Nodaļa — Sports
Kaspara četras minūtes pekinā
Anita Zvirgzde
No 6. līdz 17. septembrim Pekinā notika 13. paraolimpiskās spēles. Tajās piedalijās arī Latvijas sportisti, kuri pārstāvēja četrus sporta veidus: vieglatlētiku, sēdvoleibolu, powerliftingu un džudo.
LNB rehabilitācijas centra sociālais rehabilitētājs, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) students Kaspars Biezais Paraolimpiskajās spēlēs piedalījās džudo cīņās. Gatavošanās procesā pirms spēlēm Kaspars piedalījās vairākās nometnēs. Divās no tām — kopā ar Latvijas Džudo olimpisko izlasi (Spānijā un Portugālē), vienā — kopā ar Somijas Paraolimpisko izlasi.
— Kā tu nokļuvi līdz savai pirmajai olimpiādei?
— Divu gadu garumā es kvalificējos vairākās sacensībās, pārsvarā Eiropas un pasaules čempionātos, kurās izcīnīju divas septītās un vienu piekto vietu. Liels pārsteigums man bija cīņa ar Krievijas sportistu Š. Kurbanovu San Paulu pilsētā Brazīlijā, jo viņš bija iepriekšējā gada pasaules čempions. Man tā bija «tīra uzvara» — tas nozīmē, ka es izpildīju tīru metienu. Pārējās cīņas notika atbilstoši manai sagatavotībai. Uz diviem Pasaules čempionātiem un vienu Eiropas čempionātu mans treneris bija Vladimirs Priede, Strazdumuižas internātvidusskolas sporta skolotājs.
— Vai viņš brauca līdzi arī uz olimpiādi?
— Uz olimpiādi man brauca līdzi Andris Pinemovs, LSPA docents. Ar viņu es trenējos kopā jau astoņus gadus. Uz olimpiādi drīkstēja braukt tikai viens treneris.
— Kādi ir tavi pirmie iespaidi par pekinu?
— No lidostas mūs ar autobusu aizveda tieši uz olimpiskociematu. Tad sekoja viena nedēļa aklimatizācijai. Pa to laiku mēs trenējāmies un no pilsētas neko neredzējām. Spēļu atklāšanas dienā gan bija liels satraukums. Piedalījāmies svinīgajā gājienā un pēc tam noskatījāmies atklāšanas ceremoniju. Tā bija grandioza! Un ļoti skaista! Atmosfēra kopumā bija pozitīva, līdz ar to es pat nevarētu izcelt kaut ko īpašu. Sacensības sākās 8. septembrī.
— Pastāsti, kā notika izloze?
— Piektajā datumā visi treneri devās uz tehnisko sapulci un izlozes ceremoniju. Tika sadalīti stiprākie sportisti četrās grupās, un izlozi veica dators. Man likās interesanti, ka bija tādi cīkstoņi, kuriem nebija pretinieku pirmajai cīņai, un tie visi pārsvarā bija ķīnieši. Līdz ar to skaitījās, ka viņi pirmo cīņu ir uzvarējuši. Man šajā ziņā dators izlozēja pirmo cīņun ar vācieti.
— Kā notika šī cīņa?
— Tā noritēja vienmērīgi, nevienam nebija priekšroka. Vācietis centās novadīt cīņu uz paklāja malu, lai viņš varētu izvairīties no bīstamām situācijām. Tāda bija viņa taktika. Mana taktika bija noturēt viņu paklāja vidū un censties viņu nedaudz saliekt, jo viņš bija garāks augumā par mani.
— Vai tu zināji viņa vājās vietas?
— Tā nevar teikt par cīkstoņiem. Es varu izmantot savā labā to, ko viņš dara cīņas laikā.
— Kurā mirklī tu saprati, ka zaudē?
— Ceturtajā minūtē viņš uztaisīja aizmugurējo «āķi» — pārmeta pār kāju. Un tā bija viņa «Tīrā uzvara». Lai man būtu iespēja nākamajai cīņai — tā saucamajai gandarījuma cīņai, vācietim bija jāvinē nākamā cīņa ar ukraini. Bet viņš zaudēja. Līdz ar to man olimpiāde bija beigusies. Pretējā gadījumā man būtu iespēja cīnīties tālāk ar ukraini.
— Tikai četras minūtes! Kā tu juties pēc vācieša zaudējuma ar ukraini?
— Tajā brīdī jutos dusmīgs uz vācieti, jo viņš bija spējīgs uzvarēt. Vilšanās, dusmas un bezspēks kaut ko mainīt. Varbūt tā bija viņa taktika. Man gribējās jau tajā pašā dienā braukt mājās. Jo zaudējums bija smags. man bija jāpaliek līdz olimpiādes beigām.
— Kā tu pavadīji šīs dienas
— Es braukāju līdzi mūsu Latvijas izlasei uz sacensībām un biju visskaļākais līdzjutējs. Pārējā laikā man bija iespēja apskatīt valsti — Ķīnas mūri, Debestempli, Lamas temli, Konfūcija templi, Nacionālo minoritāšu muzeju, kas līdzinās brīvdabas muzejam. Mani iespaidoja viņu arhitektūra, varenība. Braucu arī ar metro. Bija interesanti, ka metro stacijās peroniem priekšā ir stikla siena. Kad piebrauc vilciens, tā atveras. Mūsu Latvijas grupai bija piešķirti četri brīvprātīgie, kuri runāja ķīniski, krieviski un angliski. Oficiālu ekskursiju nebija, bet mūsu delegācijai bija piešķirtas trīs mašīnas, kuras varēja izmantot jebkurā dienā.
— Vai tev pietika gaisa, ko elpot pilsētā?
— Riteņbraucēju tur ir vairāk nekā gājēju. Mašīnas neviens neņem vērā. Un smogu es nejutu, lai gan ielas tāpat bija pilnas ar mašīnām. Trolejbusus redzēju. Gaisa temperatūra bija 27 — 30 grādi. Sporta zālēs bija kondicionieri, bet es jutos labi. «Putnu ligzdā» arī to karstumu īpaši nejuta. Istabiņās arī bija kondicionieri.
— Kāds tev palika iespaids par viņu nacionālo virtuvi?
— 24 stundas diennaktī varēja ēst, ko un cik grib. Pārsvarā tur bija austrumu un eiropiešu virtuve. Nogaršoju dažādus ēdienus, arī piparotos, rīsu nūdeļu zupas un saldumus. Bet jāsaka atklāti — mājas ēdiens man garšo labāk.
— Un kāda bija noslēguma ceremonija?
— Noslēgumā no salūta es neko neredzēju, jo stadions to nosedza. Stāsta, ka tas bija skaists. Bet kopumā, protams, viss bija jauks.