Latvijas Neredzīgo biedrība, teksta versija

Pārslēgties uz pilno mājas lapas versiju
Atvērt izvēlni (vietnes karte) vai meklēt vietnē:

Dzīvoju bez baltā spieķa

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2010 / Nr. 2 - 2010

Nodaļa — Intervija


Dzīvoju bez baltā spieķa
Gunta Tabore
36,6 °C

Anita Šaliņa ir apbrīnojami sparīga trīs bērnu mamma. Ada skaistus džemperus, cep gardas pankūkas, poš māju un palīdz vīram remontēt automašīnu. Viņa labprāt sēstos pie stūres un pat spēlētu hokeju! Ja vien spētu redzēt... Tomēr par spīti dzīvei tumsā, Anita ievērojām Vecrīgas Smuko lietu bodē «Tējas roze».

Šoruden Šaliņu ģimenei samilza parādi par dzīvokli. Vīram samazināja algu, kabatu tukšoja savulaik remontam ņemtie kredīti. Anita sadūšojās un piezvanīja projekta «Eņģeļi pār Latviju» vadītājai Katrīnei Pasternakai, lai palīdz rast iespēju pārdot rokdarbus. Katrīne sameklēja veikalu, kur tirgo vietējo amatnieku un mākslinieku darinājumus. Veikala vadītājai I. Domai iepatikās Anitas adījumi. Lai arī jakas un šalles neizpērk ar rāvienu, viņa turpina adīt.

Ar rokdarbiem varētu iepriecināt, piem., daudzbērnu ģimeni — viņiem siltas drēbes, pašai iespēja nesēdēt dīkā. Anita joprojām cer, ka kādu šī ideja ieinteresēs.

Tu taču esi mamma!
Aiz dzīvokļa durvīm dzirdami skaņi rējieni — tā ir taksenīte Mollija. Anita nāk pretī un sauc: iekšā, iekšā! Mājās ir arī meita Līva. Kaimiņiene viņai ierādījusi pērļošanu. Meitene izliek uz galda bundžiņas ar pērlītēm un prāto, kādu rotu darināt. Piepeši Līva pastiepj mammai stieplīti, uz kuras grib vērt krelles: «Lūdzu, aizmet mezgliņu». Anita to paveic zibenīgi. Neticami!

Izrādās, ka arī diegu adatā viņa spēj ievērt ātrāk nekā vīrs Gunārs. Asumu pietur ar lūpām, diegu veikli ieslidina adatas actiņā.

Anita ierasti tver adīkli un sāk margot. Nosmīkņā: «Neviens neada tā kā es.» Patiesi, metode apbrīnojama — viņa kustina tikai vienu adāmadatu, otra atbalstīta pret kājas lielu. Ņirbina ātri, ātri. Apstājas uz mirkli, nobubina: «Nepareizi!» un veikli izārda rindiņu. Pēc tam turpina musturot.

Adīt viņa iemācījās bērnībā, kad vēl mazliet redzēja. Māsa un mamma darināja rokdarbus, arī Anita gribēja prast. Sākumā neizdevās, bet viņa turpināja.

Viņai vienmēr bijusi vēlme apgūt ko jaunu, lai būtu pēc iespējas mazāk atkarīga no citiem. «Ja kāds neredzīgais izvēlas būt tizls, lai tā dzīvo. Es cenšos tikt galā ar visu!»

Vīrs Gunārs smejas, ka reizēm redz sieviņu tikai ar lupatu rokā un pēcpusi gaisā, jo viņa caurām dienām berž un spodrina. Anita vislabāk zinot, kur meklējamas dēla Gunvalda zeķes, Līvas burtnīca vai Gunāra tīrais krekls. Visus appuišojot, tīrot māju un gatavojot ēst. «Ja mēģinu sadumpoties, lai taču beidzot dara paši, bērni protestē — bet tu taču esi mamma!» smaida Anita.

Mani aizmirsa ratiņos
«Izaugu pie piena krūzes. Mamma strādāja fermā par slaucēju, es palīdzēju. Pa kūti vien dzīvojos. Sakapāju bietes 20 govīm un atkal prasīju darbu. Tīrīju siles, baroju lopus. Neviens nelika, pati skrēju,» atceras Anita.

Viņa ir gandarīta, ka mamma visu ļāva, neierobežoja, neaudzināja kā slimu bērnu. «Ja mazajam ir fiziska vai garīga vaina, vecāki bieži baiļojas, pārlieku saudzē. Un izaug slims cilvēks.»

Anita dzimusi laukos, Liepājas pusē starp Gaviezi un Virgu. Ģimenē bija jaunākā, māsa — trīs gadus vecāka, vēl bija četri brāļi, lielākie jau dzīvoja atsevišķi. Vecāki mūžīgi strādāja, mazāko bērnu uzticēja auklēt māsai un brāļiem. Viņi izstūma ratiņus laukā un aizmirsa.

«Bija vasara, nogulēju svelmē visu dienu. Saule izdedzināja man acis. Tika skarti redzes nervi. Pirms tam viss esot bijis kārtībā. Trīs gadu vecumā mani aizveda pie Maskavas dakteriem. Mamma cerēja, ka redzi varēs atjaunot. Ārsti gribēja veikt punkciju. Mamma padzirdēja, ka pēc tādas procedūras kāds puisēns kļuvis pavisam neredzīgs, nobijās un atteicās. Otrreiz Maskavā bijām pēc pieciem gadiem. Mediķi teica, ka šādu glaukomu nevar izārstēt.

Pamazām redzēju arvien sliktāk. Apmēram 16 gadu vecumā kļuvu pilnīgi neredzīga. Vēlāk pievienojās arī citas acu kaites. Pie mūžīgajām galvassāpēm esmu sen pieradusi. Zāles gan nelietoju, nevēlos piesārņot organismu. Ja sāp tā, ka nespēju izturēt, iedzeru divas citramona tabletes. Palīdz, jo neesmu pieradinājusi sevi pie medikamentiem.»

90. gadu sākumā Anita iepazinusies ar kādu sievieti no Zviedrijas, kura daudz palīdzēja. Aizveda arī pie zviedru ārstiem. Viņi apstiprināja — nepalīdzēs nekur pasaulē.

Kurkuļu pankūkas
Jau pirms skolas Anita iemācījās lasīt, spēja saredzēt grāmatās ar prāviem burtiem. Vecāki bija trūcīgi, rotaļlietas nevarēja nopirkt. Bērni izdomāja savas spēles. Fermā bija mēslu vedamais, liels kubls uz riteņiem, ko stūma pa sliedi. Kamēr tas bija jauns un tīrs, iestiepa dīķī un spēlēja kariņu. Anita ar brāli sēdēja iekšā, bet māsa ar otru brāli no krasta bombardēja ar dubļu pikām.

Bija arī lielākas blēņas. Bērni pa kluso smēla pienu no citu slaucēju kannām un salēja mammai. Izsmelto aizvietoja ar ūdeni! Mamma to pat nenojauta.

«Mana vislabākā rotaļu vieta bija uz šķūnīša jumta. Pavasarī, kad sildīja forša saulīte, savācu spaiņos sniegu, uzrāpos uz jumta un maisīju putras. Vēl cepu pankūkas no smiltīm un kurkuļiem. Piegrābu pilnas saujas un ļepināju. Tagad ar šausmām domāju, kā varēju tādu ņemt rokās,» smejas Anita.

Mani nevajag ne žēlot, ne nožēlot, bet saprast. Pieņemt tāpat kā citus.

Lauki viņai vairs nepatīk. «Netīrs, putekļi un klusums kā kapā. Mani vienmēr fascinējusi pilsēta. Atceros, kā pirmo reizi aizbraucām uz Liepāju — tur pat smaržoja pēc bagātības! Mūsu laukos uzskatīja tā — ja kādam ir fiziska vai garīga vaina, tas ir nenormāls. Man bija citādas acis. Lai arī brilles nenēsāju, varēja nojaust, ka kaut kas nav kārtībā. Tātad — nenormālā! Kaimiņos bija vēl viens bērns, kuru tā dēvēja. Kurlmēmu meiteni vispār nesauca vārdā, tikai par mēmo. Ar mums neviens nedraudzējās. Arī uz ģimeni skatījās šķībi.»

Anita vēlējās skoloties mūzikas skolā. Taču saprata, ka saviem spēkiem neizsitīsies. Kurš izvadās uz skolu, visu pierakstīs, izlasīs, uzrakstīs? Ārsti viņu norīkoja mācīties Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā Strazdumuižā.

«Nekad nebiju dzīvojusi ārpus mājas! Un vēl viena! Mammai nācās bēgt, jo auroju tā, ka visa Jugla skanēja. Nelabā šķiršanās sajūta mani pavadīja līdz pat skolas beigšanai. Mājās tiku vien dažas reizes gadā, brīvlaikā.

Arī tagad, ja jāpaliek vienai svešos apstākļos, iestājas panika. Reiz nokļuvu slimnīcā. Jutos varena, kamēr pie manis sēdēja Gunārs. Kad viņš aizgāja, uzpeldēja šausmīgā sajūta — viss, tūlīt pazudīšu, beigas!»

Baltu galvu devītajā klasē
«Skolā nebiju labā meitene. Teicu, ko domāju. Nespēju paciest liekulību. Citas ķērās skolotājai ap vidu, sauca par mammīti. Es tāda nebiju.

Sadraudzējāmies ar vienu 5. klases meiteni, īstu trakuli, viņa skoloja mūs, devītklasnieces. Mācīja pīpēt, dzert vīniņu, justies brašām. Es gribēju tāda būt! Saderēju, ka izbalināšu matus. Rasām džasam! — vienā vakarā pārtapu blondīnē. Pedagogi sacēla traci — internātskolā ar balinātiem matiem! 9. klases skolniece! Un vēl neredzīga!

Mūsu laikos speciālajā skolā mācījās maz pilnīgi neredzīgu bērnu, savā klasē biju vienīgā.

Tā ir ilūzija, ka vienas invaliditātes cilvēkiem vajag kopēju vidi. Tas kļūst par traucēkli — sabiedrība par mums neuzzina, arī mēs paši ļoti maz rādāmies ārpus Strazdumuižas. Paliekam izolētībā kā atpalikušā sādžā. Bezdarbība rosina aprunāšanu, kašķus un intrigas.»

Man būs bērns!
Pēc vidusskolas beigšanas Anita sāka strādāt Neredzīgo biedrības ražotnē. Gribēja mācīties par masieri, taču viņu neņēma. Ja sirgst ar glaukomu, fiziska piepūle liegta. «Nedrīkstu daudz ko. Ja to visu ņemtu vērā, varētu tikai smuki sēdēt un ļaut slaucīt no sevis putekļus» ironizē Anita.

Viņa daudz pelnīja, jo iemanījās darbu paveikt veikli. Gatavoja birstes un sukas. Brīvajā laikā dziedāja vokālā studijā, korī. Bija istaba kopmītnē. Tomēr dzīve šķita sāpīgi vientuļa.

Iedomājos tos, kuru dzīve paiet ratiņkrēslā — salīdzinot ar viņiem, spēju tik daudz ko!

«Zināju, ka nebūšu nevienam vajadzīga. Neredzīgai meitenei ir nulles vērtība. Uz dejām vari neiet, neviens tāpat nelūgs. Visbiežāk tādas kā es nonāk vai nu trako mājā, pansionātā, vēl kāda nodzeras.»

«Es viena nedzīvošu! Man būs bērns!» Tā nolēmu, un meklēju vīrieti. Galvenais, lai viņam nebūtu iedzimta redzes problēma, lai nebūtu dumjš un pietiekami labi izskatītos.

22 gadu vecumā man piedzima Osvalds. Viņa tēvs bija neredzīgs, taču ne ar iedzimtu vainu. To es savam bērnam nenodarītu. Centāmies dzīvot kopā, tomēr laimes bija maz, viņam tuvāks kļuva alkohols.

Kad Gunvalds — jaunākais — piedzima, biju viena. Tā sanāca. Tomēr nekad neesmu nožēlojusi, ka man ir otrs dēls. Vienīgi tā bioloģiskā piedeva varēja būt labāka... Viņš bija manas dzīves kļūda.»

Tieku galā pati
Kad Anita gaidīja pirmo bērnu, dakteri sūtīja viņu pārbaudīt — vai ir psihiski vesela. Kā tad tā, neredzīga padomju jauniete sadomājusi dzemdēt, būt vientuļā māte?

«Ārste bļaustījās, ka būšu lāsts savam bērnam uz mūžu. Stulbums! Arī dzemdību nodaļā attieksme, maigi sakot, bija nelabvēlīga. Mana māsa tikai pēc daudziem gadiem pastāstīja, ko viņai teikuši Stradiņu dakteri. Mēģinājuši pierunāt, lai bērnu nodod valstij, jo es nebūšot spējīga izaudzināt!

Līva ir mans trešais bērns, viņai jau 9 gadi. Atceros, kā ar meitiņu pošos mājup no dzemdību klīnikas. Daktere gatavoja izrakstu, te piepeši iesaucās: «Esat neredzīga? Ak, Dievs, ka tik tas bērns jums nenokrīt!» Smējos, ka katru dienu taču darbojos ar mazo un viss bija kārtībā.

Daudziem grūti saprast, ka arī sieviete bez acu gaismas spēj lieliski tikt galā ar mammas pienākumiem.

Ne jau viss gāja kā pa sviestu. Kad piedzima pirmais puika, mana mamma ierādīja, kā jātin autiņos, un aizbrauca atpakaļ uz laukiem. No rīta bērns auroja. Tinu šā un tā, nekas neizdevās. Tomēr iemanījos, tāpat ar mazgāšanu. Cik reizes lūgsi kaimiņieni talkā? Osvaldam nebija pat mēnesis, kad pati mācēju viņu novannot. Visus bērnus mazgāju viena pati.

Iemācījos pat zāles acīs pilināt. Iespiedu puiku starp ceļiem, lai negrozās, noregulēju pipeti uz vienu lāsīti un iepilināju.

Kādreiz esmu bijusi galīgi traka! Izdomāju braukt ciemos uz Ventspili. Vecākajam puikam bija 7 gadi, jaunākajam gads. Uz vienas rokas mazais un milzīga soma, otrā vēl viena soma un iekabinājies Osvalds, kurš vienmēr bija mans brašais vedējs. Stūmāmies cauri pūlim, cilvēki teica cits citam: palaidiet sievieti ar maziem bērniem. Es gāju un domāju — ja jūs zinātu, ka tā sieviete vēl arī neko neredz... Kaut ko tādu tagad nespētu atkārtot, būtu bailes. Bet toreiz — vienā mierā.»

Ne jau sliktāka, bet tomēr...
Anita nevēlas, lai viņu žēlo, lai danco riņķī un apkalpo. Taču negrib arī pazemojošu attieksmi. Reiz kāda paziņa brīnījusies, ka Anita vēlētos apmeklēt kosmetologu vai masieri. «Es viņai vaicāju — kāpēc tad nē, vai esmu sliktāka par redzīgajām? Paziņa atbildēja: ne jau sliktāka, nu, bet tomēr...

Ne viens vien uzskata — kāda jēga pucēties, posties, frizēt matus, ja sevi neredzu, tātad, ja acis rāda, esi cilvēks, bet ja neredzi vai nestaigā, neesi nekas?

Kad piedzima Līva, biju ielikta palātā ar jaunu mammīti. Viņas vecmamma mājās saķērusi galvu — ārprāts, skrien, prasi ārstam, lai pārliek citā palātā. Aklums taču var pielipt!»

Gunārs piemetina: «Vairums ļaužu nezina, kā dzīvo neredzīgs cilvēks. Mans vectēvs mūža nogalē zaudēja acu gaismu, tāpēc bija neliela nojauta. Taču pa īstam to sapratu, kad sāku dzīvot kopā ar Anitu.»

Paparde grib uzziedēt
«Ar Gunāru iepazināmies jocīgi. Man jau bija 35 gadi, draudzene sakūdīja, ka va-jag ievietot avīzē iepazīšanās sludinājumu. Noīrējām pastkastīti. Liku daudzus sludiņus, rakstīju visādas glupības — tīģeriene ar labiekārtotu alu meklē pavasara runci. Vai arī — Jāņu paparde grib uzziedēt. Vēstules nāca kaudzēm! Atnesām mājās, papīrgrozs blakus, lasām un tik lidinām grozā. Lielākai daļai veču vajadzēja fiksi kaut kur apmesties, bija gatavi uzreiz dzīvot kopā. Dažas vēstules atlikām malā, rakstīju atbildes,» stāsta Anita.

Viņa izceļ no atvilktnes metāla rūtiņu rāmi, ko uzliek papīram. Katrā lodziņā iezīmē burtu. Rāmi paceļot, redzams glīts raksts. «Tā es drukāju mīlestības vēstules! Kādreiz mammai šādi rakstīju, bērniem atstāju zīmītes. Braila rakstā viņi neprot lasīt.»

Iecerētajiem brūtgāniem viņa nesacījusi, ka ir neredzīga. Zinājusi, ka tad vairs nesaņems nevienu vēstuli.

«Vīriešus viegli apvest ap stūri. Viņi neko nesaprata pat tad, kad atbrauca ciemos. Savā mājā orientējos lieliski, pārzinu katru kaktiņu. Vai grūti izdomāt, kāpēc nevaru ieliet kafiju?! Viens džeks nolika uz galda konfektes. Es tak nevaru taustīties, meklēt! Sacīju: vajadzētu mašīnu pārlikt citā vietā, aizej... Kamēr viņš prom, man konfekte zobos!

Ar Gunāru kādu laiku apmainījāmies vēstulēm. Man patika, kā viņš rakstīja.»

Gunārs iestarpina: «Nu ja, es jau dzejnieks...»

Anita smīkņā: «Joprojām neesmu sagaidījusi toreiz solīto. Kur ir tie rožu klēpji?»

Ar Gunāru iepazinusies trīs reizes, tā sanācis. Viņš atsaucies trim dažādiem Anitas sludinājumiem. To pamanījis, dusmās visus salīmējis uz vienas lapas un aizsūtījis nešpetnajai.

Sarakste turpinājusies, līdz Gunārs devies ciemos uz Juglu. Tā arī palicis. Jau pirmajā vakarā sapratis, ka Anita pavisam neredz.

«Zināju, ka viņai ir redzes problēmas, tomēr īsti manīt nevarēja. Vienreiz gan Anita aizšāva šķībi — devu puķes, bet viņa pastiepa roku garām,» ķircinās Gunārs.

Daudzi radi un paziņas nespējuši samierināties ar Gunāra izvēli — nevarēji sev redzīgu atrast?! Bet Gunārs jau reiz bija precējies, spēja salīdzināt. Ar Anitu ir interesantāka kopā dzīvošana. Viņa māk radīt mājās siltumu.

Anita uzjautrinās par sieviešu attieksmi — vai, Gunāram grūti, neredzīga sieva kā krusts kaklā... Viņa ironizē, ka abiem kopā izdodas ideāla iepirkšanās: «Es iežēlinu, Gunārs ir žēlojamais. Tirgus sieviņas apraudas un dod mums atlaides.»

«Apprecējāmies pēc 2 gadiem. Sākās kā komēdijā. Aizgāju Gunāram pretī uz darbu. Bija oktobris, 13. datums.

Teicu — precamies? Viņš priecīgs. Devāmies uz dzimtsarakstu nodaļu. Bet tur patrāpījās dumja darbiniece, kura paziņoja — ja redzīgs grib precēt neredzīgu, saista tikai pliks aprēķins! Kāds aprēķins? Akla sieva ar diviem bērniem? Sēdējām kā ar dubļiem aplieti. Bija sajūta, ka es esmu viszemākās kategorijas cilvēks.

Tomēr kāzas notika! Un bija balta kleita! Tas nekas, ka nopirkta humpalās par trim latiem. Toties es biju vienīgā līgava Latvijā, kas precējās melnās brillēs!»

Nu jau 12 gadus Anita un Gunārs ir kopā. Vai tev piecītis lieks?

«Reizēm domāju tā jocīgi — vai tikai Anita nemelo, ka vispār neredz?! Ejam pa ielu, viņa uzreiz pasaka, ja priekšā žogs vai māja. Braucot ar automašīnu pa zināmiem ceļiem, sieva spēj noteikt, kur atrodamies. Viņa to jūt pēc ceļa seguma izmaiņām. Spēj noteikt mašīnas ātrumu pēc motora skaņas. Uzreiz man iebaksta: vai lieks piecītis kabatā, ka tik ātri brauc,» stāsta Gunārs.

Anita precizē — ļoti daudz iespējams noteikt pēc skaņas, kas mainās līdz ar attālumu. No 1,5, 2 m varot just, ka priekšā vai sāņus kaut kas atrodas.

«Kad vāru piena zupu, visus izdzenu no virtuves, jo man jādzird, lai piens nepārskrien. Kādreiz ļoti patika teātris, pēc balsīm atšķīru vai 100 aktierus. Mani interesē māksla. Taču uz izstādi doties nav jēgas, tādēļ uzgriežu radioraidījumus. No rīta mājinieki aiziet savās gaitās, es sakārtoju istabas, pēc tam adu un klausos. Reizēm radio, citreiz grāmatas. Tās jāmeklē internetā, jo mūsu bibliotēkā esmu izņēmusi cauri visu, kas interesēja. Man patīk grāmatas par viduslaikiem un ceļojumiem. Bet vislabāk — par mafiju! Man ir straujš raksturs. Reizēm domāju — Dieviņš laikam zināja, ko dara, uzlikdams neredzēšanas vainu, citādi bieži rastos problēmas rakstura dēļ.

Ja redzētu, noteikti spēlētu hoķi! Skolas laikā slidoju. Tas gan beidzās graujoši — nozvēlos atmuguriski kā bluķis! Tolaik jau redzēju ļoti slikti, nemanīju, ka uzslidoju uz trotuāra.

Enerģijas man ir pāri galvai. Varu piecreiz dienā izšrubēt māju. Aizbraucam ārpus Rīgas, staigājam visu dienu. Gunārs čīkst — sāpot kājas. Bet es tik soļoju.

Ja redzētu, nekad mājās nesēdētu! Taču mani neņem darbā. Aizbraucu pieteikties bezdarbniekos. Inspektore brīnījās: kas jūs vadās uz darbu? Atcirtu, lai tik piedāvā ko piemērotu, gan jau tikšu galā.

Es varētu uzkopt telpas. Bet kurš man to uzticēs? Spētu aprūpēt kādu nevarīgu cilvēku. Savu omīti taču kopu! Viņa saslima ar vēzi, ārsti sacīja, ka neko nevar līdzēt. Vedu omīti mājās no slimnīcas un pati kopu. Pamperus mainīju, mazgāju, gādāju, baroju. Līdz pēdējai stundiņai.

Rūpējos arī par draudzeni, kura nomira 33 gadu vecumā. Biju līdzās, kamēr viņa izdzisa, tādas sāpīgas atmiņas.»

Visa dzīve vienā pirkstā
Anita visu iemācījusies pati. Skolā mājturības stundā pārsvarā tikai mazgājušas traukus. Viņa pat gāzi nemācējusi ieslēgt! Sāka dzīvot kopmītnē, bet tur — gāzes plīts. Neprasīsi taču kaimiņam, lai aizdedzina gāzi, apsmies kā nabagu. Noņēmusi liesmas sadalītāju un stutējusi sērkociņu caurumā. Atskanējusi baisa rūkoņa. Eksperimentu nav turpinājusi. Iemanījusies mieloties ar gatavu ēdienu. Dzīvojot pie Osvalda tēva, gatavoja uz elektriskās plīts, tā nu iznāca, ka gāzi pirmo reizi iededza tikai 30 gadu vecumā.

«Katrs ir tik tizls, cik vēlas. Iemācīties var tikai darot, tā man bija ar pankūkām. Pirmā miltu paka aizgāja nebūtībā — cepu un tik lidināju miskastē. Tagad iznāk perfektas mazās pankūkas. Tomēr tas nav vienkārši. Jāzina, kad gatava viena puse, kad otra. Izmantoju dakšu un kreisās rokas rādītājpirkstu, ar ko cepamo apgriežu. Gunārs šausminās — apdedzināsies taču! Es zinu, ka nē, jo šo pirkstu ļoti saudzēju. Tas mans skatāmais — visu taustu, lasu. Vairums neredzīgo lasa ar abām rokām, es ar vienu pirkstu.»

Anita neprot nosēdēt mierā. Reiz iecerējuši dzīvoklī remontu. Kamēr vīrs gulējis pēc nakts maiņas, viņa nodauzījusi vecās grīdas flīzes. Kamēr viņš darbā, notīrījusi sienas. «Kaimiņiene teica: galīgi traka! Visi brīnījās, ka iemācījos mašīnu remontēt. Mūsu Mazda bija sasista, nāca visādi gudrīši un teica, ka saremontēt nav iespējams. Neizturēju — nevar būt! Kurbulēju Gunāru tik ilgi, kamēr ķērās klāt. Stāvēju blakus un mēģināju saprast, kā autiņš uzbūvēts. Pēc tam palīdu apakšā. Paņēmu vienu atslēgu, piemērīju nākamo. Ar ceturto piegājienu atradu pareizo atslēgu un sāku skrūvēt. Kaimiņš nāca garām un sveicināja: čau, Gunār! Noducināju: tā esmu es, nevis Gunārs,» smejas Anita.

«Pirms tam nemācēju atšķirt benzīna dzinēju no dīzeļa, tagad prastu pati salikt automašīnas priekšu, bleķus noteikti. Nu varbūt dažas skrūves paliktu pāri...»

Gāzi grīdā!
Anita smejot stāsta, kā bērnībā vizinājās ar ģimenes vienīgo divriteni un iemīlēja ābelē. «Ne tādēļ, ka slikti redzēju. Taciņa bija šaura, bet es minos kā negudra. Rāpos arī kokos. Pirms pāris gadiem sadomāju uzkāpt plūmē. Gunārs smīnēja — diez vai izdosies... Ak, netici?! Sāku spītīgi rausties. Augšā tiku,» lepni pavēsta viņa.

Gunārs klausās un atkal smīn: «Raksturošu Anitu īsi — ļubopitnaja Varvara. Traki ziņkārīga! Mums bija Opelis ar automātisko ātrumkārbu. Sieva iedomājās, ka viņai jābrauc. Ko trakai padarīsi! Aizstūrēju mašīnu līdz ezermalai, tur ir tāda droša vieta. Anita apsēdās pie stūres un prasa, kas jādara. Saku: spied pedāli. Kā spiež, tā grīdā! Mašīna rēkdama nesas kalnā. Viņa sāka bļaut tikai pēc brīža.»

«Tā nav ne ziņkārība, ne spītība. Vēlos būt pēc iespējas vairāk neatkarīga. Reizēm domāju — ja redzētu vismaz tā kā kādreiz, kalnus varētu gāzt!»

Neesmu kara zirgs!
«Neredzēšana netraucē censties dzīvot pēc iespējas krāsaināk. Tomēr neesmu kara zirgs, cauri mūriem neeju,» klusināti saka Anita.

Kafejnīcā Gunārs pasūta sievai kūku. Tik ļoti kārojas, bet viņa stumj šķīvīti malā. Sakautrējusies, jo līdzās piesēduši jaunieši. «Neredzot ir grūti smalki mieloties. Ja nevaru kā cilvēks, nevajag nemaz!»

Anita ļoti pārdzīvo, ka nevar viena doties tālās pastaigās. Vai viņa staigā ar balto spieķi? «Es ar spieķi? Nemaz nedrīkstu to ņemt rokā! Ja sadusmošos, noteikti kādam iebelzīšu!» Gunārs ne reizi vien gribējis tā izdarīt. Daudzi garāmgājēji mēģina aizlūrēt Anitai aiz brillēm. «Gatavi sev sprandu pārlauzt, lai tik redzētu, kas viņai ar acīm, tādos brīžos netaupu skarbus vārdus. Tāpat kā pusaudžiem, kuri ālējas Anitas priekšā, kad viņa sēž pagalmā uz soliņa. Zina, ka nespēs skriet pakaļ un noķert.»

Pagalmā Anita satika arī savus audžubērnus, kā viņa mīļi dēvē. Četrus un septiņus gadus vecus bērnus, kam pietrūcis ģimenes siltuma.

Reiz pusnaktī Gunārs ar Anitu izgāja laukā pie mašīnas. Piepeši pieskrēja četrgadīgs bērns — puspliks, noraudājies, nosalis. Apķērās viņiem. Mazais bija izmucis no mājām. Vecāki iedzēruši skandalējās, nesaudzēja arī bērnus. Šaliņi ienesa sīkaliņu iekšā, sasildīja un pabaroja. Izsauca pašvaldības policiju. Lieta nonāca pat līdz bāriņtiesai. Vecāki solījās laboties, vairs nedzert un nesist bērnus. Un pieteica Anitai, ka atriebsies.

Bērni no blakus mājas bieži vien ieskrien pie Anitas. Saņemt kādu glāstu, labu vārdu. «Ja man ir lieks kumoss, pabaroju. Saprotu, ka tā nav pareizi, bet nespēju aizcirst durvis viņu priekšā. Es zinu, kā ir, kad sāp.»


Ieteikt: ieteikt Draugiem.lv ieteikt Facebook ieteikt Twitter ieteikt GooglePlus ieteikt LinkedIn nosūtīt uz e-pastu


Atvērt izvēlni (vietnes karte)
Latvijas Neredzīgo biedrība sociālajos tīklos:
Lapas beigas.

2024 © Latvijas Neredzīgo biedrība | mājas lapas teksta versija ekrānlasošām programmām, pārslēgties uz pilno mājas lapas versiju