Nodaļa — Saruna

Saruna ar skolas direktori Ligitu Ģeidu
Inita Ozoliņa

Pavasarīgā rītā kopā ar Kristapu Āboliņu devāmies uz Strazdumuižas internātvidusskolu-attīstības centru vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Abi esam šīs skolas absolventi. Sirdī jutu patīkamu satraukumu, jo skolu pēdējo reizi apmeklēju 1993. g., kad tur notika vidusskolas absolventu un skolotāju salidojums.

Pa šiem gadiem skolā daudz kas mainījies, piem., trešajā stāvā (tajā spārnā, kur agrāk bija zēnu guļamistabas) tagad atrodas konferenču zāle, kura aprīkota ar datoru. Viens no galvenajiem apmeklējuma mērķiem bija uzzināt jaunās direktores L. Ģeidas domas par savu darbu, skolu un tās nākotnes perspektīvām.

— Skolā sāku strādāt 1991. g. pēc augstskolas beigšanas. Mācījos Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) pedagoģiju bērniem ar redzes traucējumiem, tad strādāju sākumskolā, vadīju sociālo iemaņu veidošanas nodarbības. 1997. g. mani paaugstināja par direktora vietnieci metodiskajā darbā, turpināju vadīt nodarbības. Paralēli darbam apguvu angļu valodu, apmeklēju dažādus tālākizglītības kursus.

Pusgadu biju ASV, uzskatu, ka tur guvu ļoti daudz vērtīgas pieredzes. Atgriezos Latvijā 1997. g., kad sāku strādāt jaunajā amatā, ļoti daudz esmu braukājusi pa Latviju. Veiksmīgi sadarbojāmies ar LNB rehabilitētajiem — Rutu Erenbergu no Liepājas, Mirdzu Brūderi no Ventspils un citiem. Meklējām neredzīgus un vājredzīgus bērnus. Atradām! Izmeklējām viņu veselības stāvokli. NB rehabilitetāji bija liels atbalsts. Tas bija 1997. g., kad informāciju bija daudz grūtāk saņemt, bet ptreiz situācija ir uzlabojusies.

2007. g. kļuvu par skolas direktori. Šī man ir pirmā, vienīgā un pieļauju, ka arī pēdējā darbavieta.

— Kā jutāties, ka tik ilgus gadus pirms jums šajā vadošajā amatā bija vīrieši?

— Tāds feministisks jautājums. Patiesību sakot, arī man pašai kādu laiku atpakaļ radās jautājums — vai te bijusi kāda sieviete? Man zināja teikt, ka vienu brīdi esot bijušas pat divas!

Varētu teikt, ka mans piegājiens vairāk bija kā mammas. Prioritātes jau mainās: redzēju, kas vairāk trūkst maziem bērniem, «smagiem» bērniem. Iepriekšējā direktora darbība bija vairāk virzīta uz strauju augšupeju. Bērniem visu šo laiku nebija rotaļu laukuma. Kad stājos amatā, aktu zāle bija avārijas stāvoklī — nogruva griesti.

Lamasa kungs (iepriekšējais direktors) jau bija meklējis iespējas, kā to novērst, bet neviens nebija reaģējis. Augustā nogruva betona bluķi, labi, ka tajā brīdī tur neatradās cilvēki. Ar ziedotāju atbalstu saremontējām aktu zāli un izveidojām pagalmā rotaļu laukumu. Pēdējos gados viss notiek raiti un labi. Kandidējot direktores amatam, bija jāraksta attīstības vīzija, minēju tur konkrētas lietas. Šogad to pārlasot (mums tuvojas skolas akreditācija, konstatēju), ka gandrīz viss ieplānotais izdarīts.

Man prieks par bērniem — viņi ir kļuvuši aktīvāki, manuprāt, arī komunikācija starp pedagogiem ir izveidojusies labāka nekā tā bija agrāk. Ja kādam ir problēma, palīdzība netiek atteikta, bet gan pretēji — meklēju tās cēloņus, iesaistu psihologu, sasaucu kopā skolotājus, analizējam, meklējam risinājumus. Pedagogiem nav bail nākt un izklāstīt savu viedokli, arī viņiem jājūtas labi, lai būtu teicams mācību process un sadarbība.

Protams, cīnāmies ar razbainiekiem, bargi cīnāmies ar dažādiem netikumiem, piekopjam darba terapiju. Neesmu no malas dzirdējusi negatīvas atsauksmes, jo tas viss taču pieder pie lietas.

— Kā skolēniem ar sekmēm?

— Ir lietas, kas sagādā raizes — kavējumi, mājasdarbu nepildīšana. Ir bērni ar atšķirīgām spējām, citi netiek galā veselības stāvokļa dēļ. Citam iet grūti, bet viņš ļoti cītīgi strādā. Ir gaišās galvas, bet žēl, ka viņi neizmanto savas iespējas — nemācās un slaistās, mūk prom no stundām. Ir arī bērni, kuri turpina mācīties tālāk. Protams, arī mani satrauc šā brīža situācija valstī, jo absolventiem nopietni jāpadomā, kur viņu darbs būs vajadzīgs.

— Kopš kura gada un kāpēc šīs skolas audzēkni nekārto eksāmenus, beidzot 10. un 13. klases?

1983. g. bija pēdējais, kad audzēkņi vēl lika eksāmenus. Jā, daudzi absolventi uzsver: «Mēs nekārtojam eksāmenus, līdz ar to neesam sagatavoti dzīvei.» Uzskatu, ka eksāmeni dzīvei nesagatavo, ja skolēns godprātīgi mācās. Eksāmenā var visādi veikties. Mācās ne jau eksāmena dēļ, bet, lai varētu savas zināšanas izmantot dzīvē. Pēdējos divos gados esam par šo jautājumu diskutējuši, jo mūsu jaunākajiem kolēģiem ir viedoklis, ka šie eksāmeni ir jāatjauno.

Patiesībā skola jau neatbrīvo no eksāmeniem, nekad nav atbrīvojusi, to dara ģimenes ārsts. Kad tuvojas eksāmenu laiks, bērnu vecāki par to parūpējas, atnes atbrīvojumus no ģimenes ārsta. Ja mums būs viens vai vairāki bērni, kas gribēs kārtot eksāmenus, kontaktēsimies ar blakus esošo skolu, jo ir Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, kā organizējami centralizētie eksāmeni, mēs tos organizēt nevaram, jo minimālais bērnu skaits, kuri kārto eksāmenu skolā, ir 25, mums nekad nebūs tāds skaits audzēkņu.

Līdz pirmā semestra beigām jāiesniedz pieteikumi par eksāmenu kārtošanu, pirmo informāciju par to, cik mums kārtos eksāmenus, jau decembra beigās jādod uz izglītības pārvaldi. Šobrīd ir spēkā Ministru kabineta noteikumi par atbalsta pasākumiem bērniem ar speciālām vajadzībām, tai skaitā bērniem ar redzes traucējumiem. Noteikumos ir norādīts, kādus cilvēkus var atbrīvot no eksāmeniem.

Mūsu skolēni, kas ir vājredzīgi un neredzīgi, ietilpst šajos kritērijos, tur nosauktas konkrētas diagnozes, konkrēti rādītāji, pēc kuriem var atbrīvot. Noteikumi un likumdošana jau mainās, tāpēc jau 3. klases bērniem, mācot angļu valodu, saku, ka viņiem būs jākārto eksāmeni.

Otra lieta ir šie bērni ar papildus problēmām — epilepsija, neiroloģiskas saslimšanas. Viņiem tas būtu lieks stress.

Mūsu skolēni ir iestājušies augstskolās, dažādās fakultātēs, viņi ir konkurētspējīgi, tur viņi kārto arī eksāmenus. Šeit, skolā, tāpat ir ieskaites mācību gada nobeigumā. Strikti diskutējam par zināšanu vērtēšanu, reizēm gribas pažēlot un ielikt labāku atzīmi, bet skolēnam vajadzēs ar savām zināšanām būt konkurētspējīgam jebkurā augstskolā, jo šī ir vispārizglītojoša skola.

— Skolēnu klasē ir maz, var paspēt visus izsaukt!?

— Jā! Bet skolēni ir ļoti dažādi, piem., bērns, liekas, mācās labi, bet saprotam, ka «masu skolas» tempam viņš līdzi netiktu, tur viņš pazustu.

Šobrīd ļoti daudz runā par integrāciju. Mums ir sadarbība ar Valsts speciālās izglītības centru, viņiem ir tāda nostāja, ka būtu jāintegrē (tas nozīmē, ka mūsu bērni mācītos parastā vispārizglītojošā skolā).

Viņi uzskata, ka mūsu skola izmaksā dārgi. Ja mēs integrētu bērnus parastajās skolās, tad redzētu, ka izmaksas ir daudz lielākas. Ļoti lieli līdzekli tiek ieguldīti, ja runājam par Braila bērnu (pilnīgi neredzīgu vai ar nelielu redzes atlikumu).

Šādam bērnam būtu vajadzīgs asistents, kas palīdz mācību procesā, sagatavo mācību materiālus, palīdz stundā noorientēties. Piem., 27 bērnu klasē viens neredzīgs bērns var mēģināt tikt līdzi, bet viņš nekad to nevarēs, ja viņš būs viens bez asistenta. Vai mūsu valsts var to nodrošināt?

Piem., klasē ir 5 neredzīgi bērni. Lasāmo materiālu bērns var izlasīt pats (ja viņš nav sākumskolā), bet eksaktajās zinātnēs apskatāmie materiāli taču katram jāparāda ar viņa paša rokām, lai viņš saprastu, tāpat praktiskajos darbos. Ja izdalām 40 minūtes ar 7 (mums 7 ir minimālais bērnu skaits klasē), nekas daudz tur nesanāk, ja mēs individuāli strādājam. Tāpēc mums arī tas viens mācību gads ir iedots klāt.

Mums rit intensīva sadarbība ar Izglītības ministriju pie programmu izstrādes, aktuāls ir jautājums, vai vajadzīgs tas liekais gads, varbūt to nosaukt kaut kā savādāk. To visu lemj cilvēki, kuri tajā nav iesaistīti, kuri nezina lietas būtību. Lai gan, labi, ka rēķinās arī ar mums — jautā, konsultējas un ņem vērā mūsu viedokli.

— Šogad skolā mācās 122 audzēkni. Kāpēc audzēkņu skaits samazinās?

— Pirmkārt, tie, kas labāk redz, integrējas. Ja bērnam ir normāla ģimene, kas atbalsta un palīdz, viņš nereti paliek un mācās skolā, kas atrodas viņa dzīvesvietā. Kā mamma, to ļoti labi saprotu. Otrkārt, šiem bērniem jābūt bez papildus veselības traucējumiem.

Ja no tālākas vietas atved mazu bērnu, atļaujam mammai padzīvot pie mums, ja viņa var atbrīvoties no darba pienākumiem, atļaujam arī atvest uz īsāku laiku, lai bērns adaptējas. Mums paliek lielāks skaits bērnu ar kompleksiem traucējumiem — gan redzes, gan garīgās attīstības.

Liela nozīme ir medicīnas attīstībai. 95% mūsu skolās bērniem ir priekšlaicīgi dzimušu bērnu retinopātijas. Agrāk mediķi tik veiksmīgi nesaglabā redzi. Ir situācijas, kurās, piem., pirms 20 gadiem bērns redzi zaudēja, tagad to ātrāk saglābj, un ir pietiekami labs redzes atlikums (apturēta tīklenes atslāņošanās), rezultātā — izmanto savu redzi, lai mācītos parastajā skolā. Jā, katru gadu vairāk audzēkņu aiziet prom, mazāk pienāk klāt.

10. klasē tikai viena meitene mācās Braila rakstā, 13. klasē — neviens, mazākajās klasēs vairāk bērnu apgūst mācības šajā rakstā.

— Kā ar krievvalodīgo plūsmu?

— Mums ir šī licencētā programma mazākumtautību pamatizglītībai, bet to nerealizējam, visi bērni, kas nāk no krievu ģimenēm, mācās latviešu plūsmā. Tāda tendence vispār Latvijā ir, tā arī vajadzētu būt. Šie bērni iemācās latviešu valodu, lai gan viņu vecāki bieži vien neprot šo valodu, ģimenē sarunājas krieviski.

Skolā mācās 30 bērni ar papildus garīgās attīstības traucējumiem. Klases, kurās mācās šie bērni, vairs netiek sauktas par palīgklasēm, konkrēta nosaukuma nav. Izglītības programmā ir «bērni ar redzes traucējumiem (ar garīgās attīstības traucējumiem)». Šādas klases veidojas arvien vairāk. Iestājas pavisam «smagi» bērni, kādus agrāk skolā neuzņēma (nerunājošs, dažkārt pat «pamperu» bērns). Pagaidām mums vēl viņi ir staigājoši, bet pieļauju, ka perspektīvā būs arī «ratiņu» bērni. Kā direktore to atbalstu, tā tam ir jābūt, arī šiem bērniem jāatrod vieta. Šobrīd telpas mums pietiek, lai izveidotu šīs mazās klasītes.

Mums ir viena meitene jau piekto gadu. Pirmajā gadā viņa kliedza, vispār nerunāja, gulēja, kad viņai iedeva nomierinošas zāles, nereaģēja ne uz kādiem norādījumiem. Šogad, piektajā gadā, viņa sāk komunicēt: runā, pati sevi aprūpē. Uzskatu, ka tas ir liels progress gan vecākiem, gan sabiedrībai — vai ir viens bērns, kurš jāapkopj, vai bērns, kurš pats var aiziet uz tualeti.

1991. g., kad biju papildinājusi zināšanas angļu valodā, pavērās iespējas aizbraukt uz ārzemēm. Mums demonstrēja piemēru: sēž bērns, pēc pusgada viņš var, teiksim, sasist plaukstas. Likās — kas tas par darbu? Tagad, kad esmu guvusi pieredzi, bijusi arī pieredzes apmaiņā citās valstīs, kontaktējoties ar bērniem, kas iestājas skolā, un viņu vecākiem, un, pašai kļūstot par mammu, esmu sapratusi, kāda tā ir vērtība, kāds tas ir sasniegums, ka tavs bērns kaut ko var izdarīt.

— Vai šīs speciālās klases tiek dalītas, cik pavisam ir šādas klases?

Tās veidojam periodiski, nav katru gadu. Šogad beigs skolu 10. klase, tad — 7. klase. Ir apvienoti bērniņi pa diviem gadiem, pa dažādiem gadiem — tur ir tā saucamie C līmeņa bērni ar smagu garīgo atpalicību. Tādas šobrīd jau ir divas klasītes. Pagājušajā gadā mēs licencējām šo programmu, jo tā bija nepieciešamība. Ja parastajās palīgklases ir jāsasniedz noteikts līmenis (jāprot lasīt, rakstīt utt.), tad ar šiem C līmeņa bērniem jāstrādā atbilstoši viņu spējām — vairāk socializācija, pašaprūpe, vēlāk — lasīšana, rakstīšana. Nevar paredzēt, vai šie bērni sasniegs kādu noteiktu līmeni.

Būs viens gads, kad nebūs skolā 13. klases, tajā gadā skolā iestājās tikai bērni ar papildus garīgajiem traucējumiem.

Ir jādomā par bērniem, par viņu vecākiem, ģimenēm. Ja gribam veselīgu sabiedrību, jārūpējas par to. Piem., ir māmiņa, kas astoņus gadus dzīvojusi ar bērnu tikai pa māju. Bērnam ir kompleksi traucējumi — gandrīz pilnīgi neredzīgs, arī garīgās attīstības traucējumi. Šai māmiņai ir augstākā izglītība, viņa varētu strādāt sabiedrībai derīgu darbu. Diemžēl šādiem bērniem valsts nenodrošina sociālo aprūpi, aukli viņiem grūti sameklēt, problēmas ar samaksu, kā arī cilvēki baidās no kaut kā tāda.

Piem., viens neredzīgs integrēts bērns, kurš pēc traumas zaudējis redzi. Viņš mācās parastajā skolā. Par cik Strazdumuižas internātvidusskola ir attīstības centrs, viens no tās uzdevumiem ir atbalstīt šādus bērnus. Pagaidām šī pilnīgi neredzīgā bērna mācību process noris samērā veiksmīgi. Tur veidojas tāds kā trijstūris: ģimene, skola un speciālais pedagogs (asistents), kuru sadarbībai ir ļoti liela nozīme.

Šī otra skola ļoti atbalsta minētā bērna apmācīšanu, speciālais pedagogs sadarbojas ar pedagogu no Strazdumuižas, kurš regulāri apmeklē minēto bērnu, apgādā viņu ar mācību un tiflotehnikas līdzekļiem. Bažas rada bērna pašnovērtējums. Jādomā arī par mācību procesu nākotnē — kā varēs praktiski apgūt eksaktos priekšmetus, kas prasīs individuālu pieeju praktiskajos darbos un daudzpusīgas zināšanas no speciālā pedagoga-asistenta.

Ja mūsu skolā pedagogs novēro problēmas, kas saistītas ar bērna pašnovērtējumu, tad sūta pie psihologa. Kontaktējamies ar bērna ģimeni, lai tās problēmas nekļūtu dziļākas un tiešām nekādā veidā neietekmētu bērna personības attīstību.

Vēl mazliet par integrāciju. Ir jāzina un jāsaprot, ka ir vājredzība, lai varētu palīdzēt (par neredzīgiem bērniem šeit nerunājam). Ja pedagogs to akceptē, iedziļinās, tad tas ir atrisināms, var strādāt, it īpaši, ja tā ir maza skola.

Kad sāku strādāt, bija noteikti kritēriji — redzes asums līdz noteiktam līmenim — vājredzība, redzes atlikums, neredzība. Bija noteikts ar kādu redzi bērnam jāmācās Braila rakstā. Principā bērna iespējas netika ņemtas vērā, piem., 90. gados, kad sāku strādāt, kādā stundā, kur mācījās viens Braila bērns, sagatavoju viņam pārbaudes darba materiālus Braila rakstā, izdalīju uzdevumus, skatos — puisis lasa Braila rakstu ar acīm!

Tolaik šeit strādājošie skolotāji bija ļoti autoritatīvi, noteikti lika lasīt ar rokām. Vēlākos gados bija meitene, kura nevarēja pieņemt Braila rakstu, lai gan redzēja slikti — tikai lielus burtus. Viņa aizgāja uz parasto skolu, kur šobrīd vēl mācās, tiek galā. Iedevām viņai lasāmo aparātu, viņai ir dators ar programmu «Zoomtext». Tur jābūt ļoti individuālai pieejai.

Tagad vispār nav iespējams tā strādāt, lai visi atbilstu vienotiem kolektīviem normatīviem, jo bērni ir tik dažādi. Ir reti tāda klase, kur var paņemt viena priekšmeta programmu un ar visu klasi strādāt pēc tās. Jebkurā klasē būs kāds, kas ļoti atpaliks, viņam būs jātaisa individuāls plāns. Redzes iespējas ļoti dažādas, dažiem tās pasliktinās. Nākamā problēma — negrib mācīties Brailu, bet citādāk — nevar. Atkal sarunas ar psihologu, vecākiem.

Arī ģimenes ir atšķirīgas. Kopš šeit strādāju, šogad sasaucām pirmo vecāku sapulci. Rīkojām to sestdienā, lai vecāki varētu atbraukt arī no tālākām vietām. Bija atbraukuši 45 bērnu vecāki, tas ir daudz, ņemot vērā, ka no visiem 122 audzēkņiem kādi desmit ir neklātnieki. Varējām parunāt par izmaiņām, tendencēm, par to, ko varam sagaidīt krīzes apstākļos. Kopumā vecāki tiešām bija ieinteresēti.

Ar vecākiem darbs ir īpašs, nezinu, kā tas iepriekš risināts, bet šogad pēkšņi tik daudz problēmu. Vienmēr aicinu, lai nāk un runā!

— Vai dodiet bērniem lielu brīvību, kad stundas beigušās, pusdienas paēstas?

— Cik lielā mērā bērni ir spējīgi savu brīvību novērtēt? Cik viņi spēj šo uzticēšanos attaisnot? Ja 12 gadus veca meitene, piem., tiek palaista brīvībā, kaut kur aiziet un pazūd uz 4 dienām — kā var dot brīvību? Katrs tāds gadījums, protams, dara uzmanīgu.

Man jau gribētos viņiem to brīvību dot. Pati esmu mācījusies internārvidusskolā ar mūzikas novirzienu, man ar tiem gadiem pietika, man liekas, ka tāds režīms 13 gadu garumā, ja bērns te mācās no 1. klases, ir briesmīgs. Kad iedomājos — atnāk mans bērns mājās, es taču nedzenu viņu uzreiz pastaigā pēc režīma, ja viņš negrib, kādā brīdī jau izies, tad mācīsies, tad aizies kaut ko uzēst, citreiz gribēs kādu multfilmu paskatīties, mācīsies tad, kad gribēs to darīt. Citreiz izmācīsies ātrāk, es te problēmu nesaskatu.

Esam ar kolēģiem apsprieduši — kā būtu, ja dotu skolēniem brīvību — beidzas stundas, tad viņi dara, ko grib, bet ar nosacījumu, ka jāizmācās līdz vakaram. Rodas jautājums — kas tad pārbaudītu?

Audzinātājam atbildība taču jāuzņemas. No kāda vecuma un kādā mērā dot šo brīvī¬bu? Mazie puikas, braucot no baseina, izkāpj no autobusa, lai pastaigātos pa pilsētu. Gribē¬tos ļaut, lai viņi izskrienas, lai aiziet pagulēt, ja gribas, te viņi dzīvo, bet te ir audzinātājs, kurš ir atbildīgs par viņiem, šo atbildību ne¬var aizmirst.

Bijām aizbraukuši uz Somiju, tur ir savā¬dāk. Arī Igaunijā bērniem internāts atsevišķi no skolas, mācību sagatavošana notiek istabi¬ņās, tur ir lampas, rakstāmgaldi, var justies kā savās mājās.

Tagad domāju, ka jauno internātu arī būtu varējuši celt citādāk — tualete gaiteņa galā, no istabiņas naktskreklā jāskraida, tāda pati kopmītne vien ir. Jaunums ir tas, ka dušas un virtuve katrā stāvā. Tagad jau ilgi vairs neko jaunu neuzcelsim.

— Cik izmaksāja jaunā internāta būve?

— Ls 711 872 izmaksāja ēkas būve, tad vēl viss iekārtojums. Katrs stāvs izkrāsots citā krāsā, istabiņās audzēkņi dzīvo divatā un četratā. Skolēni apmeklē arī baseinu Daugavas sporta namā, ASK sporta namā, mazākie bērni interešu klubā «Auseklītis». Mazos ved ar mikroautobusu. Viņi it kā izvairoties — negribot. Ir lietas, ko maziem bērniem it kā uzspiež, to saprot un novērtē tikai pieaugot.

Turpmāk skolā tiks izdotas arī mācību grā¬matas Braila rakstā. Valstij šobrīd nav naudas, tas nevienam nav noslēpums. Līdz šim katru gadu Izglītības satura eksaminācijas centrs piešķīra līdzekļus mūsu grāmatu iespiešanai. Ik pēc diviem gadiem bija konkurss, kur savus pakalpojumus piedāvāja potenciālie grāma¬tu iespiedēji. Mācību grāmatas Braila rakstā mums iespieda «Rubuls un Co». Šogad pava¬sarī būtu jānotiek konkursam, ir pagājuši divi gadi, bet pēc jaungada piezvanīja no Izglītības ministrijas, ka diemžēl naudas nebūs.

Sen jau bija doma, ka pašiem vajadzētu nodarboties ar šo grāmatu iespiešanu, jo visādi ar to grā¬matu kvalitāti bija. Mūsu bijušais audzēknis Edijs Fuksis iesaistījās Līderisma akadēmijas projektā «Brīnumu ABC». Ar viņu palīdzī¬bu iegādājāmies Braila printeri. Ministrija iedeva naudu skenerim, esam nopirkuši arī iesiešanas aparātu (spirālēs). Tās spirāles no vienas puses nav tik ilglaicīgas, bet mācību grāmatas arī nav tik ilglaicīgas, lai lieki izdotu lielu naudu iesiešanai. Arī papīra iepirkums sākumam ir paredzēts.

Pašlaik grāmatas Braila rakstā pietiek visos mācību priekšmetos, bet būs jaunie vidējās izglītības standarti, tur būs jaunas grāmatas, tās arī vajadzēs. Mums ir ļoti laba speciāliste, kura strādā pie reljefo attēlu izgatavošanas, viņa vairāk nodarbosies ar šo Braila mācību materiālu iespiešanu un būs atbildīga par to. Šis būs tāds eksperimentu periods, laika gaitā būs redzams, kā mums izdosies.

Ceru tomēr, ka valsts mūs atbalstīs, ja naudas līdzekļi ne¬atradīsies, tad protestēšu, jo, ar ko tad citu bērnu izglītība ir prioritāte salīdzinājumā ar neredzīgu un vājredzīgu bērnu izglītību? Arī viņiem tāpat jāmācās, it īpaši tiem, kas var mācīties un apgūt vidējo izglītību. Mūsu bi¬jušais premjers I. Godmanis savā Jaungada uzrunā solīja, ka netiks skarti bērni, invalīdi un pensionāri. Mums ir divi vienā — bērni-invalīdi. Jāskatās nākotnē optimistiski.

— Vai skolēni brauc ekskursijās?

— Tikai Latvijas robežās. Līdz šim katru klasi kaut kur aizvedām, tagad grūtāk ar nau¬du degvielai. Ir arī ikdienas vajadzības, piem., braukšana uz baseinu.

Turpinās skolas sadarbība ar kristīgo or¬ganizāciju «Pestīšanas armija» no Zviedri-jas — bērni saņem dāvaniņas. Ir iedoti naudas līdzekļi, izveidotas mūzikas terapijas nodar¬bības, kas sevišķi labas «smagajiem» bērniem. Varbūt tiks atjaunotas nometnes vasarā.

Ir sadarbība ar citām ārvalstīm, nupat cie¬mos braukt pieteikušies ēģiptieši. Pagājušā gada rudenī četras skolotājas bija Zviedrijā, lai pilnveidotu zināšanas darbā ar bērniem, kam ir smagi kompleksi traucējumi. Zviedri bija atbraukuši arī pie mums.

Ik mēnesi iznāk skolēnu avīzīte «Starpbrī¬dis», kas atspoguļo skolas aktualitātes. Pēc stundām audzēkņi var atrast nodarbošanos dažādos pulciņos, ja ir vēlēšanās. Var apmek¬lēt trenažieru zāli jaunajā internāta piebūvē.

1990. g. oktobrī tika pieņemts lēmums at¬jaunot skolas vēsturisko nosaukumu — Strazdumuižas internātskola vājredzīgiem un ne¬redzīgiem bērniem — agrākās RVNBI (Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskola) vietā. 1997. g. skola iegūst attīstības centra sta¬tusu.

2003. g. pieņēma lēmumu mainīt nosaukumā vārdu internātskola vārdu «internārvidusskola», jo nosaukumam jāataino izglītības pakāpe, kuru šajā skolā var iegūt. Tagad ir Strazdumuižas internātvidusskola-attīstības centrs vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem.