Nodaļa — Latvijas lepnums 2007

Stāsts no «Latvijas lepnums 2007»
Birutas klusās zelta atslēdziņas
Ieva Alberte

Biruta gulēja gultā, skatījās griestos un raudāja. Viņa bija pārcietusi divus infarktus un gribēja izdzīvot. «Darīšu smagākos dar¬bus, darīšu visu, tikai uzstādi mani uz kājām, ļauj dzīvot,» viņa klusībā lūdza Dievu. Tika uzklausīta. Solījums paliek solījums, un viņa prātoja paņemt aizbildniecībā kādu bērniņu, kas ir ļoti, ļoti nelaimīgs. Tāds bija Dmitrijs, kurlmēms puisītis. Patlaban baušķenieces Bi¬rutas Stepiņas mīlestībā sildās arī Inga, kura cietusi no vardarbības, un vājredzīgais Ivo.

Nu, pelīt?
«Lupinājām granātābolu un skatījāmies pa logu, vai nākat,» Biruta sagaida divistabu dzīvokļa durvīs. Sirsnīga, enerģiska. Gluži kā tautasdziesmā: silta, jauka istabiņa, bērza malkas kurināta. Nedaudz uztraukusies, jo nezina, kas tas Latvijas lepnums ir, un intervi¬jas nav nācies sniegt. Mēs gan esot tieši laikā, jo sestdienas ģimenei ir svētku dienas. Piekt-dienās no skolas Rīgā atbrauc Ivo un Dima, tiek iegādāts kāds našķis un kopīgi gatavotas pusdienas.

Kad izvelku cienastu, Dima sāk priekā lēkāt. Čipsi «atbruņo» jebkuru bērnu. Arī Ingu. Acis zib. Kad Biruta Dimam ar žes¬tiem rāda, ka viens pats visu paku viņš neda¬būs, puika caur smaidu uzmet lūpu, it kā tēlo¬dams apvainotu, tad sažņaudz rokas dūrītēs un nepacietīgi aptekalē mazu riņķīti ap savu asi. Kad puse čipsu iebērta bļodā, Dima dabū atlikušo. Apsēstas krēslā, apskauj paku un omulīgi skatās televizoru. Ik pa laikam viņš parāda uz augšu paceltu īkšķi — pa pirmo!

Jezgai pievienojas arī Ivo. ‘Viņš atnācis vēlāk, jo sliktās redzes dēļ pārvietojas lēnāk. Tikmēr Inga iekārtojusies tuvāk man un Birutai, jo vēlas piedalīties intervijā. «Es biju Dardedzē!» viņa priecīgi izsaucas, gribot pastāstīt par savu dzīvi. Skaudri — Dardedze ir vardarbībā cietušo centrs. Biruta skumji pasmaida, apskauj Ingu un sarunā, ka pārbļaut mammu un ciemiņu nav labi, tāpēc vajadzētu paklusēt. «Atceries, ko mēs sarunājām — būsi laba meitiņa, mammas labā rociņa.» Inga viltīgi smaida un piekrītoši māj ar galvu. «Nu pelīt, dod buču,» abas sašmaukstinās un «līgums» noslēgts.

Iemācās zīmju valodu
Abus «nemierniekus» Ivo un Ingu Biruta audzina otro gadu. Kad slimības gultā sev un dievam doto solījumu gribējās izpildīt, tas gluži vai pats ielēca rokās. Strādājot bērnunamā «Annele» par sētnieci, viņa nejauši sadraudzējās ar mazo Dimu. Kā puika viņu ieraudzīja, tā ķērās pie rokas. Tieši tobrīd Bauskā notika kursi audžuģimenēm, un Biruta izlēma tos noklausīties. Ja noderēs — labi, ja ne — vismaz kaut ko jaunu būs uzzinājusi. Pēc pirmās nodarbības viņa saprata, ka tas ir tas, ko vajag.

Atmeta domu par dzīvošanu laukos, bišu kopšanu un mācijās kursos. Saņēmusi sertifikātu, viņa devās uz bāriņtiesu un teica, ka vēlas Dmitriju audzināt. Pati izdomāja, ka apgūs zīmju valodu. Sarunvaloda esot bijusi vienkārša, taču grūtības sākās, kad bija Dimam jāpalīdz matemātikā. Parādi nu ar zīmēm miljonu, reizinātāju, dalītāju! «Kad visi aiziet gulēt, mēs vakaros uzvārām tēju un pamatīgi izrunājamies,» Biruta stāsta, ka pēc operācijas Dima progresējot. Varot pateikt vārdu «mamma». «Ma — mmm — a,» puisēns pasaka vārgā balstiņā un pats par to ļoti priecājas.

Ko viņa pārcietusi
Redzēdami, kā Biruta strādā ar Dimu, bāriņtiesā palūdza, vai viņa varētu uz laiku parūpēties par Ingu te pat no Bauskas, kamēr tiek lemts par mātes atbilstību bērna audzināšanai. «Bērnunamā tāda maiga meitiņa ielika dipsīti klēpī un teica: gribu mājās, gribu mājās. Čīkstēja un pīkstēja kā mazā pelīte. Sirds neizturēja. Paņēmu. Tas, ko viņa dzīvē redzējusi...» Biruta aizmiedz acis un noskurinās. Atglauž matus un klusi nosaka, ka Ingas mammu vairāk par bērnu saistījis kāds izbijis cietumnieks. Kamēr mamma neesot bijusi mājās, viņš aicinājis meitenīti zem galda spēlēt «vistiņas»...

Kad mājās ieradās Inga, sākās mammas dalīšana. Dima, kā jau saimnieks, uzskatīja ka mammai jāmīļo ir tikai viņš un, kad klēpī rausās Inga, pa gaisu gāja rokas. Pirmie trīs mēneši bija smagi. «Nezināju, ko iesākt. Kā iztapt viņiem,» Biruta pašūpo galvu. Liels atbalsts bijušas un ir gan vietējās speciālistes, gan bērnu un ģimeņu aprūpes biedrība «Bakners» Rīgā, kur Biruta mācās kursos. «Kā viņas visas strādā! Ar tādu atdevi!» Tieši «Bakners» izvirza Birutu Latvijas lepnumam, jo audžumammas, kuras vēlas apgūt zīmju valodu un audzināt kurlmēmo, ir retums.

Tieši Birutas spēka un mīlestības pilnās sirds dēļ kādā no audžuvecāku konferencēm viņai pastāstīja, ka Iecavas bērnunamā ir ļoti slims puisītis Ivo. Turklāt vājredzīgs. Bijis paredzēts adopcijai uz ārzemēm, taču tas nav noticis. «Lai arī cik slims, ņemu,» Biruta teica un nebrauca pat puiku apskatīt. Pēc trim dienām Ivo atveda uz Bausku. «Kauli un āda, brilles aizsedza seju. Izskatījās kā tāds mazs gorilla! Par ko viņam tas... dzīvu vecāku bērns,» Biruta paskatās uz Ivo, kurš rātni atdala vīnogas no ķekariem un liek šķīvī. Pēkšņi viņš pieceļas un ar šķīvi sāk iet uz virtuvi, gandrīz apgāžot apkārt esošās mantas. Iesprūst starp krēslu un galdu. «Pačamdi ar rociņu, pirms ej. Prātīgi!» Biruta palīdz izkļūt. Ivo aiziet otrā istabā, apsēžas gultā un sāk šūpoties. Tā viņš darot kad nāk miegs.

Savilkusi kropļus
Bet kāda līdz šim bijusi Birutas pašas dzīve? Viņai ir trīs lieli bērni, pieci mazbērni. Bērni viņas dzīvē ir pats svarīgākais. To Birutai pārmetis vīrs, sakot, ka tiek piemirsts viņš. Kad jaunākais bērns bija gadu vecs, viņi izšķīrās. Biruta audzināja bērnus viena, pēc kāda laika apprecējās otrreiz. Pirms pāris gadiem vīrs nomira, un tad Biruta nokļuva slimnīcā ar infarktu. Bet tā jau nebūtu dzīve, ja neapmestu loku. Pēc trīsdesmit gadiem pie Birutas bija atgriezies pirmais vīrs. Tagad viņš dzīvo Stepiņu lauku mājā, pamazām remontē to un vada uz skolu ingu.

Jo vairāk Biruta palīdzot citiem, jo vairāk Dievs dodot spēku pārvarēt pašai savas grūtības. Inga, Ivo un Dima viņu uzmundrinot kā neviens cits. Tomēr esot reizes, kad rokas nolaižas. Kādu dienu, pastaigājoties ar bērniem, Biruta aiz muguras izdzirdēja frāzi: «Savilkusi kropļus.» Toreiz viņa gandrīz apraudājusies un atcirtusi: «Varbūt jūsu bērnubērniem vēl sliktāk būs par šiem, mēs nezinām, kā dzīvē var notikt. Arī labus cilvēkus piemeklē nelaime.» Vairs negribas iet pa ielu, labāk pastaigājas pa upmalu. Vislabāk gan viņi jūtoties, kad atpūšas ar citām audžuģimenēm.

Dima ar roku kustībām parāda, ka peldējis un šļūcis pa slidkalniņu Ventspilī. Lepni uzsit sev pa krūtīm, parādot, ka tas bijis viņš. Pēkšņi Dima nostājas istabas vidū, papleš kājas kā rokmūziķis un imitē ģitāras spēlēšanu. Dima ļoti gribot iemācīties spēlēt ģitāru. Kad Biruta sakrāšot naudu, nopirkšot viņam ģitāru. Nezina, kad tas būs, jo naudas trūkst. Piemēram, par dimu valsts mēnesī maksā 70 latu, 35 lati no tiem vajadzīgi dzirdes aparāta baterijām, nupat nopirkti ziemas zābaki par astoņiem latiem, bikses par 12 latiem un ziemas jaka par 17 latiem. Nauda cauri. Viss iegādāts Gerkenā — kur lētāk.

«Mammas zelta atslēdziņas,» Biruta apskauj bērnus un sabučo. Brīvdienu vakaros dažkārt visi trīs salienot gultā pie viņas. Birutai siltuma un mīlestības pietiek. Viņa smej, ka savā azotē labprāt savāktu visus bērnunamu bērnus.