Turas dzīves zirgam krēpēs
Ilze Kalniņa
«Druva»
«Ziedu es izjūtu ar vibrācijām, smaržu. Pavasari sajūtu ar putniem, sauli, gaisu. Un lietainās dienas man ļoti patīk. Man ļoti patīk negaiss vasarā. Varbūt tas ir tāpēc, ka īsti to neredzu, bet to tā īpaši var dzirdēt. Un ļoti man patīk sniegputenī,» tā tikai viena no domām, ko garajā sarunā pateica Aija Rīvīte.
Domu un pārdomu, ieklausoties Aijas laika un pasaules vērtējumā, ir daudz. Šai sievietei piemīt milzum liela enerģija, viņa ir uzstājīga. Jau Strazdumuižas skolas raksturojumā esot bijis teikts, ka viņa ir nepakļāvīga. Jautāsiet, kā cilvēks, kurš, pēc vispārējiem sabiedrības stereotipiem domājot, būtu it kā atkarīgs no citu pretimnākšanas, var gribīgi soļot pa dzīvi un tās likumsakarības stāstīt citiem? Nu, nezinu kā, bet viņa to var.
«Lūdzu, nelietojiet apzīmējumu — invalīde. Man ir pirmā redzes invaliditātes grupa, bet liekas, ja invalīds, tad neko nevar. Es varu daudz. Man vienmēr bijis svarīgi būt zirga mugurā,» tā Aija, kura vada Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālo organizāciju un strādā par vecāko sociālo rehabilitētāju uzņēmuma telpās izveidotajā dienas centrā. Tas nav maz, bet tas vēl nav viss.
Mācās bez noguruma
Aija piesēžas pie sava datora un uzraksta vārdu — attīstība. Un dators lasa — attīstība. Aija reti pieļaujot burtu kļūdas. Viņa tastatūru spiež ar visiem desmit pirkstiem un datoru uzskata par savu palīgu mācībās. Viņa izmanto internetu, arhivē lekcijas, mācību materiālus un uzsver, ka katram cilvēkam ar redzes traucējumiem datoram būtu jābūt kā tehniskajam palīglīdzeklim ikdienā. Šoreiz arī vārdam «attīstība» nav tik daudz filozofiskas jēgas. Aija studē sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība». Nākamajā vasarā viņa tiks pie augstskolas diploma un cer, ka mācīsies arī turpmāk, lai iegūtu bakalaura grādu.
«Šāda izglītība man bija vajadzīga. Ļoti gaidu to vienu nedēļu Rīgā, kad tiekos ar saviem grupas biedriem. Mēs esam 13 cilvēki no visām Latvijas malām. Mēs daudz runājam, dalāmies pieredzē, apgūstam jauno. Mēs nekonkurējam, viens otru atbalstām. Pasniedzēji saka, ka nāk uz mūsu grupu saņemt enerģiju. Man liekas, ka viņi neliekuļo, jo esam ļoti dzīvespriecīgi, mūsos nav tāda noguruma,» stāsta Aija un piebilst, ka būtu mācījusies kaut visu dzīvi, tikai kādreiz nav piedāvāta tāda iespēja, vēlāk pietrūcis līdzekļu, lai nodarbības samaksātu. Tagad Eiropa izglītībai iedevusi naudu un, viņasprāt, iespējām ir dzīvē jāsaka stingrs jāvārds.
«Pusceļā parasti neviens nepaliek. Nu, noteikti nepaliek, kas to negrib,» tā Aija. Viņas zināšanas tagad palīdz daudziem Cēsu un novada redzes invalīdiem saprast, kā risināt juridiskas lietas, kur pieejamas nepieciešamās konsultācijas izglītības, veselības jautājumos. Un vēl kolēģi no Aijas mācās uzdrīkstēšanos.
«Atnāk cilvēks un stāsta, ka nespēj iemācīties to un šito. Ka netiek galā ar šķēršļiem. Es vienmēr atbildu: «Bet pamēģināt taču mēs varam!» Man vienmēr ir ļoti traucējis, ka mani ierobežo. Kad biju maza, tad mamma mani žēloja. Viņai likās, ka nevaru to un tas man arī par grūtu. Skolā bija pat jālūdz rakstiska atļauja, lai varētu pāriet pāri ielai. Bijām tādi pie rokas turami. Un tas ir traki, ja tā vēl turpinās. Pie mums es neesmu satikusi, bet ir Rīgā vājredzīgi jaunieši, kuri nemāk maizi sev uzsmērēt. Tā nevajadzētu būt. Visvairāk mēs viens otram varam palīdzēt ar savu pieredzi, tajā ir jādalās. Un nav jābaidās pajautāt,» uzsvēra Aija.
Guļot dubļos iemācās lidot
Kā nepalaist dzīvi garām? Kā izdodas sev noticēt? Tādus jautājumus viens otram uzdod arī redzīgie. Aija saka, ir izvēle — dzīvi var vienkārši nodzīvot un var arī labi nodzīvot. Tas iespējams, nopietni ar sevi strādājot, domas vētot un sakārtojot.
«Man nebija slikta redze kopš dzimšanas. Bija kritiens, trauma un palēnām redze kļuva vājāka. Skolas laikā ļoti sāpēja. Bija reize, kad iekritu sniegā, pazuda brilles, pazuda cimdi. Visi aizgāja, es paliku. Tu paliec tumsā viens pats un rocies pa sniegu. Bija daudz pāri darījumu, bet tie man sen vairs nesāp. Pārdzīvotais jau rada cilvēkā spītību. Kūņojos tumsā kā varde, un neviens negribēja paņemt pie rokas. Kāpēc?
Tajā laikā atbildi nezināju, tagad domāju, ka viņiem bija kauns. Un kauns no bērniem ar citādākām vajadzībām ir tikai tad, ja par to nerunā ģimenē,» sprieda Aija, kura sava mazdēla klasesbiedriem nesen izrādījusi, kā teksts lasāms Braila rakstā un kā pa telpu jāpārvietojas, ja pietrūkst acu gaišuma. Bērniem tas šķitis grūti, bet interesanti. Un interesantas ir daudzas Aijas un viņas kolēģu idejas. Pēdējos pāris gados realizēti projekti sekojuši viens otram. Redzes invalīdi mācījušies praktiskas lietas un klausījušies psihologu, filozofu un dzīves gudru cilvēku teiktajā. Cilvēki sportojuši, spēlējuši teātri, dziedājuši, dejojuši.
«Beidzot skolu, gribēju būt kultūras darbiniece. Man vienmēr ir paticis pasākumus, cilvēkus organizēt. Toreiz man pateica, ka nebūšu šim darbam tomēr piemērota. Ja vēlreiz būtu jauna, vēlreiz atgrieztos tajā laikā, es tomēr pacīnītos. Es noteikti mēģinātu,» tā Aija, kura bijusi īsta lauku meitene no Valkas rajona Ērģemes, bet Cēsīs viņa nodzīvojusi lielāko dzīves daļu. Viņa strādājusi biedrības uzņēmumā, mājās pinusi klūgu grozus, līdz tikusi biedrības priekšgalā. Savā ziņā tā bijusi likumsakarība. Un Aija uzskata, ka ir savā īstajā vietā.
«Ir svarīgi, lai cilvēks ne tikai iemācās būt patstāvīgs, bet arī zina, kur šo patstāvību likt. Valsts piedāvātie pakalpojumi ir ļoti laba lieta, bet mēs gribam ierīkot savu dienas centru. Tas ir ļoti vajadzīgs, jo mūsu cilvēki tik reti satiekas. Kādreiz gāja bieži ciemos, tagad nevar paņemt ciemakukuli līdzi, bet tukšām rokām neiet. Tādi ir ekonomiskie apstākļi, tāpēc jāmeklē jaunas iespējas. Sanāksim šeit, varbūt bariņā, varbūt divatā, trijatā un lasīsim viens otram priekšā, runāsimies par bērniem, mazbērniem, politiku. Spēlēsim galda spēles.
Mums ir dāmu klubiņš, viņas iedziļinās ezotēriskajās lietās. Tā ir attīstība sevis labad. Brīžiem jau liekas, ka nupat visa ir par daudz, bet atvaļinājumā paiet pirmās divas nedēļas, un man gribas atpakaļ. Man ir idejas, gribas tās realizēt. Ja es neredzētu, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, tad nebūtu šīs atdeves. Tukšgaitā strādāt nevienam nav svarīgi,» sprieda Aija, plānojot nākamo gadu dienu pa dienai un domājot, kurš ir tas izaicinājums, kas šoreiz jāpieradina.
Neapgāžamā mīlestības teorija
«Saviem bērniem saku, ka Dievs ir devis veselību, gudrību — pārējais paša ziņā. Ja sevī neieliek neko, tad neko no pasaules nevar prasīt. Arī mana apņēmība nav nākusi ne no kā, es arī esmu daudz strādājusi ar savām sajūtām un domām,» atklāja Aija, kura lepojas ar trim pieaugušiem bērniem, kuriem pašiem ir sava dzīve. Aija neslēpj, ka personiskajā dzīvē bijuši kāpumi un kritumi, taču viņas otrais vīrs Aivars esot tik labs, lai apgalvotu: «Viņš ir mans drošais pamats. Man ir ļoti paveicies!» Vēl Aija ir dziļi pārliecināta, ka dzīve ir tāds elastīgs pasākums un tāpēc nav vietas noliegumiem.
«Ļoti svarīgs ir pats domāšanas veids. Nav pareizi teikt — man nekā nav, man nav veselības. Es varbūt slikti jūtos, bet vai tad tiešām ir tā, ka jau mirsti nost? Ir mūsu cilvēki, kuri patiesi saka — es redzu, tikai nesaprotu, ko es redzu. Tas ir godīgi. Un, ja man ir kaut viens, santīms kabatā, tad nesaku, ka man nav naudas, bet ka šobrīd pietrūkst naudas. Ja saku, ka nekā nav, tas skan tā, ak, nekā jau arī nevajag. Un vēl esmu iemācījusies, ka nav jāsadzīvo ar pagātni, ir tikai dzīve šodien.
Katram cilvēkam ir pagātne, bet tā ir bijusi, es no tās atvados, lai viena otrai netraucējam. Un tad paliek prātā labais un vairs nevajag turēt ļaunumu, Ja cilvēks nevar par savu nelaimi pasmieties, tad viņš iegrimst, iegrimst. Problēmu nevajag deklarēt, bet ar to vajag sadzīvot. Sabiedrības problēma ir tā, ka kāds tai vienmēr nebūs pieņemams. Un tad mēs domājam, ko sacīs citi? Kad mēs no šī priekšstata atbrīvosimies, tad dzīvosim daudz laimīgāk.
Ja domājam — kas atkal, kas nepareizi, tad sanāk, ka vairāk dzīvojam citiem. Man taču ir tikai viena dzīve un man ir jādzīvo arī pašai sev. Pirmkārt sev. Un tikai tad, ja es tieku galā ar sevi, spēju mīlēt sevi, varu būt noderīga cilvēkiem. Kamēr nemīlu pati sevi, nevaru nekādu mīlestību izstarot. Tā ir neapgāžama teorija,» savu pārliecību skaidroja Aija un atcerējās sarunas sākumā pieminētās dabas izjūtas. Mēdzam teikt, ka ir viena skaista pasaule, kas uzdāvināta mums visiem. Un ir ļoti būtiski, kā to izbaudām.
«Man Rīgā ir kursa biedrene Sigita. Rudenī mēs gājām īsā pastaigā un viņa man teica: «Ejam taču pa lapām! Tas taču ir rudens. Kā lapas čab. Un es jau zinu, kā tās lapas man sadūrušās uz spicajiem zābaku papēdīšiem.» Kuram redzīgajam ienāk prātā tādas nianses! Viņam drīzāk ir dusmas, ka lapas pa kājām pinas,» sacīja Aija, novēlot mums visiem būt gudriem dzīves baudītājiem.
Kopš agras bērnības Aija mācījusies sadzīvot ar redzes problēmām. «Gribēju lēcas vismaz 15 gadus. Ārsti sacīja, ka nevaru, ka redze slikta. Beidzot aizbraucu pie Rīgas ārstiem. Daktere saka: «Nu, nezinu!». Es atbildu: «Nevajag jau zināt, bet pamēģināt taču mēs varam!» Viņa piekrita. Es tagad neredzu stipri labāk, bet redzu stipri skaidrāk. Es beidzot varu skatīties uz cilvēku un redzēt, ka viņam ir acis, uzacis, mute. Tas ir ļoti daudz. Es redzēju tikai cilvēka siluetu. Tagad domāju, kāpēc vajadzēja paiet tik daudz gadiem, lai es acu ārstam pierādītu, ka man vajag lēcas!»
