Nodaļa — Sociālo rehabilitētāju pētnieciskie darbi

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni

Zane Krūkle,
no kvalifikācijas darba SDSPA «Attīstība»
(4. turpinājums)

Otrais dzīves gads
Bērna mērķtiecīgā tieksme pēc neatkarības un dumpības gars ir daļa no augšanas un at¬tīstības procesa. Bērns attālinās no vecākiem un kļūst patstāvīgāks, viņa personības un attīstības morālē tas ir būtiski.

Principiālai morālai drosmei, ko mēs apbrīnojam pieaugušos cilvēkos, saknes meklējamas divgadīga bērna cīņā par neatkarību, kura jāciena tieši tāpat kā gadu veca bērna neatkarība.

Tikai nu uz vecāku pleciem gulstas pienākums veicināt morā¬lo attīstību — jāmāca cienīt vecāku autoritāti un pielāgoties saprātīgām prasībām, noteiku¬miem, jāpiedāvā mazajam spītniekam izvēles iespējas. Bērnam jāuzdod jautājumi, tādējādi liekot domāt, izmantojot bērna attīstībai pie¬mērotu uzmanības novēršanas metodi (piem., stāstu stāstīšanu). Bērnam jāpierāda, kāda uz¬vedība ir pieņemama, jāizmanto pārtraukumi, jāuzstāda noteikumi uztveres daudzveidībai, deklamējot mazus, vienkāršus dzejolīšus.

Divgadīgam daudz vairāk nekā gadu vecam bērnam nepieciešama rīcības brīvība. Nedrīkst pārspīlēt ar ierobežojumiem, visu laiku vecā¬kiem nav jāapliecina sava autoritāte. Jāpriecā¬jas par bērna pieaugošo patstāvību.

Viena no svarīgākajām higiēnas iemaņām ir tualetes lietošana. Var paiet ilgāks laiks iekams bērns iemācīsies kontrolēt zarnu un urīnpūšļa darbības. Daudzi neredzīgi bērni to iemācās ap 2 gadiem — varbūt arī vēlāk. Tas ir tālab, ka neredzīgā bērna fiziskā attīstība no¬tiek lēnāk nekā redzīgam. Viņš sāk arī vēlāk sēdēt un staigāt. Tikai pēc tam, kad iemācās staigāt, kļūst iespējams kontrolēt gludo muskulatūru, kas regulē defekāciju un urinēšanu.

Mācīt bērnu lietot tualeti vajadzētu agrāk par laiku, kad viņš ir iemācījies labi staigāt, Kamēr bērns nav iemācījies savu vajadzību izteikt vārdos, bērnu novērojot, var noteikt laika intervālu, kad viņš jāsēdina uz podiņa, Jau šajā laikā bērns jāmāca iet uz tualeti un to lietot. Jāparāda un jāpastāsta, kam tualete domāta, kā tā iekārtota. Bērnam jāzina, ka ne tikai viņš vienīgais lieto tualeti.

Bērns nav jāattur, ja viņš vēlas palīdzēt sakopt aiz sevis, Protams, mazam bērnam ir grūti lietot klozetpodu. Tādēļ viņam iegādājas bērnu podiņu, ko vajadzētu glabāt noteiktā vietā — vislabāk vannas istabā vai tualetē. Arī bērns jāmāca lietot podu vienā noteiktā vietā. Jāparāda viņam, kur paliek podiņa saturs un kā no šī satura tikt vaļā — kopā aizskalojot klozetpodā, mazgājot podiņu. Kad bērns pieradīs pie podiņa, jāiemāca patstāvīgi uz tā apsēsties.

Šajā nolūkā podiņu vajadzētu likt tādā vietā, kur bērns varētu ar vienu roku pie kaut kā pieturēties, piem., pie vannas vai klozetpoda malas, pie sienas pieskrūvēta roktura.

Pie bērnam vajadzīgajām iemaņām pieder prasme apģērbties un noģērbties. Tāpat kā redzīgie, arī neredzīgie bērni ātrāk iemācās noģērbties nekā apģērbties. Noģērbjoties bērns nepievērš uzmanību apģērba stāvoklim — vai tas ir vai nav izgriezts uz āru. Apģērbjoties un noģērbjoties, ļoti svarīgi ir ievērot darbību secību.

Lai arī bērns vēl ir maziņš un īsti nesaprot, ko ar viņu dara, darbību secību nevajadzētu sajaukt. Ja apģērbšanu sāk no labās rokas, tad jādara tā vienmēr. Ja rāpulīšus vai zeķubikses velk no labās kājas, tad šo kārtību neiesaka mainīt. Savas darbības jāpastāsta ar vārdiem, nosaucot apģērba sastāvdaļas.

Ikvienam mazam bērnam nepieciešama komforta sajūta. Jācenšas izdarīt tā, lai dzīvoklis būtu iekārtots tā, lai bērnam būtu pēc iespējas drošāk. Neviens bērns nav pasargāts no kritieniem, sasitumiem un zilumiem. Bet neredzīgam bērnam ir lielāks risks iegūt kādu zilumu vai nopietnāku traumu. Vajadzētu lai- kus parūpēties par bērna drošību, kad viņš sāk staigāt. Dzīvoklī jāatbrīvo pēc iespējas vairāk teritorijas, kur nebūtu šķēršļu. īpaši jāraugās, lai priekšmeti netiktu novietoti tā, lai bērns ejot varētu aiz tiem paklupt.

Parasti neredzīgi bērni ļoti labi apgūst savu dzīvokli zina katru stūrīti. Bērns zina, kādi priekšmeti atrodas dzīvoklī un pārzina pārvietošanās maršrutu variantus. Tādēļ jāatceras, ka jebkurš no savas ierastās vietas pārvietots priekšmets var kļūt par negaidītu šķērsli bērna ceļā. Par to ģimenē jānorunā — stingri jāievēro šī noruna, ka katrs priekšmets pēc izlietošanas jānoliek savā vietā.

Durvīm dzīvoklī ir jābūt vai nu aizvērtām, vai atvērtām (nedrīkst palikt pusvirus), Bērna tuvākajai dzīves apkārtnei jābūt pēc ie- spējas nemainīgai. Par jebkurām pārmaiņām bērns jābrīdina un jāļauj viņam pašam ar tām iepazīties. Visumā drošības prasības mājoklī, kur dzīvo neredzīgs bērns, daudz neatšķiras no vispārpieņemtajām prasībām.

Asi priekšmeti, medikamenti un veselībai kaitīgas ķīmiskās vielas jātur tā, lai bērns nevarētu tās sasniegt. Jāraugās, lai atvērta loga tuvumā nebūtu tādu priekšmetu, ar kuru palīdzību varētu aizsniegties līdz logam. Jāpievērš uz-manība arī grīdas stāvoklim. Tā nedrīkst būt pārāk slidena, tajā nedrīkst būt pacēlumu vai spraugu, aiz kurām bērns varētu aizķerties.

Mēbeļu, galdu un palodžu stūri (izciļņi), kas atrodas bērna acu vai galvas līmenī, jāpārsedz ar mīkstu audumu, lai novērstu sasitumus vai traumas. Jācenšas iepriekš paredzēt bīstamās situācijas, kas varētu apdraudēt bērna vese¬lību. Tajā pašā laikā jāiemāca viņam pašam izvairīties no bīstamām situācijām — neiero-bežojot bērna pārvietošanās brīvību. Jāiepa¬zīstina viņš ar visām telpām, dodot iespēju uzzināt, kur katra lieta atrodas, un pastāstot par tās nozīmi.

Nevar gaidīt no divgadīga bērna, lai viņš būtu vairāk nobriedis nekā patiesībā ir. Zinā¬mā mērā viņš vēl joprojām ir «bēbītis». Ja si¬tuācija ir atbilstoša, bērns jāiedrošina rīkoties.

Nav jāvairās satikties ar cilvēkiem. Gluži ot¬rādi — jācenšas, lai bērns apgūtu iemaņas sazi¬nāties ar citiem. Jāatrod bērnam rotaļu un pa¬staigu biedrs. Labāk sākumā iepazīties ar vienu redzīgu bērnu un sākt kopā rotaļāties. Pēc tam paziņu loku var paplašināt. Mazie neredzīgie bērni parasti izvairās no kontaktiem ar svešiem cilvēkiem. Tālab jābūt pacietīgiem. Jāpārrunā šī situācija ar cita bērna vecākiem, jāizskaidro neredzīga bērna īpatnības.

Uzdevums kļūst vieglāks, ja ģimenē jau ir vecākais brālis vai māsa, bet, ja bērns ģimenē ir vienīgais, tad ie¬pazīšanās ar vienaudžiem un gados vecākiem bērniem ļaus iegūt rotaļu biedrus un zināmā mērā atslogos vecākus nedaudz no pastāvīgas bērna uzmanīšanas pastaigu laikā. Sākumā jā¬cenšas organizēt rotaļas, lai bērni spēlējas pie¬augušo uzraudzībā. Ar laiku, kad rotaļu biedri apradīs ar neredzīga bērna īpatnībām, var laist savu bērnu pastaigāties līdzi citiem.

Pieaugošās prasības veicina attīstību. To¬mēr nevar gaidīt, ka divgadīgs bērns labprāt dalīsies ar citiem, godīgi spēlēsies ar vienau¬džiem, nebūs greizsirdīgs pret jaunāko brāli vai māsu, uzvedīsies pieklājīgi pie galda vai izrādīs pateicību par visu labo, ko viņam dod.

Bieži vien vecāki nelaiž bērnu pastaigāties ar citiem bērniem, savrupinās. Visa pastaiga re¬ducējas uz to, lai bērns neietu nekur sāņus, neko nesavainotu, lai sēdētu vienā vietā, vai arī pārvietotos ļoti ierobežotā telpā pieaugušā uzraudzībā. Bet neredzīgam bērnam vairāk kā jebkuram citam ir nepieciešams pamudi¬nājums patstāvībai. Redzes trūkums nenozī¬mē, ka bērns nespēj adekvāti izzināt apkār¬tējo pasauli.

Tikai izzināšanas veidi ir aktīvā tauste (iztaustīšana), dzirde un kinestētiskā sajūta. Šie izzināšanas veidi prasa no nere¬dzīga bērna lielāku aktivitāti un patstāvību nekā no redzīga. Lai arī kurp kopā ar bērnu nenokļūtu, noteikti jāiepazīstina viņš ar ap¬kārtni — it īpaši, ja šī vieta ir jauna, dodot ie¬spēju visu izpētīt ar rokām, visam pieskarties. Ja tas ir rotaļu laukums, jāapiet tam apkārt, jāparāda robežas, visi priekšmeti, kas tur at¬rodas, un visi šķēršļi.

Bērnam ir jāsaņem pie¬tiekoši vispusīgs priekšstats par visu lauku¬mu — ne tikai par to laukuma stūrīti, kur viņš spēlēsies. Jāpalīdz iepazīties un izpētīt rotaļu kalniņu, šūpoles, smilšu kasti. Jāparāda, kur ir celiņi, kādi koki un krūmi aug.

Ja vajag, jāpaceļ bērns uz rokām, lai viņš varētu aizsniegt izpētāmā objekta augšgalu. Tajā pašā pastaigas vietā vēlams atgriezties diezgan bieži, lai bērns pierastu, kamēr viņš to nav pilnībā iz¬zinājis, lai bērns justos arvien atraisītāks. Tas viņā ieaudzinās paļāvību sev.

Katra ciemošanās reize ir gan vecākiem, gan bērnam liels pārbaudījums. Viņš ieiet jaunā telpā, dažkārt pie nepazīstamiem cil¬vēkiem. Vislabāk, ja pirmā viesošanās reize neieilgst un cilvēki ir bērnam zināmi. Paras¬ti tie ir tuvākie radi. Jāpastāsta, kurp ejat, jo bērnam iepriekš jāzina, ar ko satiksies. Jāiz¬skaidro iemesls, kādēļ ejat ciemos.

Nav lieki atgādināt, kā ģērbties, ejot ciemos, piedāvājot pašam izvēlēties, ko vilkt mugurā, apsprie¬žoties par to. Ciemos jāiepazīstina ar ikvienu no klātesošajiem, lai bērns varētu atcerēties balsi un apģērba smaržu.

Jāizrāda viss dzīvoklis. Jāparāda, kas kur novietots, kādas ir telpas. Jādod iespēja sarast ar jauno situāci¬ju. Tādēļ jācenšas ierasties nedaudz agrāk, lai jauno telpu apgūšana varētu noritēt mierīgi un nesteidzīgi. Bērnus saimnieku mājā vajag iepriekš pabrīdināt, ka ciemosies neredzīgs bērns.

Sapazīstinot bērnus, jācenšas viņu starpā izveidot kontaktus, pastāstot, ko bērns prot, kādas rotaļas spēlē, kādas viņam labās īpašības, piem., sirsnīgs, prot deklamēt dze¬ju, dziedāt. Jāpaņem līdzi tās spēles, ko bērns spēlē mājās un kuras viņš varēs spēlēt kopā ar citiem, piem., šahu, domino, puzles. Var būt arī aktīvās rotaļas, kurās bērns labprāt pieda¬lītos, piem., paslēpes.

Sociālajam rehabilitētajam ir labi jāpārzina redzīga bērna un neredzīga bērna attīstības stadijas, lai varētu veidot saskarsmes prasmes redzīgu un neredzīgu bērnu starpā.

(Turpinājums nākamajā numurā)