Nodaļa — Dzīvesstāsts

Pēc 17 operācijām pamazām atgūst redzes sajūtu
Zane Zālīte-Kļaviņa
Žurnāls «Ieva»

Par spīti pesimistiskām ārstu prognozēm par dēla aklumu, Valtera mamma panākusi, ka puika tomēr nedzīvo tumsā, ir patstāvīgs un kustīgs. Pat braukā ar velosipēdu!

Kad Valters nāca pasaulē, vecāku prieku par bērniņu drīz vien aptumšoja ārstu noteiktā diagnoze — retinopātija, tīklenes atslāņošanās. Nekādu cerību, ļoti ļoti stipra vājredzība, būtībā — aklums. Tomēr notika citādi: ar milzu spītību un neatlaidību Valtera mamma Gerda panākusi, ka dēls nav nolemts mūžīgai tumsai.

Pēc acu gaišuma uz Krieviju
Mazs puika ar biezām brillēm uz deguna iekāpj tramvajā. Mamma viņam pasniedz e-talonu, lai iet nopīkstināt. Bez minstināšanās zēns dodas pie aparātiņa un pieliek braukšanas biļeti. Tas ir piecgadīgais Valters Kristapsons. Žigli viņš aizjož atpakaļ pie mammas. Kad puisēns piedzima, ārstu prognozes bija pavisam bēdīgas — aklums.

Visticamāk, ka jau tad Valtera mamma Gerda spēja zēnu iztēloties tik patstāvīgu un kustīgu, redzes defekta neierobežotu kā,tagad, jo izmisumam lāvās tikai īsu brīdi. Sieviete kā salmiņam pieķērās saklausītajām informācijas drumslām, ka šādus redzes defektus labo Sanktpēterburgas Bērnu klīniskās slimnīcas Acu mikroķirurģijas nodaļas ārsts Valerijs Diskoļenko. Viņa atrada vairāk ziņu, noskaidroja, kā pierakstīties, kā aizceļot.

Sākās ziedojumu vākšana dārgo operāciju apmaksai un ceļam. Tikmēr puika jau bija paaudzies un sāka rāpot — ar pēcpusi pa priekšu, lai nesadauzītu galvu. Sekoja vairāki braucieni uz Krieviju. «Tur Valterītim veiksmīgi izdarīja visu, ko varēja — tīklene daļēji ir pielikta klāt. Jāgaida, kad viņš augs, tad tā pati pletīsies. Tīklene ir kā rozes ziedlapiņas — ja neļaus pumpuram pašam pamazām vērties vaļā, bet plēsīs, lapiņas notrūks. «Pēc Sanktpēterburgā veiktajām 13 operācijām Valters vispirms sāka reaģēt uz gaismu. Gerda nevarēja vien nopriecāties, kad puika sāka smaidīt, ja pie viņa gultiņas ieslēdza spuldzīti. Zēns kļuva kustīgāks, vairāk pārvietojās. Pēc tam viņš jau redzēja kā caur bieziem aizkariem — attēlu neskaidru padarīja rētaudi.

Brauc pat uz Urāliem
Ar Sanktpēterburgā paveikto viss nav beidzies. Gerda un Valters ir ceļojuši vēl tālāk — uz Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru Ufā, kas atrodas Urālos. Tā direktors ir oftalmologs Ernsts Muldašovs, kurš Latvijā vairāk pazīstams kā autors mistikas un noslēpumainības apdvestām grāmatām. Tajās aprakstītas ekspedīcijas uz Himalajiem un ceļojumi uz Nepālu cilvēka pirmsākumu un dievišķā meklējumos.

Šajā privātajā ārstniecības iestādē Valters tika pierakstīts rindā uz operāciju, kad bija vēl tikai pusgadu vecs, kaut bija jau zināms, ka operēt varēs tikai no piecu gadu vecuma. Vispirms uz Ufu Gerda nosūtīja dēliņa slimības vēsturi. Atbilde — palīdzēt nevaram, gadījums ir ļoti sarežģīts. Tomēr māmiņa neatkāpās, pieteicās uz konsultāciju un brauca. «Ieradāmies. Tur bija mīnus 36 grādi. Biju saģērbusies ļoti biezi — bikses, vēl vienas bikses, bet bija tik karsti, ka beigās staigāju kā Rīgā, pat bez cepures, jo kontinentā aukstums ir pavisam citāds.»

Kosmiskās tehnoloģijas un brīnumlīdzeklis
Iebrauca. Abus pieņēma profesore, kura strādā kopā ar Muldašovu. Apskatīja Valteru un teica — labi, mēģināt var. Bijis noprotams, ka pieaugušos centrā uzņem labprātāk nekā bērnus. Puika toreiz ari tā īsti acis nav parādījis, jo neļaujas: viņa pieredze ir tik smaga, ka viņš zina — parasti tas labi nebeidzas. 2008. g. maijā Ufā puikam vispirms veica sonogrāfiju. «Tur viņiem tāda kosmiska aparatūra! Noskaidrojās, ka viņš patiešām redz: uzlika Valterītim galvā tādu cepurīti, kas «ķer» smadzeņu signālus, uz acīm — brilles. Iznāk diagramma, kas parāda, kura acs labāk redz, kura — sliktāk.»

Tālākais izklausās pēc zinātniskās fantastikas. Ufā Valteram abās acīs implantēts mākslīgais redzes nervs, kas palīdz īstajam, no ilgās neredzēšanas jau gandrīz atmirušajam nervam darboties. Vēl acīs ievietots alloplants — Ufas acu centra zinātnieku izgudrojums, biomateriāls, kas atjauno audus un šūnas. «Tas pieņem blakus esošās šūnas veidolu un aug,» vienkāršoti par šo brīnumlīdzekli stāsta Valtera māmiņa. «Mums bija tādas sonogrāfijas bildes, līdzīgas kā mēdz būt žurnālos — sieviete pirms brīnumainajām pārvērtībām un pēc. Ja šie attēli nebūtu tapuši manu acu priekšā, es neticētu un teiktu, ka man ir iemānīti sveši, jo acīs rētaudu vairs nebija.»

Līdzekli varot izmantot ne vien ārstēšanā, bet arī skaistumkopšanā — četrdesmitgadīgu sievieti varot padarīt no skata par divdesmitgadīgu. «Tas varētu būt nākamais solis,» nosmej Gerda. Otrajā reizē, kad abi ar Valteru ieradušies Ufā, zēnu apskatījis arī Muldašovs un solījis 98%, ka puika redzēs.

Ufa ir bagāta pilsēta, kur «marmoru nežēlo», savukārt Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru Gerda raksturo kā vienu no lielākajām un vērienīgākajām privātklīnikām šajā valstī. Pašlaik centrā rit konferenču zāles celtniecība. Tā iecerēta milzīgas, ap sevi rotējošas acs veidolā.

Uz šo ārstniecības iestādi dodas cilvēki no visas pasaules: kad tur uzturējusies Gerda ar Valteru, bijuši pacienti gan no Austrālijas, gan Ungārijas, gan citām valstīm. «Pirmoreiz atbraucu no slimnīcas atpūtusies — kā no sanatorijas.

Barojām zirdziņus, gājām uz karuseļiem, un daba — tik skaista! Abās pusēs kalni. Arī aprūpe slimnīcā ļoti labā līmenī — viss tīrs, kārtīgs. Nekad mani neviens nedzina prom no bērna, varēju būt kopā ar Valterīti gan tad, kad viņu iemidzināja pirms operācijas, gan tad, kad viņš modās. Turklāt narkozi vini lieto tādu, no kuras nav nekādu sliktu blakusefektu — bērns jūtas normāli.»

Pieredzējām neparastas lietas
Gerda Ufas klīnikā bijusi lieciniece neparastiem un pat brīnumainiem ārstēšanas rezultātiem un to sekām. Piem., kāda ļoti skaista sieviete pēc acu operācijas atguvusi redzi un drīz vien izšķīrusies no vīra: kad laulāto draugu visbeidzot ieraudzījusi, secinājusi, ka viņš viņai nepatīk.

Bijis arī kāds puisītis, kuram pirms četriem gadiem bērnudārza biedrs nejauši ar drāti izdūris aci. Pēc pirmajām operācijām zēns jau sācis redzēt, bet acī iekļuvusi infekcija. Nav bijis citas izejas kā actiņu izņemt, kas bijis smags psiholoģisks pārdzīvojums un smaga izšķiršanās mammai — teorētiski bijis iespējams aci saglābt, bet pastāvējis risks, ka infekcija iekļūs arī otrā acī. Turklāt tad puika nekad nevarētu darīt neko, kas saistīts ar fizisku piepūli: ne pievilkties, ne cilāt smagumus.

Rezultātā slimā actiņa izņemta, ielikta mākslīga, kas pieslēgta muskuļiem, un to var kustināt; ievietota arī lēca. Iznākumā puika pat nav apjautis, ka viņam vairs nav vienas acs: viņš nav sapratis, kāpēc pie daktera viņam apskata tikai vienu aci, jo redzēšanas ziņā veselā actiņa padara darbu par abām. Kad zēns augs, būs iespējams palielināt arī mākslīgo aci, to uzpildot ar speciālu gēlu — arī acis aug reizē ar cilvēku. Gerda uzsver, ka operācijas nav lētas. Taču tas nenozīmē, ka par lielu naudu klīnikā veic lielus brīnumus — ja ārsti nevar palīdzēt, tad tā arī pasaka.

Pamanīt un aptaustīt
Pirms operācijām Ufā Valteram bija gaismas sajūta, bet nebija priekšmetu sajūtas. Pēc ārstēšanās Valters atlaidis mammas roku un pavēstījis, ka ies pats. Piegājis pie automašīnas un jautājis: «Kas tas ir?» Šis jautājums atkārtojies vēl un vēl, iepazīstot agrāk nezināmas lietas. «Tas ir auto, tas ir stabs,» Gerda pacietīgi skaidrojusi, bet Valters visu iepazīstot aptaustījis.

Gadījies arī pa kuriozam: kādā karstā maija dienā Valters pamanījis sievieti vasarīgā, baltā kleitiņā un putekļainām roķelēm apķēries viņai apkārt ar parasto jautājumu: «Kas tas ir?» «Es jau it kā teicu — Valterīt, nedrīkst, bet pašai tāds prieks, ka viņš pamana!» Valters ticis arī pie brillēm.

Kad tās reiz saplīsušas, vecāki konstatējuši, ka bērns izrāda pēc tām nepieciešamību — tātad acenes patiesi palīdz zēnam redzēt labāk. Brillītes ir ļoti stipras: +12, tāpēc tās iepriekš jāpasūta un ilgāk jāgaida, līdz tik biezas lēcas tiek atsūtītas. Pārbraucot mājās, Valters uzreiz sācis skatīties arī televīziju un spēlēt datorspēles, ko iepriekš nav darījis. Sācis redzēt arī krāsas, taču nesaprot to jēgu. Mamma cenšas ieskaidrot, ka tas ir zaļš, tas — zils, tas — rozā, bet zēna smadzenes vēl nespēj šo informāciju aptvert un sasaistīt ar jau esošo pieredzi.

Te ir bērns, Iekļaujiet
Gerda daudz cīnījusies, lai panāktu, ka Valteru neievieto specializētā izglītības iestādē, kur iemāca lasīt ar rokām Braila rakstā. Tieši tas Valteram nav vēlams: ja sāks orientēties pēc taustes, redze netiks vingrināta, bet trenēšana ir ļoti vajadzīga. Sataustīt viņam būtu viegli, savukārt skatīties un redzēt — grūti, jo jāpiepūlas, jādomā. Šajā jautājumā nācies sastapties ar pedagogu neizpratni. Nācies ņemt talkā gan pašas jauniegūtās zināšanas, studējot sociālo pedagoģiju, gan televīziju — raidījumu «Tautas balss». Kopā ar žurnālistiem Gerda ieradusies bērnudārzā, jo vazāšana aiz deguna divu gadu garumā viņai jau bijusi līdz kaklam: te lūdz atnest tādu papīrīti, te tādu izziņu.

Gerda sagādājusi vienu izziņu pēc otras, visās atzīts — Valteru var sūtīt parastā dārziņā. «Neticēja, teica, ka esmu izziņas viltojusi. Kā muļķe skrēju, gādāju jaunas un ar visiem zīmogiem!» Valtera mamma atzīst — šie notikumi viņu ļoti pārvērtuši, viņa kļuvusi par pieprasītāju, ne lūdzēju. Latvijas likumi paredz: vecāki var izvēlēties izglītot savu bērnu, kur grib, ja vien tas bērnam nav kaitīgi, un viņš nenodara sev pāri. Speciālais bērnudārzs nav obligāts. «Latvijā ir ļoti daudz speciālās izglītības iestāžu — visvairāk Eiropā, bet ir taču tāds jēdziens kā iekļaujošā izglītība.

Kādas prasmes dzīvošanai sabiedrībā Valters var attīstīt kopā ar neredzīgajiem bērniem, ja viņiem šādu prasmju nav? Viņš normāli izturas un rotaļājas, kad iziet kopā ar citiem bērniem pagalmā. Kāpēc tāpat nevar būt bērnudārzā un skolā?» Tā nu televīzijas kameras priekšā bērnudārza vadība apsolījusi — Valteru pieņems. Tiklīdz tā izslēgta, sekojis jautājums: bet ko mēs darīsim? Un kāpēc Gerda to vispār gribot? «Tiklīdz atveru internetu, tā lasu — «integrējošs», «iekļaujošs», projekti, Eiropas nauda.

Bet tagad, lūdzu, te ir reāls bērns — iekļaujiet! Labi, ka biju uzrakstījusi diplomdarbu par šo tematu — varēju viņiem pastāstīt, kā tas jādara!» Rezultātā šomēnes Valteram būs viss, kas vien sasniedzams: mājskolotāja, pavadonis, bērnudārzs, kurp brauks metodiķis no speciālās skolas, bet uz šo skolu Gerda savukārt reizi nedēlā varēs Valteru vest uz nodarbībām. Kā smejas Gerda, Valteram sāksies smags darbs.

Ar saviem spēkiem un paļaujoties uz zinātni
Paralēli Gerda nodibinājusi arī Valtera fondu, kas apvieno māmiņas, kurām ir bērni ar redzes problēmām. Pastāvīgi kopā sanāk 12 sievietes, bet ir arī citas, kuras pievienojas ik pa laikam. Apmainās ar informāciju par ārstēšanu, kā arī par gluži sadzīviskām lietām. Piem., Gerda nav zinājusi, kā iemācīt Valteru patstāvīgi ēst. Citas paskaidrojušas, ka jāsāk ar tādiem ēdieniem kā jogurts, kartupeļu biezputra, kas pats pielīp pie karotes. It kā sīkums, bet patiesībā svarīga lieta!

Pie sasniegumiem Gerda pieskaita to, ka Latvijas acu ārsti viņas telefona numuru dod vecākiem, kuru bērniem ir smagas, šeit nerisināmas redzes problēmas. Gerda iesaistījusies arī politikā, lai izglītības lietas varētu risināt «no iekšpuses», piem., lai panāktu, ka valsts finansējums tiek nevis izglītības iestādēm, bet seko bērnam uz to skolu, ko izvēlas vecāki. Kopš Gerdai ir Valters, viņa izrakusies cauri informācijas kalniem par redzes operācijām un visjaunākajām iespējām.

Pēc ārstu teiktā viņa secina: jebkurā gadījumā ir svarīgi aci saglabāt kā orgānu, jo tehnoloģijas attīstās un parādās arvien jauni risinājumi. Nesen viņa uzzinājusi, ka ASV Malkolma klīnikā acī ievieto mākslīgo lēcu, pievieno baterijas, un cilvēks redz. Tas bijis iespējams, pateicoties saglabātajai tumsas un gaismas atšķiršanas spējai. Attēla kvalitāte gan ir vāja, «kā sliktā mobilajā telefonā», bet kādreiz arī mobilais telefons bija milzu «ķieģelis» ar antenu...