Nodaļa — Sociālo rehabilitētāju pētnieciskie darbi

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krūkle

no kvalifikācijas darba SDSPA «Attīstība»
(nobeigums)

Kāda ir vecāku loma bērna vispusīgā attīstībā?
Neviena mācība nevar aptvert visas šķautnes bērna personības attīstībā. Galvenā loma bērna attīstībā piešķirama bērna vecākiem un sociālā rehabilitētajā prasmēm. Tāpēc mūsu moto: viņi (vecāki) savu bērnu terapeiti! Mēs palīdzam vecākiem atklāt, izpētīt un ievērot bērna attīstības iekšējos likumus.

Bērns nepārtraukti un bez īpašas piepūles absorbē ne tikai redzamo, dzirdamo, taustāmo utt, bet arī kustības, valodu, tradīcijas un morāli. Tāpēc pieaugušo uzdevums ir nodrošināt bērnam vidi, kurā viņš var izvēlēties savām vajadzībām atbilstošu nodarbošanos, rūpēties par pozitīvu iespaidu bagātību, savlaicīgi sniegt smalkjūtīgu palīdzību, jāatceras, ka visu, ko vēlamies redzēt bērnā, viņam jāsaskata mūsos pašos.

Neredzīgs bērns labāk atceras to, ko ir (aptaustot) redzējis, dzirdējis un sajutis. Neatsverami ir sataustāmie kartiņu komplekti valodas krājuma bagātināšanai.

No trīs līdz sešiem gadiem ir apzināts bērna veidošanās periods. Tagad rokas ir kļuvušas par prāta instrumentu, tieši ar to palīdzību viņš apgūst pieredzi un attīstās. Tā kā bērnam ir iedzimta dziņa vēlēties izprast sociālo un materiālo pasauli ap sevi, tad pieaugušo uzdevums ir radīt vislabvēlīgākos apstākļus un rosinošu vidi, kurā bērns varētu attīstīties caur sajūtām un kustībām.

Marija Montessori novēroja, ka bērnus interesē darbības, ko var veikt ar priekšmetiem, līdzinoties pieaugušajiem. Viņa bērnus sālīdzina ar darba rūķiem. Bērni bieži vien negaidīti izsaka vēlmi palīdzēt vecākiem. Saprotam, ka bērnam jāiepazīst apkārtējā pasaule, tomēr nespējam pieņemt viņa rosīšanos, dusmojamies un dēvējam to par blēņošanos. Neizprotot bērna darbošanās lielo nozīmi, to viņam liedzam. Nokļūstot nepiespiestā vidē, bērns apjūk, ir nedrošs, jo mājās vecāki pārlieku bieži ir daudz ko lieguši, pamācījuši un palīdzējuši. Lai izzustu šis iekšējais haoss un satraukums, lai mostos pašapziņa, bērnam jāiemanto brīvība.

Divus trīs gadus veciem bērniem piedāvājami darbiņi, kuri attīstītu dažādas sajūtas, attīstītu roku koordināciju un pirkstu veiklību, raisītu valodu un domāšanu, paplašinātu vārdu krājumu, trenētu pacietību, koncentrēšanos, uzmanību un acumēru.

Nervu sistēmai nobriestot, bērnam ir iespēja nemitīgi sasniegt arvien jaunas attīstības pakāpes.

Viens svarīgs attīstības dzinējspēks slēpjas pašā bērnā, viņa spējā pašam pamanīt paveikto, priecāties par to. Otrs attīstības dzinējspēks nāk no ārienes, no vecāku attieksmes. Iejaucoties un neļaujot bērnam pašam cīnieties, piedzīvot vilšanos un beigās pašam sasniegt iecerēto un priecāties par savu sasniegumu, vecāki nenovērtē un pat mazina bērna iekšējos spēkus. Katrs «es to izdarīju, es to varu, vēl gribu!» ļauj bērnam justies stipram, nozīmīgam. Un tas, savukārt, liek bērnam vēlēties spert nākamo soli.

Secinājumi
Izpētītie starpprofesionāļu komandas locekļi sadarbojoties var palīdzēt neredzīga bērna ģimenēm bērna attīstībā:

— speciālistiem ar ģimeni, kurā aug neredzīgs bērns, jāstrādā komandā;

— sociālajam rehabilitētajam jāveido vecākiem prasmes, lai viņi varētu sekmēt bērna attīstību;

— ģimene ar neredzīgu bērnu var gūt atbalstu no Nevalstiskajām organizācijām, Velku fonda, Montessori apmācības.

Nobeigums
Pētījuma mērķis bija, analizējot teorētisko literatūru un normatīvos aktus, izpētot sociālās problēmas ģimenēs, kurās aug neredzīgs bērns, izstrādāt ieteikumus sociālā rehabilitētajā darbībai ar ģimenēm un bērniem.

Pētījuma laikā veicu šādus uzdevumus:
— analizēju literatūru par ģimeni ar neredzīgu bērnu;

— iepazinos ar literatūru par redzes invalīdu rehabilitāciju;

— analizēt rehabilitāciju regulējošus dokumentus;

— izveidoju četru veidu anketas starpprofesionāļu komandas locekļiem (ģimenes ārstam, sociālajam darbiniekam un psihologam), bērnu vecākiem, tiflopedagogam, sociālajiem rehabilitētajiem;

— izstrādāju ieteikumus sociālajam rehabilitētājam vecāku darbībai, audzinot neredzīgu bērnu;

— izveidoju bukletu vecākiem, kurā ir apkopota noderīga informācija.

Darba procesā konstatēju:
1. Mūsu sabiedrību veido dažādi ģimeņu modeļi, katrs ar savām sociālajām vajadzībām un pieredzi.

Jebkurai ģimenei krīzes situācijā ir vajadzīga sociālā palīdzība. Šajā situācijā var palīdzēt ģimenes ārsts un sociālais rehabilitētājs, sniedzot morālu atbalstu.

Nepieciešamais sociālās palīdzības apjoms ir mainīgs un atkarīgs no ģimenes modeļa. Ir dažādas ģimenes, kuras atšķirīgi pārvar krīzi un iejūtas jaunajā situācijā. Viņas pašas meklē palīdzību pie speciālistiem. Ir ģimenes, kas krīzes situācijā «nolaiž rokas», vecāki nespēj iekļauties jaunajā situācijā.

Ģimenēm, kur bērnu audzina tikai viens no vecākiem, ir nepieciešams vairāk informācijas un palīdzības. Šādai ģimenei vairāk vajadzētu piesaistīt sociālā rehabilitētajā palīdzību, kurš informētu par speciālistu palīdzību. Vientuļajiem mātēm vai tēviem trūkst atbalsts bērnu audzināšanā.

Neredzīgiem vecākiem sociālā rehabilitētajā atbalsts ir nepieciešams vairāk nekā citu modeļu ģimenēm. Šie vecāki vieglāk varēs iejusties bērna lomā, bet vieni netiks galā ar bērna apkopšanu, jaunu iemaņu apmācību. Sociālais rehabilitētājs varētu vecākus apmācīt bērna aprūpē, attīstībā, mājsaimniecībā.

Ģimenes noslēdzas savā sociālajā vidē tāpēc, ka vecākiem trūkst informācijas. Sociālā rehabilitētajā darbība būtu informēt vēcākus, ka viņi ar savu attieksmi kaitē bērniņa attīstībai. Noslēdzies bērns kļūs atkarīgs no vecākiem visu mūžu, agresīvs pret sabiedrību un apkārtējiem līdzcilvēkiem. Bērnam ir tiesības izzināt arī ārpasauli, ne tikai telpas, kuras iegrožo sienas.

Vecākus visbiežāk nomāc jautājumi: kā iepazīstināt bērnu ar savu ķermeni? Kā rotaļāties ar bērnu? Vai viņš iemācīsies jaunas iemaņas? Vai spēs kļūt patstāvīgs? Kāds viņš izaugs? Vai būs veiksmīga sadarbība starp ģimeni, sociālo rehabilitētāju, ģimenes ārstu/ pediatru, psihologu, sociālo darbinieku? Minētie speciālisti, darbojoties savā jomā, varētu atvieglot ģimenēm bērnu attīstības procesu.

Vecākiem traucē sabiedrības uzvedība, stereotipi, trūkst informācijas par neredzīgu bērnu pasaules uztveri.

2. Ģimenes, kurās piedzimis neredzīgs bērns, apdraud krīze ar vairākām stadijām.

Krīzes situācijās ģimenēm ļoti var palīdzēt līdzcilvēku atbalsts, bet it īpaši nevalstiskās organizācijas (piem., Latvijas Neredzīgo biedrība, Velku biedrība).

Sociālā rehabilitētajā pieredze un zināšanas par krīzēm un to stadijām noder, sniedzot klientam morālu atbalstu un padomus to risināšanā.

Klientu iedrošināšanai noder atziņa, ka krīze ir dabiska, pārvarama un pārejoša.

3. Laikā no 0 līdz 3 gadiem neredzīga bērna attīstībā ir atšķirīgas iezīmes, kuras sociālajam rehabilitētājam jāpārzina, lai varētu iemācīt vecākiem prasmes veiksmīgi tikt galā ar bērna audzināšanu.

Neredzīga bērna vecākiem nepieciešams daudz vairāk prasmes bērniņa mīlestībai, pacietībai, radošai izdomai, iztēlei un ieinteresētībai kopīgi darboties.

Stāstīšana, notiekošā aprakstīšana, lietu, jēdzienu un parādību izskaidrošana ir sociālā rehabilitētajā savstarpējās uzticības, vecāku un bērna drošības sajūtas prasmju veidošana.

Bērna audzināšanā liela nozīme ir kontaktu veidošanai ar sociālo rehabilitētāju un sabiedrību, bet noslēgšanās bremzē personības attīstību.

Viņus var iedrošināt sociālais rehabilitētājs, ka dzīve kopā ar neredzīgu bērnu var būt saturīga un interesanta, bet tas daudzējādā ziņā atkarīgs no pašu vecāku pozitīvās attieksmes.

Sociālajam rehabilitētajam neredzīgā bērna vecākiem jāiemāca prasmes, kā jāiekārto bērna apkārtējā vide tā, lai viņš tajā justos ērti un droši.

Neraugoties uz redzes zudumu, cilvēks var izaugt par personību ar savu dzīves jēgu un piepildījumu. Sociālajam rehabilitētajam ieteikt vecākiem iegādāties praktiskas lietas bērniņa attīstības veicināšanā. Mācīt prasmes vecākiem neredzīga bērna aprūpei, sava ķermeņa izzināšanai, pirmo svešķermeņu izpētei. Apmācīt orientācijas prasmes neredzīga bērna vecākiem, apgūstot tuvākos un tālākos maršrutus.