Nodaļa — Novados
Invalīde pagurusi lūgties mājas aprūpi
Diāna Odumiņa
«Dzirkstele»
Bez citu palīdzības pārvietoties nespējīga, nevarīga invalīde Beļavā pašvaldībai lūdz nodrošināt sociālo aprūpi mājās. Sieviete ir 44 gadus veca. Viņa dzīvo kopā ar 76 gadus veco māti, kas reāli ikdienā rūpējas par slimo meitu. Tāpēc invalīde pašvaldībai lūgusi tieši mātei piešķirt aprūpētājas statusu.
Beļavas pagasta padomes lēmums — atteikums. Ir arī norāde, ka sievietei ir divi dēli, kuru pienākums rūpēties par māti. Taču abi puiši — vienam ir 22 gadi, otram 17 — vēl mācās un diendienā kopā ar māti nedzīvo. Invalīde ir satraukta par savu eksistenci, jo pilnībā ir atkarīga no citu labestības. Viņa pati nespēj pārvietoties pat istabā. «Dzirkstelei» viņa par savām bēdām spēja pavēstīt, vienīgi piezvanot uz redakciju.
«Atbildes vēstulē no pašvaldības sakarā ar manu lūgumu piešķirt manai mātei aprūpētājas statusu lasu... katra teikuma galā ir likuma pants. Neesmu juriste, nesaprotu,» izmisumā ir sieviete, kas ir 1. grupas invalīde. Viņa brīnās, kāpēc nav saprasta. «Ļoti daudziem invalīdiem ir tuvinieki, kas palīdz, kas aprūpē. To varētu finansiāli atbalstīt. Uzzināju, ka manai mammai tie būtu 34 lati. Taču saņēmu atteikumu,» stāsta sieviete.
Tāds ir pagasta padomes lēmums
Beļavas pagasta sociālā darbiniece Judīte Cinglere «Dzirkstelei» saka: «Tas ir pagasta padomes sēdes lēmums. Tajā ir pamatojums konkrēti par māti, kura ir redzes invalīde, 76 gadus veca kundze. Viņa nevar būt aprūpētāja savai meitai.»
Beļavas pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Mezītis «Dzirkstelei» skaidro, ka meitu nevar aprūpēt vecā māte, kas pati neredz. Un vispār esot debatējams tas, vai tuvinieks var būt aprūpētāja statusā.
J. Cinglere saka, ka Beļavas pagasta saistošie noteikumi, ko apstiprinājuši deputāti, paredz mājas aprūpi tikai veciem vientuļiem cilvēkiem. Līdz ar to šai sievietei pašvaldība izrādījusi un izrāda tādu pretimnākšanu, ko nemaz neparedz pašvaldības normatīvie akti. Invalīdei arī nav piešķirts trūcīgās personas statuss. Neraugoties uz to, pašvaldība gādājusi, lai sievietes brālim būtu aprūpētāja statuss. Taču invalīde no šā tuvinieka kā aprūpētāja pakalpojumiem atteikusies.
«Uzņemties šo sievieti aprūpēt mēs piedāvājām citiem cilvēkiem. Bet ir rakstiski atteikts. Cilvēki nevēlas. Tad bija iesniegums no invalīdes dēla, viņš vēlējās māmiņu ievietot aprūpes centrā, viņa nepiekrita. Ko lai mēs darām?» saka J. Cinglere. Invalīde «Dzirkstelei» saka, ka nekādā gadījumā nevēlas doties uz aprūpes vietu ārpus mājām. Viņa grib dzīvot zem sava jumta.
Vai tās ir tikai kaprīzes
Par invalīdi J. Cinglere saka: «Viņai ir ļoti lielas prasības, ja jau cilvēki raksta, ka nevēlas aprūpēt.» Gulbenes rajona padomes juriste Vita Kravale «Dzirkstelei» skaidro, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz galvenokārt psiholoģiskā atbalsta sniegšanu aprūpējamajam, kā arī nepieciešamības gadījumā — materiālo palīdzību. Konkrētajā gadījumā, sasummējot ienākumus invalīdes ģimenē, sievieti un viņas piederīgos, visticamāk, nevarēšot uzskatīt par trūcīgajiem, kaut, protams, arī pārtikuši viņi nav.
Invalīde savukārt «Dzirkstelei» uzsver, ka viņai «ar galvu viss ir kārtībā», psiholoģisko palīdzību nevajag. Vajagot cilvēku, kas fiziski palīdz viņai ikdienišķo vajadzību sakarā. Savukārt V. Mezītis uzsver, ka pašvaldība visu laiku cenšas palīdzēt šai sievietei, cik vien tas ir deputātu spēkos. «Daudzas reizes viņa ir vesta pie ārstiem un citur, kur nepieciešams. Ir doti papildu līdzekļi zālēm. Drusciņ jau viņa ir kaprīza,» viņš stāsta.
Invalīde «Dzirkstelei» stāsta, ka par viņu visu laiku rūpējies vīrs, taču pērnvasar viņš miris. No bēdām sievietes veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinājies, viņa kļuvusi vēl nevarīgāka. Pār viņas galvu tagad nākušas tādas rūpes, par kurām agrāk atbildību bija uzņēmies vīrs.
Viņa arī no savas pensijas materiāli atbalsta dēlus, jo viņiem nepietiek ar pabalstu sakarā ar apgādnieka — tēva — zaudējumu.
Sieviete uzsver, ka nevienam Beļavas pašvaldībā nevēl ļaunu. Esot pateicīga par palīdzību. Rudenī bijušas problēmas ar malku. Zvanījusi pagasta padomes priekšsēdētājam Kārlim Lišem, lūgusies. Viņš atbraucis un nolicis uz galda 50 latus.
Tajā pašā laikā jau pērn aprīlī invalīde telefoniski bija vienojusies ar tehnisko palīglīdzekļu centru Valmierā, ka viņai piešķirts invalīdiem domāts tualetes krēsls. Uz lūgumu atvest šo krēslu no Valmieras uz Beļavu pašvaldība gada laikā tā arī nav reaģējusi. «Nu jau sarunāju, ka valmierieši paši man to krēslu atvedīs,» saka sieviete.
Kā tālāk rīkoties invalīdei?
Gulbenes rajona padomes konsultants veselības un sociālajos jautājumos Artis Stuburs «Dzirkstelei» par šo konkrēto gadījumu un palīdzības nodrošināšanu invalīdei saka: «Tā ir pašvaldības kompetence. Lēmumam jāatbilst normatīvajiem aktiem.
Pagastā zina, ko dara, ne pirmo gadu tur sociālais darbs norit un darbinieki strādā. Konkrētais iesniegums ir par gadījumu, kad māte nevar būt aprūpētāja, bet varbūt var cits cilvēks to veikt. Vai tikai vecam vientuļam cilvēkam var būt aprūpētājs? Iespējams, arī slimam un invalīdam var tāds būt.»
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš «Dzirkstelei» saka, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka — pašvaldībai ir pienākums nodrošināt pakalpojumu saviem iedzīvotājiem.
«Likums jebkurā gadījumā ir svarīgāks par pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Patiesību sakot, ja cilvēks uz savu lūgumu rakstveidā no sociālās palīdzības speciālista ir saņēmis atteikumu, tad ir iespējams vērsties rakstiski pašvaldībā atkārtoti un pēc tam — administratīvajā tiesā,» uzsver A. Dūdiņš.
Viņš saka, ka invalīdei noteikti savas intereses ir jāaizstāv tikai rakstisku iesniegumu formā, viņai tas obligāti esot jādara, jo telefonsarunai nav juridiska spēka.
Tiesa, invalīde pati nespēj vēstuli nogādā līdz pastkastītei. Viņai jālūdz kādu citu to izdarīt. Viņa nespēj aizkļūt līdz pagasta padomei, kur nu vēl līdz administratīvajai tiesai Rīgā.
A. Dūdiņš uzsver pašvaldības nozīmi palīdzībā iedzīvotājiem, jo «tur reāli cilvēku redz uz vietas».
«Pašvaldībai tomēr vajadzētu nākt savam iedzīvotājam pretim,» saka speciālists. Viņš uzskata, ka pašvaldībai jāprot atrast kompromiss un cilvēcisks risinājums, neraugoties uz subjektīviem momentiem.
