Nodaļa — Novados

Pavadonis — tikai baltais spieķis
Latvijas avīze

Kuldīdznieks Mareks Strauts ir neredzīgs 16 gadus, bet slimība nav laupījusi viņam dzīvesprieku un spēju dzīvot pilnskanīgu dzīvi — sportot, strādāt, mācīties, mīlēt, rakstīt pasakas un lugas, būt patstāvīgam, pozitīvi noskaņotam un vienkārši priecāties par dzīvi. Lai arī redze Marekam jau bērnībā bijusi slikta, tomēr viņš varējis gan lasīt, gan rakstīt, tāpēc izdevies pabeigt pamatskolu Kuldīgā. Slimībai progresējot, Marekam tika diagnosticēta redzes nervu atrofija un 18 gadu vecumā viņš kļuva neredzīgs. Redzes atgūšanai veiktas vairākas operācijas, diemžēl nesekmīgi. Taču agrāk redzētais ļoti palīdz, jo izveidojies priekšstats par apkārt esošajām lietām. Viņš iztēlē redz arī krāsas un puķes pazīst pēc smaržas.

«Agrāk sevi mocīju ar jautājumiem, kāpēc tieši ar mani tā ir noticis. Tagad jau esmu pieradis un piemērojies šādai dzīvei. Spēku rodu sevī. Zinu, ka gaušanās un zūdīšanās neko labāku nenesīs. Jo vairāk prieka un smieklu, jo labāk. Kārtīga izsmiešanās ir pats labākais, kas var būt,» pārliecināts Mareks. Vissmagākie bijuši pusaudžu gadi, kad vienaudži gājuši uz ballēm, bet viņš nav varējis doties viņiem līdzi. Vienmēr liels atbalsts Marekam bijusi mamma, tētis un brālis.

Dažādas nepieciešamās prasmes Mareks apguvis Strazdumuižas internātvidusskolā — attīstības centrā.

Kur man vajag, tur es eju
Jau daudzus gadus Mareks katru dienu sāk ar treniņu pulksten sešos no rīta. Skrējiens vai ātra soļošana vienam pa mežu pilnīgi neredzīgajam vīrietim ir liels risks, tomēr tas neattur viņu no sportošanas. Agrāk skrējis pat piecus kilometrus, tagad divus, jo ierasto treniņu ceļu ar barieru saīsinājis kāds privātīpašnieks. Mareka pavadonis ceļā ir tikai baltais spieķis. Pēc skrējiena tiek cilātas svaru bumbas. Kopā treniņiem tiek atvēlēta pusotra stunda.

Tad atliek ātri saposties un doties uz pieturu, lai ar autobusu aizbrauktu līdz pilsētas centram un pēc tam kājām pāri ļoti dzīvas satiksmes noslogotai ielai ierastos savā darba vietā — pensionāru apvienībā «Rumbiņa». Mareks jau vairāk nekā desmit gadus ir diplomēts masieris. «Tā ir iespēja izrauties no ierastās vides — mājām, satikties un aprunāties ar daudziem interesantiem cilvēkiem,» par savu darbu saka Mareks.

Risks ik mirkli
Brīvajos brīžos Mareks klausās Latvijas radio informatīvos raidījumus. «Mūziku vispār neklausos, manā gadījumā tam neatliek laika. Ejot ārpus mājas, visu uzmanību veltu ceļa iegaumēšanai — man jāatceras katra bedre un katrs stabs. Atliek vienreiz kļūdīties un esmu apmaldījies. Ārpus mājas man visu laiku ir pastiprināti jākoncentrējas. Es nedrīkstu kļūdīties,» saka neredzīgais vīrietis.

Tomēr, lai cik uzmanīgs censtos būt Mareks, piedzīvojumu viņam bijis daudz, labi, ka tie visi beigušies laimīgi. Īpaši spilgtas atmiņas saistās ar spēcīgo janvāra vētru pirms pāris gadiem. Toreiz, nenojaušot par vētras tuvošanos, Mareks pēcpusdienā devies mežā paskriet, bet kā par spīti apmaldījies. Tas bijis patiesi baisi, jo visapkārt lūzuši un krituši koki, bet viņam nav bijis ne jausmas, kur atrodas. Izglāba traktora skaņa, uz kuras pusi virzoties, Mareks no meža izkļuvis sveiks un vesels.

Citreiz atkal sadomājis iet slēpot. Viss gājis gludi, līdz uznācis putenis un iebrauktās slēpju pēdas aizputinātas ciet. Mājupceļā pavadīta gandrīz visa diena. Vienreiz, staigājot pa mežu, uzskrējis virsū govij, vēl kādu citu reizi sadūries ar stāvošu automašīnu.

Mareks nenoliedz, ka ļoti riskē, dodoties viens uz mežu, pilsētu vai veikalu, bet nav jau izvēles. «Bet neredzīgam cilvēkam galvenās ir kustības. Asistents ir laba lieta, bet tad es no šā cilvēka esmu pilnībā atkarīgs. Un to es nevēlos,» pārliecināts Mareks.

Neredzīgam cilvēkam mājās nokļūt nepalīdzēs arī mobilais tālrunis, jo, sazvanoties ar piederīgajiem, tāpat jau nevar izstāstīt, kur tajā brīdī atrodies. Atspaids neredzīgajam cilvēkam var būt speciāli apmācīts suns, bet Marekam šajā gadījumā ir negatīva pieredze. Tā kā visapkārt klaiņo klaiņo ļoti daudz nepieskatītu suņu, tad iešana ārpus mājas suņa pavadībā ir diezgan bīstama, pārliecinājies Mareks. Agrāk bijis ļoti grūti pārvietoties pa pilsētu, jo autovadītāji nav apstājušies pie pacelta baltā spieķa, tagad situācija ir nedaudz uzlabojusies.

Stāstnieks un pasaku teicējs
Mareks aktīvi piedalās mājas darbos, piemēram, vasarā skalda malku. «Man neiet tik ātri kā redzīgam cilvēkam, bet es esmu piešāvies, laikam tas notiek intuitīvi,» viņš saka. Mareks var arī adatā ievērt diegu, šī sistēma apgūta kursos. Var uzspēlēt kārtis, ja uz to stūrīšiem Braila rakstā uzrakstīti attiecīgo kārti apzīmējošie burtiņi. Var gan rakstīt, gan lasīt Braila rakstā.

Daudzas ikdienas situācijas atvieglo speciāli palīglīdzekļi neredzīgiem cilvēkiem, piemēram, pulkstenis, kas runā, termometrs un dators, kas aprīkots ar skaņas sintēzes programmu. Jāteic gan, ka pie datora balss jāpierod, jo tā ir diezgan atšķirīga no cilvēka izrunātām skaņām. Ar datora palīdzību Mareks var lasīt arī avīzes. Šo rakstu viņš noskenēs un ar speciālas datorprogrammas palīdzību izlasīs.

Pie datora Mareks pavada daudz laika, jo viņš raksta dzejoļus, pasakas un lugas bērniem. Pasakas Mareks sācis rakstīt, kad brāļa dēls bijis mazs un interesantus stāstus par visu kaut ko. Mīļākā pasaka ir «Ripsijs, Dipsijs un vecmāmiņa Kobra», kas vēsta par mazo čūskulēnu piedzīvojumiem, bet bērniem domātā luga «Barvedis Baltais Ilknis» ir trīs cēlienos. Viens no Mareka kvēlākajiem sapņiem — lai šī viņa sarakstītā luga kādu dienu tiktu uzvesta teātrī un parādīta bērniem.