Nodaļa — Publikācijas par mūsējiem

Skolotājs Artūrs
Daina Meistere

Kapsēdes pamatskolas mājaslapā internetā ievietotas fotogrāfijas. Bērni kopā ar jaunu puisi darbojas pie datora. Vienam no skolēniem aizsietas acis, kāds cits vada otra roku pa taustiņiem. Varētu domāt, ka skolēni kopā ar savu skolotāju spēlē aklās vistiņas. Bet nē, doma ir dziļāka. Viņu jaunais skolotājs, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas praktikants Artūrs Līvmanis ir akls no dzimšanas. Un bērni cenšas iejusties viņa pasaulē.

Citāds praktikants
Kapsēdes pamatskolas direktoru Gintu Plostnieku ņemt praksē aklu studentu pamudināja Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis. Biedrības pārstāvji jau bija ciemojušies šajā mācību iestādē, lai stāstītu zēniem un meitenēm par to, cik dažādi mēs esam šajā pasaulē, un ar daudzveidīgiem uzskates līdzekļiem demonstrējuši, kā mūsu pasaules kārtībā jūtas tie cilvēki, kam atņemta spēja redzēt. Jā, Gints Plostnieks atzīst, ka tā ir neparasta pieredze, ka tāda prakse vēl nav bijusi. «Tā bija jauna pieredze mums, un jauna pieredze arī mūsu jaunajam skolotājam,» pēc prakses sacīja direktors. Sastopoties ar Artūru, direktors pārliecinājās, ka viņa priekšā ir jauns, uzņēmīgs, strādāt gatavs un spējīgs cilvēks.

Sākumā Artūrs pa skolu pārvietojās ar pavadoņa palīdzību, kamēr iepazinās ar izvietojumu, ar to, kur ir klase, kur kas atrodas. Palīgu viņam netrūka — gan draugi, gan citi skolas pedagogi, arī šoferis, kas atveda praktikantu līdz skolai. Jaunais praktikants bērniem mācīja sociālās zinības un vēsturi, viņa audzēkņi bija piektās līdz devītās klases skolēni. «Es mācos trešajā kursā,» pastāstīja LPA students A. Līvmanis. «Un šī nebija mana pirmā pedagoģiskā prakse. Pirms tam biju praksē Strazdumuižas neredzīgo internātskolā, kuru pats esmu beidzis.»

Tieši Strazdumuižas skolā Artūram iemācīja tās zinības, kas būs nepieciešamas, izejot pasaulē. Un Artūrs nevēlējās sēdēt mājās, iztikt no pabalsta un tā aizvadīt savu mūžu. Viņš ir gatavs iekļauties dzīvē un tāpēc izvēlējās studēt. Kāpēc tieši par skolotāju? Tāpēc, ka viņam pašam Strazdumuižā bija tāda skolotāja, no kuras viņš smēlās apjausmu par to, cik labi ir strādāt ar bērniem un mācīt viņiem dažādas zinības un dzīves prasmes.

Artūrs pārliecinājās, cik bērni spēj būt saprotoši, cik viņi labi pieņēma to, ka šoreiz viņu skolotājs ir citādāks. Zēni un meitenes bija gatavi palīdzēt un atbalstīt tik, cik viņu spēkos. Protams, ka ar skolēniem bija jārunā, viņiem bija jāpaskaidro, ka jaunais skolotājs ir neredzīgs, bet ka viņam ir visas tās prasmes, kas citiem studentiem, kuri atnāk uz skolu, lai praktizētos pedagoga amatā.

Skolas direktors Gints Plostnieks, vērojot jaunieša darbību, pārliecinājās par to, kas viņam padodas, kas prasa lielāku piepūli kā citiem jauniešiem, kuri ienāk skolā. Artūrs, gatavojoties stundām, izmanto datoru, kas apgādāts ar speciālu, neredzīgiem cilvēkiem piemērotu programmu. «Jāatzīst, ka gatavošanās stundām viņam paņem ilgāku laiku, bet redzēju, ka jaunais cilvēks ir zinošs, ka viņu interesē procesi kā vēsturē, tā šodienā,» sacīja G. Plostnieks.

Rakstot prakses novērtējumu, direktors arī izteica vēlējumu Liepājas Pedagoģijas akadēmijas mācībspēkiem, kas viņiem būtu jāņem vērā, turpmāk izglītojot jauniešus ar speciālām vajadzībām.

Direktors augsti novērtēja Artūra Līvmaņa vēlmi iekļauties sabiedrībā, atzīstot, ka viņam ir tiesības uzņemties pienākumus un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Atbalsts
«Pateicība par to, ka jauniešiem ar redzes invaliditāti pavērtas jaunas iespējas, pienākas Mārim Ceirulim, viņa uzņēmībai un rūpēm par savējiem. Viņš bija tas, kurš pirms iestājpārbaudījumiem pie mums atveda savas biedrības pārstāvjus, viņš bija tas, kas iedrošināja viņus nākt un studēt,» sacīja LPA Sociālo zinību katedras docente Ārija Kolosova, kura ir viena no Artūra pasniedzējām. Protams, ka augstskolas mācībspēkiem tā bija jauna pieredze. Par Artūra acīm kļuva vina mamma Ineta.

Kā pozitīvu M. Ceirulis atzīmē to, ka Liepājas Sociālais dienests ir atradis iespēju maksāt Artūra mammai par to, ka viņa pilda dēla asistentes pienākumus. Mamma sākumā nāca līdzi, pierakstīja lekcijas, kuras vēlāk lasīja dēlam priekšā. Vēl tagad viņa sakārto nepieciešamos rakstu darbus, lai gan situācija ir mainījusies.

Redzot, kā Ineta cītīgi pieraksta lekcijas, kā palīdz dēlam sagatavot uzdotos uzdevumus, mācībspēki mudināja viņu pašu iestāties akadēmijā. Un četru bērnu māmiņa to arī izdarīja, kaut ģimenē bez dēla ir vēl trīs meitas, divas no viņām — mazas. Tagad Ineta studē vienu kursu zemāk par savu dēlu un atzīst, ka tieši Artūram viņa prasa padomu, kad vajag kaut ko noskaidrot saistībā ar mācībām.

Patstāvība
«Artūrs jau no bērnības auga ļoti patstāvīgs, viņš visu vēlējās darīt pats. Kad bija mazs, laukos ar divriteni iemācījās braukt,» atcerējās Artūra mamma, gan nenoliedzot, ka viņai bija bail, redzot, kā dēls viens iet pa ielu vai brauc ar riteni, taču viņa mācījās uzticēties savam drosmīgajam bērnam.

Māris Ceirulis Artūru raksturoja kā gana mērķtiecīgu un praktisku cilvēku, kurš spēj nokārtot sev vajadzīgās lietas un kurš pats risina savas turpmākās dzīves jautājumus. Tuvinieki neliedz atbalstu, bet jaunais cilvēks uzskata, ka viņš pats labi tiks ar visu galā. «Ja mani ar vietu iepazīstina, es spēju tajā pārvietoties,» vienkārši pastāstīja puisis, piebilstot, ka viņiem Strazdumuižā bija tāds mācību priekšmets kā orientēšanās vidē.

Kā tas notiek, Artūrs paskaidrojumos tā smalki un sīki neiedziļinājās, jo viņam skaidrs, ka redzīgie to nesapratīs. Varēja apjaust, ka palīdz apkārtnes skaņas, iespējams, tā ir kaut kāda iekšējā redze, kas palīdz iziet no telpas, palīdz aiziet no augstskolas līdz tramvaja pieturai bez citu atbalsta. Viņš sacīja, ka spēj pārvietoties pa ielu un nejūtas kā pazudis, izejot no mājām. «Augstskolā man palīdz draugi,» viņš vienkārši raksturoja savu vietu studentijā. Vai sveši cilvēki ir gatavi palīdzēt? Jaunietis domā, ka jā, bet viņš nemēdzot lūgt palīdzību, viņš cenšas tikt galā pats. Aizbraucot uz Rīgu, tur gan nākoties lūgt palīdzību, lai orientētos.

Tie, kuri pazīst jauno studentu, sacīja, ka viņam ir laimējies satikt labus cilvēkus, kuri viņam palīdz. Bet tā vien izskatās, ka jaunietim lielākais atbalsts ir viņš pats, viņa prasme saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem. Arī viņš spēj dot atbalstu. Pēc pirmā kursa jaunais liepājnieks bija praksē Rīgā, muzejā. Viņš bija sajūsmā, ka muzeja darbinieces puisim visu izrādīja un ļāva iepazīt aptaustot.

Savukārt Artūra palīdzība lieti noderēja, veidojot muzeja vidi pieejamu cilvēkiem ar redzes traucējumiem, jo LPA praktikants bija tas, kurš deva padomu, kā pie eksponātiem pielikt tekstu Braila rakstā, lai to tiešām izlasītu aklie.

Viņam patīk strādāt skolā, patīk darboties ar bērniem, un šajā profesijā A. Līvmanis redz savu nākotni. Viņš domā, ka varētu atgriezties savā dzimtajā skolā — Strazdumuižas internātskolā jau kā vēstures un sociālo zinību skolotājs. Jo bērni, viņaprāt, ir tie, kas neliekuļo. Artūram patīk mūzika, viņš kolekcionē vecās latviešu filmas. Jautāts, kā viņš zina, kā virzās darbība, vai viņam tuvinieki komentē, kas norisinās uz ekrāna, puisis atbildēja: «Es pats saprotu».