Neatņemsim sev pēdējo acu gaismu!
Ida Kronberga

Ar šādu saukli griežos pie visiem redzes invalīdiem Latvijā. Mums ir iespēja savas acis pārbaudīt slimnīcā «Gaiļezers» 17. acu nodaļā pie labiem, zinošiem speciālistiem un ar modernu tehniku, kas ārstiem ļoti palīdz.

Pati katru gadu izmantoju šādu iespēju. Man bija apduļķota radzene, kuru pirms 5. gadiem nomainīja, taču mans organisms nekādi negrib samierināties ar svešķermeni, tāpēc katru gadu iznāk iziet ārstēšanas un glābšanas kursu. Tagad šajā nodaļā ir ļoti saliedēts darba kolektīvs. Jau no agra rīta viens darbs nomaina citu. Katrs ir savā vietā un zina, kas tam jādara. Vajadzības gadījumos pat ārstiem nav par grūtu izvadāt slimniekus. Silda sirdi jaunie ārsti, kuri vēlas noskaidrot un ārstēt visdažādākās diagnozes.

Es varu salīdzināt pagātni ar tagadni. Agrāk pa kājām bija dažādi priekšmeti, ratus ieskaitot, tad tagad viss ir savākts, lai cilvēki varētu brīvi pārvietoties, pat taustot ceļu ar spieķi. Es spieķi tikpat kā neizmantoju, jo vienmēr atradās kāds cilvēks, kurš man palīdzēja.

Personāls dara to, kas viņiem pat nebūtu jādara. Atsaucas visa veida lūgumiem. Piem., atnes karstu ūdeni no ūdens automāta, atļauj izvēlēties vietu, kur ieturēt maltītes (palātā), ielej krūzītē ūdeni utt. Cukurslimniekiem tiek dota 9. diēta, kura man labi garšoja. Reizēm mājās tā nepaēdīsi kā slimnīcā.

Ir māsiņas, kuras no rītiem izskalo acis, lai sāktu dienas pilināšanu. Tā ir ļoti jauka, patīkama sajūta, kas rada labu garastāvokli un pateicību visiem.