Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krūkle
No kvalifikācijas darba Sociāla darba un soci¬ālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
(2. turpinājums)
Bērna attīstības stadijas no 0 līdz 3 gadu vecumam
Bērniņa attīstību ietekmē daudzi iekšējie un ārējie faktori. Katra funkcija pilnveidojas soli pa solim. Pirmajās dienās pēc piedzimšanas bērnam visvairāk nepieciešama mātes klātbūtne. Jaunā māmiņa ir noraizējusies, ja bērns pasaulē nācis neredzīgs (lai gan parasti par to uzzina, kad viņam ir 4 vai 5 mēneši). Māmiņas mierinājumam un iedrošinājumam ir lietderīgi salīdzināt vesela bērna attīstību ar īpaša bērna attīstību šajā vecuma posmā un parādīt, ka stāvoklis, lai cik izmisīgs tas nebūtu, tomēr nav bezcerīgs. Te var palīdzēt ar savu padomu ģimenes ārsts vai pediatrs, māsiņa, sociālais rehabilitētājs.
«Bērna kustību attīstība notiek no 0 līdz 6 gadu vecumam. To var iedalīt trīs fāzēs:
— bērna (zīdaiņa) turēšana rokās, kontakta veicināšana,
— ierobežota telpa,
— brīvība visā telpā.»
Šajā nodaļā apskatīsim bērniņa attīstību tikai līdz trīs gadu vecumam. Šis vecuma attīstības posms ir būtisks tālākā dzīves attīstībā.
Bērns dzīvo redzīgo cilvēku pasaulē. Arī attiecības pārsvarā būs jāveido ar redzīgiem cilvēkiem. Tālab audzināšanas grūtībām, kas saistītas ar redzes zudumu, nāk klāt grūtības iemācīties dzīvot pasaulē, kas pielāgota redzīgiem cilvēkiem. Lielu kļūdu pieļauj vecāki, kuri cenšas savu bērnu norobežot no reālās pasaules, izolēt viņu no sabiedrības. Bērnam jāpalīdz nevis norobežojot viņu no ārpasaules, bet iemācot pārvarēt sastaptās dzīves grūtības. Iemācot nebaidīties un atrast izeju no dažādām sarežģītām situācijām.
Kāda ir vecāku attieksme pret redzes defektu? Attieksmes pārbaudījums ir tad, kad par bērnu interesi izrāda apkārtējie cilvēki. No radu, paziņu, garāmgājēju puses tiks uzdoti jautājumi par bērna redzi, neizbēgami vecākiem jāiemācās mierīgi un bez traģisma pieskaņas atbildēt uz tāda veida jautājumiem. Par redzes zuduma iemeslu var atbildēt īsi un novirzīt sarunu uz citu tēmu, piemēram, par bērna panākumiem. Varētu teikt šādiem vārdiem: «Aleksandrs neredz no dzimšanas. Iemesli nav zināmi. Ārsti mūsu veselības stāvokli novēro. Viņš man ir malacis. Viņam padodas tas un tas....»
Šo situāciju varētu izspēlēt kopā ar sociālo rehabilitētāju lomu spēlēs, lai attiecīgajā situācijā vecākiem būtu priekšstats un drosme atbildēt apkārtējiem. Atrodoties blakus un novērojot jūsu uzvedību šāda veida situācijās, bērns iemācīsies pareizi reaģēt uz šādiem jautājumiem.
Zīdainis līdz 1 gada vecumam
Būtiska nozīme ir vietai, kurā dzimst un attīstās zīdainītis. Viņa attīstību ietekmē «daba — bioloģiskā (dzīvnieki, augi, mikroorganismi), ģeogrāfija, reljefs, klimats; kosmiskais (saules gaisma, siltums, kosmiskā radiācija); Apstākļi, kādos bērns nāk pasaulē, dzemdību sarežģījumi. Mikro vide: ģimene, dzīvesvieta, apkārtējie cilvēki u. c, pretējie viedokļi par vides ietekmi: vide ir galvenais attīstības avots».
Visi šeit minētie faktori būtiski ietekmē zīdaiņa attīstību pirmajā dzīves gadā un arī turpmāk bērnībā identitātes meklējumos, kā arī pieauguša cilvēka dzīvē krīzes situācijas risinot, veidojot nākamo paaudzi.
Dažādas kustības rokās — šūpošana, gaisā celšana, ūdenī likšana — veicina telpas un sava ķermeņa izpēti. Kad bērns būs pieradis pie šīm kustībām, viņš neraudās. Bērns ierobežotā telpā jutīsies droši blakus savām pierastajām rotaļlietām.
Pirmos bērna dzīves mēnešus būtiski ietekmē iekšējie un ārējie faktori. Pirmā pieredze, iepazīstot māmiņu un pārējos ģimenes locekļus. Izzināt savu ķermeni. Satvert mantiņas, iemācīties velties, rāpot, stutēties uz vēdera un kājām. Atšķirt būtiskās un nebūtiskās skaņas, satvert zināmos priekšmetus. Neredzīgs bērns pasauli iepazīst, klausoties skaņās, taustot rotaļlietas, izzinot apkārtējo vidi ar garšas palīdzību.
«Mīlēt bērnu nozīmē darīt daudz vairāk nekā tikai paņemt viņu rokās un nomierināt, kad viņš raud. Iejūtīgi un atsaucīgi vecāki ir uz «viena vilņa» ar savu bērnu un katru viņa vajadzību. Viņi nemitīgi cenšas izkārtot, lai apmierinātu bērna un pašu vajadzības. Mīlot bērnu, ieklausoties viņa vajadzībās, mēs palīdzam viņam pieķerties mums, palīdzam veidot ar mums pozitīvu saikni. Šī pieķeršanās — pirmā cilvēciskā saikne — ir būtiska turpmākās morālās attīstības sastāvdaļa».
Bērnam būs nepieciešamas praktiskās lietas apkārtējās pasaules izzināšanai. Tās atvieglos vecāku rūpes par bērnu. Neredzīgu bērnu vecākiem ir īpaši jāuzmanās, lai bērns veļoties nenokrīt uz grīdas no dīvāna vai galda. Ļoti noderīga ir sētiņa, kur var atstāt bērnu spēlējamies 30 līdz 40 minūtes.
Jāpērk dziļie bērna ratiņi, lai zīdainis nevarētu no tiem izkrist. Krītot viņš var savainoties, un tas nebūs patīkami nevienam. Tie ir padomi, kurus var dot sociālais rehabilitētājs.
Apkārtējā vide palīdz bērnam iemācīties vairāk, ja to papildina vecāku radošā izdoma. Līdz trīs mēnešu vecumam maz atšķiras neredzīga bērna un redzīga bērna uzvedība. Atšķirība sākas tad, kad bērns kustības sāk kontrolēt ar acīm.
Neredzīgie bērni sāk smaidīt vēlāk. Viņi māmiņu sadzird pēc balss toņa intonācijas,, sajūt pēc piena, virtuves smaržas. Ar mammu ir visciešākais kontakts barošanas laikā, ja māte baro ar krūti. Tēvu bērns iepazīst pēc vīrišķīgajām smaržām, asākiem sviedriem, balss zemās intonācijas, roku stingruma (paceļot, ģērbjot).
Neredzīgiem bērniem roku kustību attīstība atpaliek, jo virs gultiņas esošos priekšmetus viņi neredz. Ir jārada apstākļi, lai bērns varētu mācīties notvert priekšmetus. Vecākiem jāmāca prasmes, kā ar pirkstiņiem satvert rotaļlietas. Tās vajadzētu dot grabošas, skanošas, bez iespējām taustot savainoties. Ja nemācīsim satvert priekšmetus, pirkstu kustības kļūs neveiklas. Šajā laikā mazulim var sākties patvaļīgas kustības — šūpošanās, galvas kustības, acu rīvēšana. Tās rodas, ja bērnam nav kustību aktivitātes. To jācenšas laikus novērst, izvēloties kustības, kas atbilstu bērna attīstības līmenim, bet ne vecumam.
Tas, ka bērns neredz apkārtesošās skaņas, viņi var tikai sadzirdēt un sajust, tāpēc attīstība notiek lēnāk nekā veselam bērnam. Lai kā mēs censtos, tomēr attīstības tempi atšķiras no redzīgajiem bērniem, sevišķi tas jūtams no 6 mēnešu līdz 3 gadu vecumam. Tomēr, neskatoties uz funkciju traucējumiem, bērns ir spējīgs iziet cauri visiem attīstības posmiem.
Svarīgs ir psiholoģiskais kontakts ar māti. Ja apmierinājumu realizē, bērns iegūst līdzsvaru. Tiek sekmēta uzticēšanās, paļāvība. Neapmierinājuma rezultātā bērns iemācās būt atkarīgs no citiem, nespēj būt patstāvīgs. Iestrēgšana var novest pie uzbudināmības, agresivitātes, sarkasma un tendences pārēsties, nagu graušanas, smēķēšanas utt.
Turot zīdainīti rokās, tiek apmierināta būtiska bērna vajadzība pēc kontakta. Tas ir viens no pirmajiem veidiem, kā bērns veido saikni ar vecākiem.
— Ja bērns nesaņem mīlestību pirmajā dzīves gada laikā un neizveido ar vecākiem emocionālo saikni, viņam var neattīstīties spēja mīlēt citus cilvēkus.
— Pirmajā dzīves gadā, ieklausoties bērnā un pielāgojoties viņa vajadzībām, bērnu iemāca paklausīt. Savu pirmo pieredzi bērni gūst savstarpējas cieņas un pielāgošanās attiecībās.
— Ja vecāki būs atsaucīgi un iejūtīgi, bērnam radīsies drošības sajūta. Tas savukārt palīdzēs attīstīt bērnā pašpaļāvību, neatkarību, spēju darboties kopā ar citiem un izturēties pret viņiem ar cieņu un izpratni.
— Radot bērnam interesantu priekšmetisko un sadzīvisko vidi, vecāki stimulē vēlmi izpētīt pasauli. Tas savukārt attīsta vispārējo intelekta līmeni, kas vēlāk palīdzēs virzīties cauri morālās attīstības stadijām.
(Turpinājums nākamajā numurā)
