Nodaļa — Veselība

Esiet sveicinātas skumjas!
Antra Bula

Kāpēc mēs skumstam?
Psiholoģija skumjas skaidro lietišķi: tās piedzimst no neapmierinātības ar to, kas mums ir, vai ar situāciju, kādā esam nonākuši, un to mērķis ir mudināt mūs izvērtēt un mainīt šo situāciju, lai justos labāk. Īsākus vai garākus skumju periodus nākas izdzīvot katram, un tas ir tikai cilvēciski un dabiski. Jo, sākot no bērnības, mēs neizbēgami sastopamies ne vien ar priekiem, bet arī vilšanos, bēdām un zaudējumiem — mēs zaudējam vecāku paspārni, ilūzijas, attiecības, dārgus cilvēkus, nereti ticību un cerības. Šī pieredze nes līdzi sāpes un skumjas.

Ko ar tām iesākt? Bēgt, censties apslāpēt, izstumt? Nē, psihologi saka: tās dabiski un apzināti jāizdzīvo, jo tā mēs kļūstam vecāki, gudrāki, stiprāki. Skumjas ir pieaugušo jūtas — tie zina, ka pasaule nav ideāla, katra izvēle nozīmē atsacīšanos no citām iespējamām izvēlēm, sapņi ne vienmēr piepildās, ilūzijas izplēn, karsta mīlestība biežāk beidzas nekā turpinās līdz mūža galam. Un tomēr dzīve — ja mēs neizvēlamies palikt skumji sēžam tās krastā — ir krāsaina, pārsteidzoša, negaidītu pavērsienu pilna, skaista! Jo viss mainās un zaudētā vietā nāk kas cits. Un skumju posms tam piešķir jo lielāku vērtību.

Labās un sliktās skumjas
Taču interesanti, ka pret skumjām izsenis valdījusi divējāda attieksme. Vieni gadsimtiem uzskatījuši, ka tās ir grēks. Citi tās pielūguši, poetizējuši un baudījuši.

Zigmunds Freids nošķīra sēras un melanholiju. Pēc viņa raksturojuma, sēras veic pozitīvu darbu, ļaujot atraisīties no to objekta (zaudēta tuva cilvēka, ilūzijām, ideāliem) un atkal pievērsties īstenībai, turpretim melanholija nes sev līdzi neauglīgu pieķeršanos zaudētajam un nepārtrauktas ciešanas. Freida melanholiskais Es vienādo sevi ar zaudēto — un jūtas nevērtīgs.

Vēlāk melanholiju šajā izpratnē aizstāja apzīmējums «depresija». Savukārt, jūdaisma mistiskajā novirzienā hasīdismā izšķir divus skumju tipus: aktīvās jeb konstruktīvās un pasīvās jeb destruktīvās. Cilvēks, kurš izjūt aktīvās skumjas, apzinās, kā viņam trūkst, un vēlas to iegūt. Viņa skumju cēlonis var būt nepareiza, slikta rīcība, neizmantotas iespējas, neīstenots potenciāls. Taču skumjas viņam ir stimuls mainīt situāciju uz labu — novērst trūkumus, izlūgties piedošanu, pašīstenoties. Bet cilvēks, kurš iegrimis pasīvajās skumjās, ir vīlies sevī, līdzcilvēkos un visā pasaulē un nedz cer, nedz arī vēlas ko vērst uz labu. Aktīvās skumjas raud, pasīvo acis ir sausas. Aktīvo skumju sirds un prāts ir kustībā, pasīvo — apātiskā bezdarbībā. Aktīvās liek cilvēkam meklēt izeju: risināt, plānot, īstenot idejas, uzsākt jaunas attiecības. Pasīvās — norobežoties un gulēt.

Jau piedzimuši skumji
Īpašas attiecības ar skumjām ir cilvēkiem, kam piemīt melanholiskais temperamenta tips — tiem, kuri «jau piedzimuši skumji». Teoriju par temperamenta tipiem jau 4. gs. p. m. ē. savulaik radīja Hipokrats. Pēc tās, cilvēka ķermenī cirkulē četras galvenās «sulas: dzeltenā žults (cholos), melnā žults (melas cholos), asinis (sanguis) un gļotas (phlegma). Pēc to pārsvara viņš izdalīja holēriķus, melanholiķus, sangviniķus un flegmatiķus. Melanholija tātad saistījās ar pārmērīgu «melnās žults» klātbūtni organismā. 17. gs. atklāja asinsrites lokus, un ideja par «sulu cirkulāciju» tika atmesta. Tomēr temperamentu apzīmējumi palika. Melanholiķi tiek raksturoti kā smalkas dvēseles, kam piemīt saasināts jūtīgums, noslēgtība, iekšēja nedrošība un saspringtība, kuri labprātāk darbojas vienatnē, mīl mākslu, mūziku, fi losofi ju. Taču, pretēji seklai klišejai, melanholiķim nebūt nav jābūt nelaimīgam — gluži pretēji, viņa jūtīgums dāvā viņam dziļu un bagātu emociju gammu; dzīvojot saskaņā ar sevi, viņš spēj izjust piesātinātu laimes sajūtu. Pastāv arī uzskats, ka vairākums melanholiķu ir baudkāri, jo viņus pārpilda ilgas pēc siltuma, ko viņi izjūt citu apskāvienos.

Skumju dažādās sejas
Skumjām ir daudz veidu, nokrāsu un nianšu. Un vārdu, ko bieži lietojam kā sinonīmus, kaut tie apzīmē dažādus emocionālus stāvokļus.

Melanholija. Hipokrata dotais grūtsirdīgu skumju apzīmējums, kas pazīstams visās valodās. Ar to savulaik saprasta gan slimība, gan cildenas, poētiskas skumjas kā bauda: «Melanholija ir laime būt skumjam,» teicis Viktors Igo. Taču mūsdienās tās vārdā tiek saukti dažādi tonēti skumju stāvokļi ar lielāku vai mazāku devu romantikas, arī kaisles, baudas un erotikas piejaukumu.

Depresija. 20. gs. pirmajā pusē aizstāja melanholiju slimības izpratnē. Mēs bieži koķetējam, sakot: «Ak, man šodien depresija!» — taču no pārejošiem vieglu skumju vai vienkārši sliktas omas uzplūdiem tā atšķiras ar ilgu, nepatīkamu nomāktību, arī trauksmi un nogurumu. Ja drūms noskaņojums ievilcies ilgāk par divām nedēļām, varbūt ir vērts pieteikties pie speciālista.

Smeldze. Mazliet intensīvākas un ilgstošākas emocijas ar sāpīgu niansi, dzeloša neapmierinātība. Bieži saistās ar konkrētām akūtām ilgām pēc kāda — vai kaut kā.

Grūtsirdība. Tās piemeklētajam ir «smagi ap sirdi», viņš jūt «rūgtumu dvēselē» un grib norobežoties no pasaules. Pasīvas skumjas, kurām trūkst motivējošā spēka un kuras nevēlas mainīt situāciju. Akvīnas Toms par grūtsirdības māsām nosaucis dusmas, mazdūšību un vienaldzību.

Bēdas. Nenoteiktas jūtas, skumju, grūtsirdības un smeldzes kokteilis, kurā šīs emocijas var būt dozētas dažādi. Tās parasti izraisa ļoti konkrēti iemesli — likstas, sakāve, vilšanās, cerību sabrukums.

Sēras. Tām skumju paletē ir vistumšākā krāsa, no tām nav pasargāts neviens. Sēras pārdzīvojam, kad zaudēts kas ļoti dārgs un vērtīgs — mīļš cilvēks, veselība un ticība kam nozīmīgam. Taču tās ļoti svarīgi nenoliegt, neizstumt, bet izdzīvot. Vislabāk kopā ar kādu.

Sentiments. Apzīmējums cēlies no latīņu valodas: sentiment — jūtas. Bieži uztverts nicīgi, kā «lēts»: šlāgeri, lubenes, kičs, salds un rozā. Sentimenta uzplūdi nav sveši nevienam un, laikam ritot, mūs piemeklē aizvien biežāk. Tā avots ir pagātne un — jo vecāki mēs kļūstam, jo pagātnes vairāk. Sentiments mīl asaras, taču patiesi just kādam līdzi nav sentimentāli. Pavisam savādāk ir, ja cita ciešanas izmantojam kā ieganstu, lai riņķotu ap savām. Sentimentāls cilvēks lielākoties nekritīs emocionālās galējībās, viņš ik pa brīdim, pa asariņai patukšos savu skumju kausu, tā saglabājot dvēseles līdzsvaru. Sentimentalitāte ir kā dāvana kičīgi puķainā iesaiņojumā. Kad noplēs papīru, iekšā ir labā vēsts: es jūtu, tātad esmu.

Splīns. Ar to saprot atsvešinātu grūtsirdību, zināmu īgnumu pret pasauli. Tā literārs piemineklis — franču melanholiskā ģēnija Šarla Bodlēra dzejas krājums Parīzes splīns (1869).

Nostaļģija. Šo jēdzienu 1688. g. ieviesa šveiciešu psihiatrs Johaness Hofers, tā apzīmējot šveiciešu kareivju, kuri tolaik atradās Francijā un Itālijā, asās ilgas pēc mājām (no sengrieķu valodas: nostos — atgriešanās mājās, algos — sāpes). Sākotnēji to dēvēja par «šveiciešu slimību» un aplūkoja kā īpašu melanholijas formu. Šī apzīmējuma medicīniskā nokrāsa 19. gs. otrajā pusē pazuda, palika vien romantiskā — smeldzīgas ilgas pēc kā tuva, bijuša, kas palicis tālu laikā vai telpā. Pēc «vecajiem, labajiem laikiem», kad «zāle bija zaļāka», bērnības, tuvajiem cilvēkiem, pirmās mīlas... Nostaļģija piemīt visiem. Un mēs parasti tiecamies radīt sev labāku, spožāku biogrāfiju — jo skaisti un saviļņojoši notikumi mūsu atmiņā paliek ilgāk un spilgtāki.

Rezignācija. No latīņu valodas resignare — atsaukt savu parakstu. Tā ir atteikšanās no darbības, neticot, ka mērķis ir sasniedzams. Izstāšanās no spēles un atsvešināta, ironiska vērotāja lomas ieņemšana. Rezignācijai piemīt vēsums un vilšanās garša.

«Franču skumjas», tristesse. Skumjas ar estētisku un erotisku dimensiju, «satraucošas un maigas kā zīds». Tās Eiropā izplatījās jau 18. gs., bet par globālu modes lietu tās 50. Gados padarīja Fransuāza Sagāna, publicējot savu 18 gadu vecumā sarakstīto romānu «Esiet sveicinātas, skumjas» (Bonjour tristesse) — sensitīvu stāstu par pieaugšanas skumjām un vēlmi pēc ideālas mīlestības. Tas kļuva par kulta romānu, bet bonjour tristesse — par paaudzes paroli.

Zilās jūtas. No kurienes gan radies romantiskais priekšstats, ka skumjas ir «zilas». Zilā krāsa psiholoģiski asociējas ar mieru, brīvību, atsvešinātību, vēsumu, dziļām jūtām, harmoniju. Dzīļu psiholoģija to saista ar dvēseles atbrīvošanos, vieglu un pārdomātu dzīves ievirzi. Iespējams, tieši tālab angļi «melanholija» un «zils» ietilpinājuši vienā vārdā: blue. Par īstu skumju bērnu tiek uzskatīts blūzs — sens, lirisks afroamerikāņu mūzikas stils, kurā sakņojas gan džezs, gan souls, gan roks. Nosaukums cēlies no izteikuma feelblue — man ir skumji. Blūzu 19. gs. sākumā ārkārtīgi populāru padarīja džeza dziedātāja Besija Smita ar Crazy Blues — tam sekoja slavenu blūzu miriādes. Un kādubrīd piedzima spārnotais teiciens, ka «blūzs ir tad, kad labam cilvēkam klājas slikti». Tomēr šī klišeja nav gluži patiesa — jo blūzs var būt stāsts par jebko, arī itin līksmiem notikumiem.

Gaišās skumjas. Tās saistās ar dziļu un spēcīgu skaistuma — dabas, mākslas, mūzikas, īpaša mirkļa — pārdzīvojumu. Šīs ēteriskās, poētiskās skumjas pavada apziņa, ka «viss pāriet», un maigums pret aizslīdošo. Žanrs — viegla melodrāma, skaņkārta — minors, to-nis — pērļaini pelēks. Viss ir dzidrs. Domas ir brīvas un vieglas. Dvēselē nav smaguma, tikai gaiša smeldze. Šādas caurspīdīgas skumjas piesātina japāņu haiku atmosfēru. Tās vienmēr saistītas ar dziļu pietāti pret pasauli un pateicības jūtām par skaistumu, kas mums tiek dāvāts. Kur slēpjas Puškina noslēpums? Uz šo jautājumu atbild viņš pats: arī izjūtot skumjas, sirds nepārstāj mīlēt. Ideālas gaišās skumjas — kad tev reizē ir gan skumīgi, gan ļoti labi, kad tu reizē jūties brīva kā putns un īpaši emocionāli izjūti saikni ar dzīvi un visu, kas tev dārgs. Kad baudi un atceries skaistus mirkļus, saplūsti ar ainavu, kurā esi, mūziku, ko klausies, cilvēku, kurš tev iet blakus.

Izbaudi skumju chill-out
Skumjām ir viena nenovērtējama īpašība: tās mums ļauj izgaršot dzīvi tās pilnībā. Ko vēlas cilvēks? Protams, būt laimīgs. Tomēr mēs nespējam just nepārtrauktu laimi — jo tad mēs to pārstātu just vispār. Un skumjas mēdz būt apgriezti proporcionālas bijušajām cerībām uz laimi kā kaut ko neizsīkstošu. Dzīvei ir viļņa daba: vēju nomaina bezvējš, paisumu — bēgums, tuvību — distance, jautrai ballītei seko chill-out, laimes un prieka posmam — skumju posms. Tas paveic svētīgu darbu: ļauj pārdomāt un izvērtēt bijušo, tavas vērtības, attiecības un atmodina tavu radošo garu. Turklāt sniedz dzīves izjūtai tik vajadzīgo kontrasta sajūtu, ļaujot jo spilgtāk izjust laimes un baudas brīžus. Kā skumjām dvēselēm neieslīgt melanholijā par dziļu, mācoties ar to apieties un ievietojot dzīves mākslas rāmī? Tas izriet no skaidras apziņas, ka tu un neviens cits veido tavu dzīvi. Tu vari aranžēt savas skumjas, piešķirot tām romantisku, ne drūmu nokrāsu, izbaudot tās visā to jutekliskajā pilnībā un izmantojot to radošo potenciālu. Bet skumju pārmēru vēlams līdzsvarot ar dzīvinošām dopamīna* un endorfīna** devām, darot to, kas sagādā vislielāko baudu. Piem., audzēt puķes, dejot, ceļot, baudīt saskarsmi ar iedvesmojošiem cilvēkiem. Mums, sievietēm, skumjas ir īpaši tuvas, jo saistās ar plūstošo, mainīgo jūtu un emociju pasauli. Ne velti tās bieži tiek asociētas ar ūdens stihiju. Sakām — skumju uzplūds, skumju paisumi un bēgumi. Dziļas skumjas. Arī slavenais amerikāņu psihologs, Venēras un Marsa aprakstītājs Džons Grejs, tās atzinis par sievišķās dabas pavadoni, sievieti pielīdzinot vilnim un iesakot mums brīvi ļauties šai viļņa amplitūdai — rāmi izdzīvot.

* dopamīns — hormons, kas izdalās cilvēka galvas smadzenēs. Tas veidojas no aminoskābēm, kas rodas, enzīmiem sašķeļot kuņģī olbaltumvielas. Dopamīna izdalīšanās cilvēkam saistās ar patīkamām izjūtām. Tas ir atbildīgs arī par spēju koncentrēties. Pētījumos konstatēts, ka dopamīna trūkums bērniem izraisa redzes traucējumus, piem., tuvredzību.

** endorfīns — ķīmiska viela, kas pēc uzbūves ir līdzīgs morfīnam un heroīnam un kam ir nomierinošs iespaids uz organismu un vienlaikus imūnsistēmu veidojošs efekts.

viļņa ieplakas, skumju posmus, lai pēc tam atkal celtos augšup. Skumjas ir svarīgas jūtu higiēnai — tās attīra no liekā, ļaujot ieraudzīt būtisko.

Tāpēc atļaujies paskumt — noņem visu varošās supersievietes bruņas un seko pati savam ideālās skumšanas scenārijam — vai tas īstenotos lapām piebirušā parkā, rudenīgā skrējienā gar jūru vai uz dīvāna, skatoties sentimentālu filmu ar Mišela Legrāna mūziku. Ja vēlies: no visas sirds izraudies, izpeldies skumjās, ienirsti tajās līdz pašam dibenam. Tur, apakšā, ir cietzeme: tava pieredze, mīlestība, viss, kas tev svarīgs. Un uzpeldi tīrāka, stiprāka un mierīgāka.