Redzes invalīdi Liepājā iziet «Dzīves skolu»
Iluta Dreimane
«Kursas laiks»
Viens no sarežģītākajiem darbiem — pagatavot sev tasīti kafijas
Redzes invalīdam ir svarīgi saņemt ne tikai medicīnisko un sociālo aprūpi. Lai invalīdi iegūtu lielāku patstāvību un neatkarību, Liepājas Neredzīgo biedrība sogad piedāvā iespēju iesaistīties individuālajā rehabilitācijas programmā «Dzīves skola» un apgūt sadzīvē nepieciešamās iemaņas.
Apgūst sadzīves iemaņas
«Pansionātā dzīvojam kā gurķīši siltumnīcā — Tur ir pilns serviss. Atliek tikai paēst un gulēt,» atdzīst Kuldīgas rajona pansionāta «Venta» klients Aivars Lībergs. Viņš pastāsta, ka pansionātā dzīvo vienā istabiņā ar biedru, kuram redze daļēji saglabājusies. «Tad nu es kā bērns — visur viņam pie rociņas līdzi. Vienmēr visur ejam divatā,» smaida vīrietis spēka gados, kuram pilnīgs redzes zudums iestājies pēc darba traumas.
Aivars ir ļoti gandarīts, ka viņam Liepājā radusies iespēja apgūt iemaņas, kas daudziem liekas pašsaprotama lieta, taču redzes invalīdam var sagādāt grūtības. Izmantojot individuālo sociālās rehabilitācijas programmu redzes invalīdiem «Dzīves skola», var mācīties Braila rakstu, datorlietošanas iemaņas, orientēšanos ar balto spieķi. Neredzīgi cilvēki apgūst arī patstāvīgai dzīvei nepieciešamas lietas, lai nebūtu atkarīgi no radinieku vai aprūpētāju palīdzības — klāj gultu, gatavo sev ēdienu, apgūst prasmi iepirkties veikalā. Ja ir vēlēšanās, var apgūt mezglošanu, pīšanu no klūdziņām un citus rokdarbu veidus.
Pieaug pašapziņa
«Pašapziņa jau ļoti ceļas, kad vari pats kaut ko izdarīt,» atzīst Aivars. Pansionātam tuvākā apkārtne esot labi iepazīta, tāpēc kaut kur nokļūt nav problēmu. Tomēr svešā pilsētā ir citādi — daudz ko nezini. Tad nu sociālais rehabilitētājs māca, kā orientēties svešā vidē, kā doties uz veikalu, kontaktēties ar pārdevēju un patstāvīgi iepirkties. Arī ceļš no dzīvesvietas līdz nodarbību telpām jāatrod patstāvīgi.
«Ar balto spieķi tomēr varu daudz vairāk pats izdarīt, neesmu vairs no otra atkarīgs,» ] priecājas Aivars. Skolotāja slavē viņu par centību mācoties Braila rakstu.
Grūtāk gan esot ar datora lietošanas iemaņu apgūšanu. Aivars pastāsta, ka līdz šim viņam datori ir bijuši sveša lieta, jo pirms redzes zaudēšanas Latvijā sākuši parādīties tikai pirmie aparāti. Tomēr Aivars nedomā padoties: «Jāpārvar grūtības. Nav ko čīkstēt, jādara ir.»
Aivars cer, ka turpmāk apgūtais noderēs ikdienā un viņš daudz ko vairāk darīs patstāvīgi, neprasot palīdzību citiem. Pansionāta «Venta» sociālā darbiniece Kristīne Trumsiņa pastāsta, ka līdz šim Aivars regulāri piedalījies dažādos radio konkursos un bieži saņēmis balvas. Viņa atzīst, ka turpmāk darbiniekiem būs vairāk jādomā, kā klientam nezaudēt apgūtās iemaņas un ļaut vairāk darīt ikdienā arī pašam.
Sadarbojas ar pašvaldībām
Liepājas Neredzīgo biedrības (LNB) valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis pastāsta, ka, veiksmīgi sadarbojoties ar pašvaldībām un piesaistot līdzfinansējumu, programmā jau iesaistījušies vairāki cilvēki. Tikko «Dzīves skolas» piedāvāto programmu apguvusi 73 gadus vecā Nīgrandes pagasta Kalnu iedzīvotāja Ārija Kračus. Liepājā dzīvo un mācās Kazdangas pagasta iedzīvotājs Georgijs Triškaru, bet no Virgas pagasta Purmsātiem atbraucis Nikolajs Marks. Tuvākajā laikā ieradīsies arī divi cilvēki no Aizputes, kur aktīvi strādā sociālā rehabilitētāja Zigrīda Šmite. LNB speciālisti iedrošina arī citus interesentus izmantot šo iespēju.
Virgas pagasta padomes priekšsēdētāja Ruta Balode stāsta, ka N. Marka mēnesi ilga iesaistīšanās rehabilitācijas programmā pašvaldībai izmaksā 146 latus un 16 santīmu — summā ietilpst ēdināšana un citi uzturēšanās izdevumi. «Jāpalīdz cilvēkam,» uzskata pagasta vadītāja. Viņa arī stāsta, ka vairāki invalīdi Virgas pagastā jau izmantojuši dažādas iespējas apgūt jaunas zināšanas un prasmes.
Pie sasniegtā neapstājas
Kazdangas pagasta sociālā darbiniece Dzintra Derkevica apstiprina, ka pašvaldība atvēl līdzekļus, lai G. Triškaru varētu nostiprināt iemaņas, kuras sācis apgūt jau Rīgā. Iespējams, ka vēlāk Georgijs varētu turpināt izglītošanos Cīravas arodvidusskolā.
Pats Georgijs lepojas, ka mēneša laikā jau daudz apguvis, tāpēc labprāt palīdz arī jaunpienācējiem. Viņš atzīst, ka viens no grūtākajiem ikdienas darbiem neredzīgam cilvēkam var būt kafijas pagatavošana: «Nevar jau redzēt, kad krūzīte ir pilna un cik daudz ūdens jālej.»
M. Ceirulis stāsta, ka ārzemēs neredzīgie izmanto krūzītes ar īpašu skaņas signālu, kas brīdina, ka krūzīte ir pilna. «Latvijā izman tojam pirkstu — pataustām un zinām, kad ūdens ir līdz malai,» nosmaida M. Ceirulis.
Izmanto universālo dizainu
Vēl LNB, balstoties uz pašu pieredzes, sākusi savās telpās īstenot tā dēvētā universālā dizaina principu, kas pasaulē vairāk pazīstams ar nosaukumu «Dizains visiem». Kā atzīst speciālisti, pārsvarā mūsdienu dizains orientēts uz vidēji statistisko ideālo jeb «veselīgo divdesmitpiecgadīgo cilvēku». Taču ir daži vienkārši principi, kurus ievērojot, sadzīve var kļūt ērtāka ikvienam sabiedrības loceklim.
Ja vannas istabā un tualetē sienu krāsa kontrastēs ar izlietnes, vannas un poda krāsu, tad santehnikas priekšmeti būs viegli pamanāmi. Iespējams arī izlietnes krānu izvēlēties spilgtā krāsā, lai tas labāk izceltos. Tāpat cilvēks ar sliktu redzi vieglāk pamanīs tumšas krāsas elektrības slēdzi, ja fonā būs gaišas tapetes. Arī mēbeles var izraudzīties kontrastējošās krāsās, durvju rāmi nokrāsot tumšāku — tad telpā orientēties būs daudz vieglāk.
M. Ceirulis uzsver, ka šāds dizaina risinājums atvieglo daudzu cilvēku, ne tikai invalīdu, ikdienu. LNB speciālisti uzskata, ka sabiedrībai svarīgi zināt vairāk par šo šķietami vienkāršo dizaina principu lietderību, jo tas uzlabo ne tikai telpu izskatu, bet tam ir arī ekonomiskas un funkcionālas priekšrocības. Nelaime tikai viena — daudzi to nezina, jo nav iespēju salīdzināt. Taču tie, kuri uzturējušies telpās, kas iekārtotas, izmantojot «Dizainu visiem», apstiprina, ka tā dzīvot ir daudz ērtāk un patīkamāk.
