Nodaļa — Aktuāla informācija

Stājas spēkā izmaiņas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā
www.lm.gov.lv

2010. g. 10. novembrī stājas spēkā grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Likumā papildināts 7. pants, lai paskaidrotu, kādos pasākumos klientam ir pienākums piedalīties. Līdz šim likumā jau bija noteikts pienākums klientam aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus. Tagad, atbilstoši izmaiņām, ir pastiprināts klienta pienākums piedalīties arī tādos līdzdarbības pasākumos kā sociālās rehabilitācijas pasākumos darba un sociālo prasmju saglabāšanai, atjaunošanai un apgūšanai.

Lai saskaņā ar minēto likumu saņemtu sociālo palīdzību, ir jāpilda likumā «Par sociālo drošību» noteiktie līdzdalības pienākumi. Ar mērķi precizēt minētās normas un panākt vienotu pašvaldību sociālo dienestu izpratni gan par līdzdalības pienākumiem, gan to, ar kādām darbībām sociālais dienests iesaista klientu līdzdarbības pasākumu izpildē, veikti grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 7. un 24. pantā.

Vienlaikus Latvija 2006. g. ir ratificējusi «Piespiedu darba konvenciju». Tā paredz piespiedu darba aizliegumu. Minētās prasības mūsu valstij ir saistošas. Līdz ar to līdzdarbība, lai saņemtu pašvaldības sociālo palīdzību, nenozīmē piespiest cilvēku «atstrādāt» pabalstu. Līdzdarbība ir sadarbība, kas vērsta, pirmkārt, uz pilnīgu un patiesu ziņu sniegšanu par sevi. Īpaši būtiska šī sadarbība ir tad, ja dažādos datu avotos esošās ziņas ir atšķirīgas. Piem., sociālajam dienestam viņu datu bāzēs ir pieejama viena informācija, bet iedzīvotāja rīcībā ir cita. Otrkārt, tā ir personiska ierašanās pašvaldības sociālajā dienestā. Sadarbības būtība ir maksimāli ātri nodrošināt iespēju saņemt nepieciešamos sociālos pabalstus.

Ja klients sociālā dienesta redzeslokā atrodas ilgstoši, tas nozīmē, ka tikai ar sociālās palīdzības pabalstiem viņa situāciju nav iespējams izmainīt. Līdzdarbības rezultātā ar izvirzītu mērķi sociālajam darbiniekam ir jāveicina klienta paša izpratne par savu problēmu, tās cēloņiem un uzdevumiem, kas viņam būtu jādara, lai savu situāciju uzlabotu, izmantojot gan savus iekšējos, gan arī aktivizējot ārējos resursus. Pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, ir izdoti Ministru kabineta noteikumi «Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un slēdzama vienošanās par līdzdarbību». Tie paredz noslēgt rakstisku vienošanos ar klientu par līdzdarbību, proti, no vienas puses ir sociālā darbinieka pienākumi, bet no otras puses — klienta. Minētā vienošanās paredz ļoti konkrētus pienākumus ar konkrētu to izpildes laiku.

Runājot par līdzdarbību, klients atnāk ar savu problēmu uz pašvaldības sociālo dienestu, un sociālajam darbiniekam, sadarbojoties ar savu klientu, ir jāmēģina saprast, ko var darīt, lai to risinātu. Ja attiecīgajā situācijā problēmu var atrisināt, piešķirot pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tiek noteikti veicamie līdzdarbības pasākumi. Piem., sniegt ziņas par sevi un savu ģimeni, aizpildot iztikas līdzekļu deklarāciju, dot iespēju sociālā darba speciālistam apsekot klienta dzīvesvietu, iesniegt sociālajā dienestā sniegto ziņu par sevi/ savu ģimeni apliecinošus dokumentus, kā arī citus dokumentus, kas sociālajam dienestam nepieciešami lēmuma (par trūcīgas personas un/vai pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai) pieņemšanai, nekavējoties ziņot par pārmaiņām savā sociālajā situācijā. Lai gan likums pienākumu piedalīties līdzdarbības pasākumos noteica jau pirms šiem grozījumiem, līdz šim nereti pašvaldību sociālie darbinieki uzskatīja, ka līdzdarbība ir tikai fizisks darbs (grāvju rakšana, sniega tīrīšana, u. c.). Tāpat praksē bija gadījumi, kad sociālajiem darbiniekiem šķita, ka pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanu un izmaksu var atlikt līdz brīdim, kad klients būs izpildījis visu tam uzliktā darba apjomu.

Ar katru no klientiem sociālajiem darbiniekiem ir jāstrādā atsevišķi, individuāli. Diemžēl praksē dažkārt sociālajam darbiniekam ir vieglāk savam klientam pateikt, cikos ir jāatnāk pēc pabalsta un cik stundas ir jānostrādā, lai to saņemtu. Kaut gan pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus nav paredzēts piešķirt par to, cik stundas klients ir nostrādājis un ko attiecīgajā laikā izdarījis, bet gan tāpēc, ka viņš ir nonācis šajā konkrētajā situācijā, kad nespēj vairs pats saviem spēkiem nodrošināt savas pamatvajadzības.

Sociālās palīdzības piešķiršana balstās uz klienta materiālo resursu — ienākumu un īpašumu izvērtējumu. Tas nozīmē, ja klientam šobrīd nav līdzekļu iztikai, pašvaldībai ar valsts atbalstu ir pienākums viņam palīdzēt — sākotnēji piešķirot sociālās palīdzības pabalstu un turpinot strādāt ar viņu (veikt sociālo darbu), lai šis klients varētu atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt.

Vienlaikus ar grozījumiem likumā precizēti ar tehnisko palīglīdzekļu pakalpojuma organizēšanu saistītie jautājumi. Līdz šim likums noteica, ka par valsts budžeta līdzekļiem jānodrošina tehniskie palīglīdzekļi. Tas bija pasākumu komplekss, kas paredzēja personas funkcionālo novērtēšanu, tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu, pielāgošanu, lietošanas apmācību, remontu, aprites nodrošināšanu, kā arī piegādi personas dzīvesvietā. Lai novērstu likuma līdzšinējās redakcijas interpretāciju, veikti grozījumi, papildinot likumu ar termina «tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumi» skaidrojumu (1. pantā), precizējot, kādus pasākumus ietver minētais pakalpojums. Ieviešot šo terminu, vienlaikus ir veiktas izmaiņas arī likuma 13. un 25. pantā.

Likuma 4. pantā iekļautie sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipi ir papildināti, nosakot, ka personai ar prognozējamu invaliditāti ir tiesības saņemt Invaliditātes likumā noteiktos sociālos pakalpojumus.

Šāds papildinājums bija nepieciešams, jo 2011. g. 1. janvārī stāsies spēkā Invaliditātes likums, kurš paredz jauna termina «prognozējama invaliditāte» ieviešanu, kā arī tiesības šai personu grupai saņemt noteiktus sociālos pakalpojumus. Grozījumi likuma 4. pantā bija nepieciešami, lai personas ar prognozējamu invaliditāti savlaicīgi saņemtu pakalpojumus, kas mazina invaliditātes iestāšanās draudus, kā arī, lai nostiprinātu šo personu tiesības uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu prioritārā kārtībā.