Nodaļa — Ceļojums
Iztulkot Armēniju
Elvita Ruka
«Lai saprastu armēņu mentalitāti, ir jāzina vēsture. Armēnija kādreiz bija 10 reizes lielāka valsts, senas kultūras un kristietības zeme, kas vēstures gaitā daudz cietusi, īpaši — pagājušajā gadsimtā. Pēc Turcijas genocīda 1915. g., pēc padomju varas ienākšanas, pēc Staļina murgiem Armēnija teritoriāli kļuva par mazu, apspiestu padomju republiku, bet dvēselēs cilvēki palika senās, lielās un varenās valsts iemītnieki. Ambīcijas un vēriens ir mūsu raksturā, jo gēni ziņo — aiz mums stāv milzīgs kultūras un vēstures mantojums. Mēs nesakām — Turcija vai Azerbaidžāna, mēs sakām — Dienvidu Armēnija. Tāpēc Ararats ir mūsējais, un 99% iedzīvotāju šobrīd mūsu zemē ir armēņi.»
Granātābola harmonija
Z. Sarkisjans, inteliģents mākslas vēsturnieks, kas jau 20 gadus vada krāšņā, neordinārā un padomju varai nepieņemamā kinorežisora Sergeja Paradžanova muzeju, manā skatījumā ir tipisks savas tautas pārstāvis — aristokrāts sirdī, veikls lietu bīdītājs dzīvē, racionāls aprēķinātājs darbā, mākslas un konjaka mīlētājs brīvajā laikā. Vienā momentā no jautra, apsviedīga dzīves baudītāja viņš var kļūt par dramatisku tautas traģiskās vēstures skaidrotāju. Jā, esam drūmi kā mūsu slavenie hačkari, viņš ik pa brīdim pajoko — uz akmeņiem vien taču dzīvojam!
Jā, tikai 18% tagadējās Armēnijas teritorijas ir piemērota dzīvei, pārējais tiešām ir akmeņi, kalni un klintis. Ainava ir skaista, bet drūma, taču nelielajā Armēnijas teritorijā atrodas 10 000 vēstures pieminekļu. Armēņi lepojas, ka pirmie pieņēmuši kristietību un viņu baznīca ir viena no senākajām pasaulē.
Sens un slavens ir viņu 405. gadā izgudrotais alfabēts, kurā uzreiz iztulkota Bībele. Arī milzums citu seno grāmatu saglabājušās tikai armēņu tulkojumā, jo oriģināli gājuši bojā. Lasīt un tulkot iespējams arī senās akmens «grāmatas» — hačkarus, kas ir pieminekļi ar zīmēs iegravētiem vēstījumiem. Tos pasaules vēsturnieki ar sajūsmu tulko joprojām. Tikpat aizraujoši var tulkot zīmes senajos paklājos. Mūsdienās šos senos rakstus vairs atkārtot nevar — pārāk smalki, sarežģīti tie esot, trūkstot arī pareizo krāsvielu. Tagad paklāji ir tikai dārga, antikvāra vērtība, kas liecina par seno godību. Zavens māk tulkot dažādus rakstus, jo ilgus gadus vadījis Erevānas Lietišķās mākslas muzeju.
«Pievērsiet uzmanību unikālam principam, kas raksturīgs armēņu mākslai, īpaši hačkariem — nekur nav simetrijas, bet visur ir harmonija! Kā granātābolā, kas ir tik ļoti mīlēts armēņu simbols. Pētiet, skatieties, baudiet — Armēnija ir kā atvērta vēstures un mākslas grāmata, bagāta un ietilpīga, kā granātābols — sulīga, skaista un asinīm slacīta.»
Jā, Armēnijā pat ir īpaši baznīcas svētki, kas veltīti tulkotājiem. Acīmredzot te ir tik daudz dažādu zīmju, ka to tulkošanai jālūdz pat Dieva palīdzība! Apmeklējam svētdienas lielo liturģiju Ečmiadzinas katedrālē netālu no Erevānas. Tā ir armēņu baznīcas galvas katolikosa mītne, tāpēc dievkalpojums ir īpaši grezns un iespaidīgs. Pārsteidz, cik mūki ir skaisti, dievlūdzēju daudz un visi fotografējas pat liturģijas laikā. Svētību saņēmušas, dodamies reālajā dzīvē.
Mēmais monologs
Ja es būtu Sevana zivs, tad peldētu vienā no skaistākajiem ezeriem pasaulē — dzidrā, spulgā, noslēpumainā, dzejā un dziesmās apjūsmotā. Es būtu ūdenī un kalnos vienlaikus — 2 km tuvāk saulei, lielākajā saldūdens krātuvē, kas iegūlusi Kaukāza kalnos.
Es droši vien būtu sīga, un mani senči būtu atvesti no tālā Ladogas ezera. Cilvēku prāti ir dīvaini, kad viņi maina dabu vietām, bet ko tu viņiem padarīsi. Šoreiz tas izdevās, mēs, ziemeļu sīgas, te iedzīvojāmies, saradām ar vietējām forelēm. Tās dēvē par karaliskām, tāpēc izķer nežēlīgi. Mēs, sīgas, mazākas un necilākas, vēl turamies pie dzīvības.
Sevans ir skaists, bet sāk cilvēkiem atriebties. Kur dzīvo alkatība, nezinu, bet ezeru viņi nomocīja pamatīgi. Sadzina karagūstekņus, cēla elektrostaciju un atņēma ezeram tik daudz ūdens, ka salas pārvērās par sauszemi — Sevans kļuva 14 m zemāks, seklāks un nabagāks. Foreles mira, jo seklo ezeru vasarās pārlieku karsēja saule. Ūdens uzsila kā zupa ar visām zivīm piedevām.
Pie Sevanavankas baznīcas līča pirms vairākiem simtiem gadu kristīgie mūki uzcēla sev akmens dievnamu uz salas.
Brauca laivās, dzīvoja lepnā nošķirtībā un dievbijīgā vientulībā. Tagad baznīca ir pussalas kalna galā, apkārt sabūvēti dīvaini kūrorti, bet cilvēki iztirgo Sevana vārdu. Akmeņu tagad ir vēl vairāk nekā agrāk. Sauszemes akmeņainajiem līdzenumiem blakus plešas bijušais ezera dibens — mežonīgi klinšains, drūms un neauglīgs. Ūdens te izkūpējis gaisā un spīd māju logos. Labi, ka uzcēla tikai vienu elektrostaciju, nevis vairākas, kā bija plānots. Tad Sevans būtu izžuvis pavisam.
Ezers veldzē un atriebjas
Tagad vēl ir ko tirgot. Pat zivij redzams, cik daudz lepno kūrortu sabūvēts aiz augstiem betona žogiem, kur reizi gadā sabrauc pasaules varenie — pat ar helikopteriem lido, ietekmi un politiku iztirgo. Zivis viņi neķer, viņiem pasaule jādala.
Papeldot nedaudz tālāk, dzīvība mutuļo ar lielāku temperamentu — nabadzīga, bet stipra. Koši zili metāla konteineri pārvērsti par vasarnīcām, mazas būdiņas apdzīvo veselas ģimenes, namiņš pie namiņa, būda pie būdas, ūdenī iekšā un krasta malās — cilvēku te ir vairāk nekā zivju ezerā. Bet kur gan viņiem citur likties, ja pilsētas akmeņi vasarās sakarst kā pirts lāvas? Kur dzesēt miesas? Kur noķert zivi?
Ja es būtu Sevana zivs, tad mana dzīve droši vien būtu īsa. Mani mēģinātu noķert visi Armēnijas bezdarbnieki, pensionāri, bērni, zvejnieki, atpūtnieki, pat miliči dežūras pārtraukumā. Viņi liktu tīklus, mestu makšķeres, brauktu mazām laiviņām un lieliem kuteriem, viņi vajātu mani ar tādu neatlaidību, it kā manī būtu zelts un apsolītās zemes atslēga. Viņi ķertu mani pat liegumu laikā un nejustos vainīgi ne kripatiņu.
Ja es būtu zivs, tad izmēģinātu visas Sevana pludmales. Te mazajām smilšu strēlītēm ir tik dīvaini nosaukumi, ka pat zivij jāsmejas — Eksotic, Paradise, Maiami, Cunami... Puskailas skaistules uz finiera plakātiem vilina tūristus, bet ezers atriebjas ar katru gadu vairāk. Sevans uzbrūk.
Ūdens kļūst vairāk, un sabūvētajiem kūrortiem nauda jāgāž ūdenī — jābetonē, jāstiprina krasti, jābūvē ezeram cementa malas. Citviet, kur auguši koki un bijušas retas pļavas, Sevans veido purvus. Koki ieķepuši staignā masā, ceļš draud iebrukt, bet odiem te ir paradīze.
Turpinājums nākamajā numurā.