Ž. B. Grēzs «Nepateicīgā dēla sods»
Dr. habil. psych. Vitauts Gudonis
(no lietuviešu valodas tulkojusi Solvita Štekerhofa)

Franču mākslinieks Žans Batista Grēzs (1725—1805) glezniecību no 1745.—1750. g. mācījies pie mākslinieka Čārlza Grandona; vēlāk mākslu un tēlotājmākslu apguvis Parīzes Karaliskajā akadēmijā. No 1755. līdz 1756. g. pilnveidojies Itālijā. Grēza pasaules uztverē saplūst sentimentālisms, racionālisms, filozofiskas refleksijas un mīlestības atveide. Viņa daiļrade bija atbilde uz laikmeta vieglprātību un izlaidīgo dzīvi. Mākslinieks centies gleznot darbus, kuros apskatīta tikumības tēma.

Ilustrācijās iekļautajās morāles pamācībās autors nesasniedz enciklopēdistu Ruso un Didro intelekta augstumus, bet kompozīciju teatrālums, Didro teorijas traktāta formulējums atgādina «dzīves mākslas» manieri. Gleznojumā «Nepateicīgā dēla sods» izstīdzējušo jaunieti ar izteiksmīgi uz priekšu iztieptām rokām nosoda aklais tēvs. Šajā audeklā attēloti aptuveni 10 personāžu, kuru sejās pilnībā redzamas rūpes un satraukums. Pirmo plānu gleznā maigāku dara vistas, kuras ar cālēniem knābā no klona barību.

Ar raksturīgu sentimentālu jūtīgumu un pārspīlētu patosu mākslinieks savā darbā sevišķi uzsvēris morāli.

Šis vidēja lieluma (130 x 164 cm) audekls atrodas drošā vietā Parīzē — Luvrā.