Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krūkle
no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
Mācoties augstskolā «Attīstība», man piedāvāja SIA LNB RC Strazdumuižas dienas centrā darbu par sociālo rehabilitētāju ar neredzīgiem un vājredzīgiem pieaugušiem invalīdiem. Savā darbā ievēroju, ka daudzas neredzīgo pielāgošanās problēmas patstāvīgai dzīvei sākas jau agrā bērnībā. Savā darbā saskāros ar vecāku nezināšanu. Nolēmu savu pētniecisko darbu veltīt ģimenei, kurā aug un attīstās neredzīgs bērns. No dzimšanas brīža līdz trīs gadu vecumam.
Ģimenē tiek gaidīts bērniņš, visi ir cerību pārņemti un labvēlīgi noskaņoti. Radinieki arī noskaņojas priecīgajam brīdim. Ģimene iekārto sociālo vidi, kurā ieplānots atvasei attīstīties un augt. Jaunā māmiņa sāk aprast ar dzīves izmaiņām, ģimene mobilizējas jaunajiem apstākļiem. Atgriežoties mājās no slimnīcas ar bērniņu, uz pirmo vizīti ierodas ģimenes ārsta palīgs-māsiņa, lai ieteiktu vecākiem padomus bērna kopšanā. Vesels zīdainītis jau mēneša vecumā sāk saprast apkārtējo pasauli un vērot to. Neredzīgs bērns būs raudulīgāks un niķīgāks, jo nespēs saredzēt pasauli ar acīm. Viņš izmantos saasināti atlikušos maņu resursus: dzirdi, tausti, ožu, intuīciju. Vizuāli viņš būs tāds pats kā pārējie bērni. Viņu tāpat kā veselos bērnus stiprinās mātes un tēva mīlestība.
Ģimeni var veidot redzīgi vecāki, kuriem būs grūtāk iejusties sava bērna atšķirīgā pasaules uztverē, toties vieglāk bērna vajadzības uztvert, novērojot tā darbību. Sociālā rehabilitētāja pakalpojumi būs nepieciešami, lai informētu un izglītotu vecākus veiksmīgākai bērna attīstībai, izzinot sevi, apkārtējo vidi un pasauli. Mācot bērnam jaunās iemaņas, pavadoņa-asistenta pakalpojumi būs nepieciešami tikai bērnam. Vecāki saviem spēkiem un ar radošo izdomu spēs audzināt neredzīgu bērnu.
Grūtāk būs neredzīgiem vecākiem audzināt neredzīgu bērnu, jo vajadzīga sociālā rehabilitētāja palīdzība gan konsultāciju veidā, gan vecākiem, mācot jaunās iemaņas bērna kopšanā. Auklītes pakalpojumi vai redzīga cilvēka palīdzība būs nepieciešama visai ģimenei kopumā, toties vecāki, pielietojot savu dzīves pieredzi, vieglāk iejutīsies sava bērniņa uztveres veidā un spēs iemācīt jaunas iemaņas.
Mūsu sabiedrībā ir vairāki ģimeņu modeļi:
— pilnā laulība, kura reģistrēta un bērnus audzina abi vecāki kopīgiem spēkiem;
— ģimene, kura nav reģistrējusi savu laulību pēc Latvijas likumdošanas noteiktās kārtības, bet audzina kopīgi bērnus, kuri var arī nebūt kopīgie;
— vientuļās mātes, kas ir šķīrušas iepriekšējo laulību vai vienas audzina bērnus, vai atraitnes;
— vientuļie tēvi — arī šķīrušies vai dzīvojuši nereģistrētā laulībā un audzina vieni savas atvases, vai atraitņi.
Katras ģimenes modelis ir atšķirīgs, bet, ja tajā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem ir bērns, tas skar visas ģimenes, kurās aug un attīstās šādi bērni. Savu lomu ģimenē nosaka pārējo veselo bērnu attieksme pret bērnu ar funkcionāliem traucējumiem.
Ļoti būtiska ir apkārtējo radinieku attieksme pret jauno ģimeni, kurā ir piedzimis bērniņš ar redzes zudumu. Radinieku klātbūtne ir nepieciešama, lai sniegtu morālo, materiālo un resursu atbalstu. Ar radinieku atbalstu ir nepietiekami. Jāpiesaista arī starpprofesionāļu komanda, kura būtu saliedēta savā darbībā. Būtisks ir šīs komandas darbs, strādājot ar ģimenēm un bērniem, lai sniegtu vecākiem atbalstošo informāciju.
Starpprofesionāļu komandā, kura atbalsta krīzēs nonākušo ģimeni, audzinot bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem — redzes zudumu, būtiski būtu piesaistīt:
— ģimenes ārstu ar citiem speciālistiem, kas izvērtē bērniņa veselības stāvokli;
— sociālo darbinieku;
— sociālo rehabilitētāju, kurš izstrādātu rehabilitācijas plānu;
— nevalstiskās organizācijas.
Starp visām šīm pusēm jābūt savstarpējai mijiedarbībai. Tie ir kā ķēdes posmi, kuriem nepieciešams būt savā starpā saistītiem. Tiklīdz kāds posms iztrūkst, tā darbība nav efektīva. Ģimenei pašai arī būtu jāiesaistās sadarbībā ar starpprofesionāļu komandu.
Vērtējot bērniņa attīstību un ģimenes pielāgošanos jaunajai situācijai, sociālā rehabilitētāja darbība varētu būt saistīta ar prasmju veidošanu vecākiem, jo viņu dzīve tiks pilnībā pakļauta šim bērniņam. Arī pārējie brāļi un māsas ģimenē varētu apgūt prasmes palīdzēt savai ģimenei. Svarīgi iesaistīt vecākus darba tirgū vai ieteikt mūža izglītību. Vecākiem vajadzētu arī parūpēties par sevi, jo viņi būs ilgi vajadzīgi saviem īpašajiem bērniņiem. Iztukšoti, pesimistiski, atkarīgi viņi nevienam nebūs vajadzīgi. Šādām ģimenēm būtu savi spēki jāapvieno, iesaistoties nevalstiskajās organizācijās.
Sabiedrība jau kopumā sāk iepazīt bērnus ar īpašām vajadzībām, izskanot informācijai masu medijos, kā arī pateicoties nevalstisko organizāciju (turpmāk NVO) darbībai un piesaistot Eiropas Savienības projektus, tomēr dažām ģimenēm krīzes situācijā trūkst iemaņu un informācijas. Biedē arī tas, kā sabiedrība uzņems atšķirīgu bērnu — vai viņš spēs iekļauties vienaudžu vidū? Tas atkarīgs no tā, kā vecāki bērnu audzinās. Vai pārējie bērni pieņems bērnu ar redzes zudumu?
Lai palīdzētu ģimenei ar neredzīgu bērnu, nepieciešams izzināt sociālā rehabilitētāja lomu starpprofesionāļu komandā un noteikt viņa darbības lauku. Nepieciešams iedziļināties zinātniskajā literatūrā, lai izprastu bērna attīstību ar funkciju traucējumiem — redzes zudumu un viņa pareizas audzināšanas paņēmienus, apzināt ģimenes, lai nodrošinātu tām kvalitatīvāku atbalstu. Jāinformā sabiedrība, jo šie mazie cilvēciņi nākotnē būs tās daļa. Jāveido ieteikumi sociālā rehabilitētāja darbam ar nākamajām ģimenēm, kā nepadoties šajā krīzē, jo neviena ģimene no tām nav pasargāta.
Pielietojot sociālā rehabilitētāja prasmes, jāsniedz informatīvs un praktisks atbalsts ģimenēm, kurās aug neredzīgs bērns-invalīds, informējot un motivējot vecākus. Efektīvākam rehabilitācijas darbam jāpiesaista starpprofesionāļu komanda (sociālais rehabilitētājs, ģimenes ārsts, pediatrs, psihologs).
Līdz šim praktiskajā darbā nav pielietots starpprofesionāļu komandas atbalsts ģimenēm ar neredzīgiem bērniem. par esošo situāciju nav veikti pētījumi iepriekš. Tāpēc šajā pētnieciskajā darbā, izstrādājot ieteikumus sociālo rehabilitētāju darbam ar neredzīgiem bērniem un viņu ģimenēm, man bija svarīgi izpētīt teorētisko literatūru, lai salīdzinātu bērna attīstības posmus bērnam bez redzes problēmām ar neredzīga bērna attīstību.
Balstoties uz teorētiskās daļas secinājumiem, būs iespējams izprast, kā labāk izmantot pārējās sajūtas redzes zuduma kompensēšanai, lai spētu izaudzināt neredzīgu cilvēku par patstāvīgu un pilnvērtīgu cilvēku.
Lai izstrādātu praksē pielietojamus ieteikumus, esmu intervējusi speciālistus, kuri strā ar neredzīga bērna ģimenēm un uzklausījusi arī ģimeņu viedokļus.
(Turpinājums nākamajā numurā)
