Nodaļa — cilvēki mums līdzās

Diena satiekas ar nakti
Tekla Šaitere
«Diena»

Gerda Kristapsone nesamierinājās ar četrus gadus vecā dēliņa Valtera smago diagnozi retinopātiju — pilnīgu aklumu. Trīs gados daudzi Latvijas cilvēki ziedoja naudu, lai mazais puisēns varētu iegūt redzi, un pašlaik zēns, pārcietis daudzas operācijas, var atšķirt dienu no nakts.

Vēl joprojām Gerda katru dienu pārbauda brīnuma esamību — viņa iededz spuldzīti pie gultiņas un priecājas, ka dēliņš ar smaidu reaģē uz gaismu. Šo spēju Valterītim, kā viņu mīļi sauc ģimenē, deva ārstēšanās Sanktpēterburgas Bērnu klīniskajā slimnīcā. Gerda tic, ka, sasniedzis skolas bērna gadus, Valterītis varēs mācīties parastajā skolā un augt kopā ar citiem bērniem.

Kristapsonu ģimenē jau auga piecus gadus vecais Kristaps, kad 2003. gada decembrī Stradiņa slimnīcā pasaulē nāca ar mīlestību gaidītais pastarītis Valters. Diemžēl pēc mazuļa piedzimšanas ārsti Gerdai Kristapsonei pavēstīja šokējošo ziņu — viņas bērniņš nekad neredzēs kā citi, viņam ir priekšlaikus dzimušo retinopātija. Gerda ar asarām acīs stāsta, ka Valterītis nācis pasaulē priekšlaikus, bet bijis pilnīgi vesels. Taču viņa piekritusi ārstu ieteikumam ievietot mazo skābekļa barokamerā.

Tagad Gerda domā, ka tā bijusi kļūda. Aizvadītajos gados viņa izbūrusies cauri speciālās literatūras kalniem un secinājusi, ka skābekļa pastiprinātā padeve atstājusi iespaidu uz dēla redzi.

Savukārt Bērnu slimnīcas Acu slimību klīnikas vadītāja Sandra Valeiņa skaidro, ka priekšlaikus dzimušo retinopātija ir viena no smagākajām acu slimībām. Šī slimība ir galvenais bērnu vājredzības un neredzības cēlonis pasaulē. Arī Latvijā katru gadu ārstē ap 30—40 bērnu.

Sandra Valeiņa saka: «Priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, kas piedzimst vienu, divus mēnešus pirms laika, nav attīstījušies tīklenes asinsvadi. Acs tīklene bez tiem nevar darboties, speciāli faktori stimulē asinsvadu augšanu, diemžēl tie aug nevis tīklenē, bet ārpus tās, pēc tam stimulējot tīklenes atslāņošanos un fibriozes audu ieaugšanu acī. Tā visa rezultātā bērniņa redze ir ļoti samazināta.

Ja bērniem ir 5. pakāpes retinopātija, viņu redzes spējas parasti ir gaismas sajūta. Daudzi bērni var sajust arī krāsas. To, tieši kādas būs bērna redzes iespējas, var noteikt tikai ar laiku — bērna redze gan redzīgam, gan ļoti vājredzīgam bērnam attīstās, un katrs gadījums ir individuāls. Retinopātijas attīstības riska faktori ir priekšlaicīgas dzemdības, izteikti mazs svars piedzimstot. Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem skābeklis ir nepieciešams, lai viņi nenomirtu.»

Pēc mātes vārdiem, Latvijas Acu ārstu asociācija apgalvoja, ka pacientam Valteram Latvijā nav iespējams sniegt oftalmoķirurģisku palīdzību. Speciālistu pavēstītā Valtera diagnoze — retinopātija (totāla tīklenes atslāņošanās) un iespējamā ļoti izteiktā vājredzība pārvērta Kristapsonu ģimenes dzīvi.

Ir 2008. gada maijs. Gerda Kristapsone runā čukstus, viņa ir pamatīgi sasaldējusies, deguntiņš tek arī Valterītim. Māmiņa nesatraucas — tas jau pārbaudīts: tikko jādodas ceļā, viņi abi apsaldējas, bet dažas stundas pirms izlidošanas kaite kā ar roku noņemta! Gerda, runājoties ar mani, veic vēl pēdējos padarāmos darbus savā darbavietā, jo jau nākamajā vakarā viņiem jālido uz Krievijas Vissavienības acu centru Ufā.

Valterītis ieritinās mammai klēpī. Puisēns, sakautrējies no svešajiem, piespiež sejiņu mammai pie krūtīm un klusi jautā — vai mēs brauksim ar tramvaju? Gerda smaida: «Brauksim, dēliņ, es taču tev apsolīju. Atnāks brālītis no skolas, un mēs dosimies vizināties ar tramvaju.» Viņa smaidot stāsta, ka Valterītim visvairāk patīkot braukt ar tramvaju, jo tajā skaļi paziņo pieturas, un vēl viņam patīkot klausīties radio Skonto, jo tur atskaņo daudz mūzikas. Valters esot muzikāls zēns, un mājās jau stāv nopirktās klavieres — Gerda cer, ka puisēns drīz mēģinās sākt spēlēt.

Cilvēki ir labi
Gerdai ir trīsdesmit četri gadi. Pēdējos četrus no tiem viņa cīnās, lai dēls varētu dzīvot normāla cilvēka dzīvi. Pēc šoka, ko izraisīja ziņa par Valtera aklumu, vina uz brīdi saļima. Pēc tam nolēma nepadoties. Rūgtums sirdī gan palicis: «Kaimiņi igauņi un lietuvieši apgalvo, ka šādas slimības var ārstēt, bet Latvijas dakteri man ieteica samierināties!» No līdzīgām likteņa biedrēm — ar retinopātiju slimo bērnu māmiņām — Gerda uzzināja par Sanktpēterburgas Bērnu klīnisko slimnīcu un acu mikroķirurgu Oļegu Diskaļenko. Viņa devās turp.

Gerda skaidro: «Diskaļenko neņemas ārstēt visus bērnus. Ja viņš atzīst, ka redzi atgūt nav iespējams, veltas cerības nedod. Mūsu gadījumā Diskaļenko prognozēja, ka Valterītis ar laiku varēs mācīties parastajā skolā un pat iztikt bez brillītēm. Varat iedomāties, ko tas man nozīmēja!»

Taču ārstēšanai bija nepieciešama nauda — katra operācija, bet sākumā šķita, ka būs nepieciešamas tikai piecas, maksāja ap 700 latu. Sarunā Gerda lūdz pateikt paldies visiem ziedotājiem — gan tiem, kuri ziedoja Mārtiņa fondā, gan portālā «ziedot.lv», gan pagājušā gada Labestības dienā. «Tā nav, ka cilvēki kļuvuši ļauni un neiecietīgi, mūsu nelaimē visi gribēja palīdzēt ar to, ko varēja.»

Tikmēr Valteram Kristapsonam Sanktpēterburgā veiktas jau četrpadsmit operācijas, katra nākamā sekoja pēc trim četriem mēnešiem, visas bija jāveic pilnā narkozē. Gerda skaidro: «Protams, tas atstāj iespaidu uz bērna organismu. Taču bez narkozes nevar, jo bērni ir kustīgi. Arī pēc operācijas mazam ņipram bērnam grūti nodrošināt pilnīgu miera stāvokli. Dēls, kā visi mazuļi, grib izzināt pasauli. Valterītis iet, skrien, kāpj, krīt — viņu nenovaktēsi, tāpēc vēlamais rezultāts nāk pamazām.» Gerda priecājas, ka labestīgi ir arī bērni: «Mūsu pagalmā rotaļājas divdesmit astoņi dažāda vecuma zēni un meitenes. Kad palaižu Valterīti ārā, esmu pilnīgi mierīga, bērni uzmana zēnu kā aukles, rūpējas par viņu.»

Valters tagad atšķir dienu no nakts. Viņš zina, kas ir rīts un kas — vakars. Puisēns nekad nav rāpojis, gada un divu mēnešu vecumā uzreiz sāka staigāt. Tas notika dienā, kad neredzīgais zēns sajuta gaismu, viņš uz to tiecās.

Daktere Sandra Valeiņa nenoliedz, ka mātei ir tiesības darīt visu sava bērna labā, ko viņa uzskata par vajadzīgu. Ārste uzskata: «Mēs informējam par iespējām ārstēties citās valstīs, taču to rekomendējam tikai gadījumos, kad pēc ārstu konsilija lēmuma domājam, ka bērna redzes spējas pēc operācijām būs labākas nekā pirms tam. Kā jau teicu, daudzi bērni ar 5. pakāpes retinopātiju arī bez operācijām atšķir gaismu no tumsas, labi orientējas telpās un pat atšķir krāsas. Diemžēl pēc operācijām bērniem šīs spējas bieži samazinās. Gribu ļoti uzsvērt — katrs pacients ir individuāls, katram nepieciešama individuāla pieeja. Galvenais ir dot iespēju bērniņam darboties, attīstīties, attīstīt redzes un citas sensorās uztveršanas spējas.»

Valterītim tagad ir brillītes. Ļoti stipras. Gerda raksturo dēla pašreizējo stāvokli: «Viņš redz kā caur atslēgas caurumu, ar kreiso aci labāk. Valterītis orientējas telpā. Pa ielu viņš braši soļo man līdzi, roku nedod, iešot pats. Viņam radusies drošības izjūta, dēls mēģina salikt kopā bildi — pagaidām vēl nosacīto spēju skatīt pasauli un to, ko jau izpētījis ar tausti. Viņam grūti pierast, bet tomēr — tas ir brīnums!»

Gerda Kristapsone ir neatlaidīga. Lai risinātu savas un līdzīga likteņa piemeklētu cilvēku problēmas, Gerda iestājās augstskolā «Attīstība», kur apgūst sociālā pedagoga profesiju. Pagājušā gadā viņa nodibināja Valtera fondu («nekāds cits nosaukums man neienāca prātā»). Enerģiskā sieviete atzīst, ka vienam cīnīties pret savu nelaimi ir grūtāk, tāpēc nelaimīgo bērnu vecākiem ir jāapvienojas.

Kopīgi viņi centīsies pievērst sabiedrības uzmanību savām problēmām, mēģinās uzlabot dzīves kvalitāti saviem bērniem, nodrošinot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā, apmainīsies ar pieredzi un informāciju. Gerda pasmaida: «Mims ir sava metodika. Atceros, kāda māmiņa sūdzējās, ka viņas neredzīgais bērniņš neēdot ar karotīti. Ieteicām — dod viņam jogurtu, tas pielīp pie karotes un bērns centīsies nolaizīt kārumu, turot karotīti rokā! Ziniet, vienkārša lieta, bet — nostrādāja!»

Raksta tapšanas laikā Valteram Kristapsonam Ufas acu centrā jau izdarīta nākamā operācija. Piecpadsmitā pēc kārtas. Pēc tam Ufā tiks veikta vēl viena operācija. Valtera acīs tiks ieaudzēts mākslīgais redzes nervs.

Komentējot daudzās operācijas Krievijā — gan Sanktpēterburgā, gan Ufā, ārste Sandra Valeiņa mudina pacientu vecākus sadarboties ar Latvijas acu ārstiem, izvērtēt katru operāciju, jautāt ārstu konsilija slēdzienu par metodes pierādījumiem, pētījumiem. Kopā priecāties par sasniegto, bet racionāli izvērtēt arī, vai visam solītajam vienmēr var ticēt. Savu bērnu labā mēs darbojamies, ne tikai operējot acis, bet arī attīstot bērna redzes spējas, kā arī emocionālo un intelektuālo varēšanu. Jo varošāki un patstāvīgāki būs bērni, jo viņiem būs vieglāk dzīvot.

Gerda nav nogurdināma: «Es jūtos labāk, kad varu Valterīša labā kaut ko darīt. Baidos no brīža, kad man pateiks, ka viss iespējamais jau izdarīts.»