaitlis trīskāršosies. Tas ietver tiešās izmaksas, piemēram, medicīnas pakalpojumus, un netiešās izmaksas, piemēram, samazinātu darba produktivitāti un neformālās aprūpes slogu un zaudētus dzīves gadus ar pilnvērtīgu dzīves kvalitāti katram pacientam ar smagiem redzes traucējumiem.
Līdzīga situācija ir konstatēta arī Eiropā, kur 2016. gadā kopējās tiešās un netiešās izmaksas AMD dēļ tika lēstas €89,5 miljardu apmērā gadā, sākot no €282 miljoniem Slovēnijā līdz €3,3 miljardiem Polijā. Jaunākie reģionālie dati liecina, ka sešu Centrālās un Austrumeiropas valstu (Bulgārijas, Ungārijas, Lietuvas, Ziemeļmaķedonijas, Polijas un Rumānijas) kopējais iedzīvotāju skaits, kas sasniedz 77,4 miljonus, ietver gandrīz 1 miljonu pacientu ar vecuma makulas deģenerāciju (AMD), diabētisko makulas tūsku (DME) vai tīklenes vēnu oklūziju (RVO). Šajās Centrālās un Austrumeiropas valstīs tikai 25% pacientu ar vecuma makulas deģenerāciju (AMD), diabētisko makulas tūsku (DME) vai tīklenes vēnu oklūziju (RVO) tiek diagnosticēti, un mazāk nekā 15% saņem ārstēšanu, kas norāda uz būtisku aprūpes plaisu salīdzinājumā ar lielāko daļu citu ES valstu. No aptuveni 376 000 DME pacientiem tikai 25% ir diagnosticēti, bet tikai 8% tiek ārstēti. Latvijas dati par situāciju mums nav pieejami.
Mēs aicinām uzsākt rīcību un īstenot ANO Ģenerālās Asamblejas izvirzīto mērķi “Redze visiem” līdz 2030. gadam, prioritizējot rīcību acu veselības uzlabošanā un ieviešot politikas, kas samazina redzes zuduma ekonomisko un sociālo slogu. Mūsu ieskatā ieguldījumi inovācijās ir redzes zuduma profilakse. Šīs slimības, kuras iespējams gan novērst, gan efektīvi ārstēt, turpina radīt ievērojamu sociālekonomisko slogu mūsu sabiedrībai, atstājot cilvēkus riska grupā zaudēt ne tikai redzi, bet arī neatkarību un dzīves kvalitāti. Mēs aicinām uzsākt multisektorālu sadarbību problēmas atzīšanai un risinājumu meklēšanai, pievēršot uzmanību sekojošiem galvenajiem virzieniem:
- Agrīna diagnostika. Būtu nepieciešams uzlabot esošo aprūpes sistēmu, kuras ietvaros riska pacientiem būtu iespējas savu acu veselību papildus padziļināti pārbaudīt;
- Standartizēta aprūpe, nosakot labāko praksi un klīniskos ceļus un efektīva starpdisciplinārās sadarbības izveide. Būtu nepieciešams izvērtēt esošo sistēmu un veikt uzlabojumus, lai mazinātu aizkavēšanos ārstēšanas procesā, jo ielaista slimība palielina risku neatgriezeniskiem redzes bojājumiem;
- Vienlīdzīga piekļuve modernām ārstēšanas iespējām dažādām grupām. Būtu nepieciešams veicināt politikas izmaiņas, lai visiem pacientiem neatkarīgi no atrašanās vietas, ienākumiem, diagnozes būtu pieejama terapija. Tā, piemēram, šobrīd intravitriālās injekcijas redzes saglabāšanai ir pieejamas tikai diabēta makulas tūskas pirmreizējiem pacientiem ļoti limitētam skaitam. Pacientiem, kuri jau agrāk uzsākuši terapiju par saviem līdzekļiem, terapijas izmaksas jāsedz pašiem, kas tādējādi nostāda viņus nevienlīdzīgā situācijā. Tāpat arī pacientiem ar vecuma makulas deģenerāciju šī pati terapija nav pieejama no valsts budžeta vispār, kas rada nevienlīdzīgu attieksmi un nevienlīdzīgas iespējas;
- Integrēti rehabilitācijas un ilgtermiņa novērošanas risinājumi. Nepieciešams plānot pēcaprūpes sistēmas, kas atbalsta pacientus pēc ārstēšanas, sniedzot iespēju saglabāt dzīves kvalitāti un neatkarību;
- Veicināt informētību pacientu un veselības aprūpes speciālistu vidū;
- Ar redzi saistīto veselības datu pieejamības uzlabošana. Aicinām pieiet nopietni šim jautājumam, skaidri izvērtējot, kādi dati sistēmās ir pieejami, kur būtu veicami uzlabojumi, lai šos datus efektīvi varētu izmantot gan veselības un sociālo pakalpojumu plānošanai, gan ietekmes izvērtēšanai. Iespēju robežās izskatīt iespēju veikt pētījumu pacientu un ārstu vidū, lai identificētu eksistējošās problēmas.
Iedvesmojoties no veiksmīgiem veselības aprūpes modeļiem Rietumeiropā un ASV, mēs redzam, ka digitālo risinājumu ieviešana, vienotu aprūpes standartu veidošana un spēcīgāka infrastruktūras finansējuma nodrošināšana spēj nodrošināt ievērojamus rezultātus. Lēmumu pieņēmēju līderība pacientu izglītībā, starpdisciplinārajā sadarbībā un ieguldījumi veselības aprūpes infrastruktūrā ir nozīmīga, lai sasniegtu šos mērķus.
Lūdzam Jūs uzņemties līderību redzes veselības politikas plānošanas stratēģiskas pieejas veicināšanai. Tāpat lūdzam visnotaļ sarežģīto budžeta apstākļu situācijā iestāties par pacientu ar diabētisku makulas tūsku un vecuma izraisītu makulas deģenerāciju tiesībām, kuriem šobrīd terapijas apmaksa jāveic no savas kabatas, kas būtiski liedz viņiem iespēju saglabāt redzi un palielina risku nonākt gan fiziskās, gan mentālās veselības krīzē, tādējādi jau nonākot sociālā budžeta redzeslokā ar daudz augstākām izmaksām.
Jau esam saņēmuši atbildi no Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja par pilnīgu atbalstu nevienlīdzības mazināšanas nepieciešamību.