Nodaļa — ENS Braila eseju konkursa laureāti

Neredzīgie un audio iekārtas
Maria Makhon
No Mjanmaras, sieviete, 23 gadi

Dzīvē mēs sastopamies ar divām būtiskām izvēlēm — mēs varam izvēlēties nedarīt neko un pastāvīgi mocīties no hroniskas vajadzības, vai cita izvēle — mēs varam izvēlēties pārvarēt un tikt galā ar šķietošo nenoderīgo invaliditāti. Manā gadījumā es izvēlējos pēdējo, un esmu ļoti priecīga, ka nolēmu iet otru ceļu.

Piecu gadu vecumā es zaudēju redzi — abas acis. Lai gan biju pārāk jauna, lai domātu, kā tas ietekmēs manu nākotni, apzinājos, ka man būs jāpavada atlikušo dzīvi pilnīgā tumsā, tas mani pildīja ar apspiestību, bailēm un bažām. Es aizvien vairāk apzinājos savas situācijas nopietnību un galu galā biju sagrauta ar sevis nožēlu, skumjām, bezcerību un izmisumu.

Man bija stipra vēlēšanās būt spējīgai pavadīt savu laiku lietderīgi, man gribējās būt spējīgai pavadīt noderīgu dzīvi. Bet kā lai es to panāku? Kādu dienu tēvs man nopirka radio kasešu atskaņotāju. Tas piepildīja mani ar prieku un gandarījumu, tiešām, manai laimes sajūtai nebija robežas! Tā vietā, lai nemitīgi vaimanātu par savu šķietošo bezcerīgo stāvokli, es sāku pievērst uzmanību radio kasešu atskaņotājam. Dziesmu vārdi un mūzika, ko dzirdēju radio un kasetēs, sniedza man lielu baudu, gandarījumu, mierinājumu, atvieglojumu. Patiesībā tas uz mani atstāja lielu terapeitisku efektu.

Radio ziņu klausīšanās deva man izglītojošu labumu. Es varēju saņemt interesantu informāciju vietējā un starptautiskā jomā, plus daudz citas noderīgas vispārējās zināšanas. Sāku ierakstīt lugas un dramatizētus stāstus, kas tika atskaņoti uz kasešu ierakstītāja. Tiešām, tie mācīja mani par tik daudziem dzīves faktiem.

Respektīvi, ar radio kasešu ierakstītāju, kas bija kā mans biedrs, izklaides un informācijas avots, es jutu, ka mana dzīve ir izmainījusies uz labo pusi. Es vairs nejutos nevajadzīga un nekur nekam nederīga, un beidzot kļuvu pārliecināta par sevi. Sāku domāt, ko es varu darīt un kā es varu mācīties līdzīgi kā citi — redzīgie bērni, it īpaši lasīt un rakstīt.

Tad pienāca diena, kad mēs dzirdējām par kādu skolu neredzīgiem bērniem, kurā es varētu iemācīties lasīt un rakstīt Brailā. Diemžēl, lai ietu skolā, man būtu jāpamet sava māja, ģimene un pazīstamā apkārtne. Daudz pārrunu bija man un vecākiem, līdz beidzot tika nolemts, ka mani jāsūta turp.

Skola, kuru es vēl pašreiz apmeklēju kāskolēns, atrodas Meikhtilā. Esmu loti laimīga saņemt iespēju iemācīties lasīt un rakstīt Brailā. Ir arī aizraujoši mācīties dažas praktiskās neatkarības iemaņas, tādas kā orientēšanos un patstāvību. Profesionālas apmācības, tai skaitā mūzikas stundas, ir arī nodrošinātas, lai sagatavotu mūs nākotnei.

Pašreiz esmu septītajā klasē, un esmu tik laimīga turpināt tālāk savas akadēmiskās studijas. Mans radio kasešu atskaņotājs kļuva par manu nenovērtējamo īpašumu. Blakus informācijas un izklaides nodrošināšanai skolas materiāli tika ierakstīti kasetēs atkārtošanai. Radio kasešu atskaņotājs ir tik noderīgs, ka vēlos to dēvēt par savu «audioaci».

Mēs, neredzīgie jaunieši, esam motivēti ar lozungu «Cilvēki-invalīdi ir spējīgi cilvēki». Tas dod mums tik daudz stimula iet uz priekšu, neraugoties uz redzes nespēju un grūtībām.

Šodien pasaulē ir tik daudz veiksmīgu invalīdu! Mēs dzirdam, lasām par viņiem, un citreiz varam tos pat satikt. Daudzu neredzīgo cilvēku panākumi ir pārsteiguši pasauli. Pēdējā šāda personība bija Helena Kellere. Viņa ne tikai zaudēja redzi, bet nevarēja arī dzirdēt, viņai bija arī runas defekti. Tomēr viņa pārvarēja visus šos izaicinājumus un turpināja cīnīties, lai kļūtu par pasaulē atpazīstamu cilvēku. Par visu vairāk viņas piemērs bija iedvesmas un uzmundrinājuma avots tūkstošiem neredzīgo un nedzirdīgo visā pasaulē. Es uzzināju par viņas pieredzi, veiksmi un sasniegumiem ar sava radio kasešu atskaņotāja palīdzību.

Tiem, kuriem ir vāja redze, vajadzētu izmantot citas savas maņas, it īpaši — dzirdi. Audio iekārtas (tādas kā radio kasešu atskaņotājs) var kļūt par mūsu labākajiem draugiem un kompanjoniem. Tie var palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti un izmantot izglītības un darba iespējas. Tie palīdz sasniegt rakstītos materiālus, mēs spējam tos uzkrāt un glabāt, lai pielietotu vēlāk. Tiešām, tie spēj palīdzēt atbalstīt mūsu morāli un radīt izmaiņas mūsu dzīvēs.

Audio palīglīdzekļi ir būtiski, tie ir visātrākie un visuzticamākie neredzīgiem jebkādas informācijas formas saņemšanai. Tāpēc es ticu, ka jāpieņem attiecīgus mērus, lai atvieglotu to maksimālu pielietošanu. Man audio iekārtas nav vienkārši rīki, es skatos uz katru no tiem kā uz skolotāju, kā uz labdari, un visvairāk — kā uz labu draugu.

(No angļu valodas tulkoja Nelli Barčevska)