Nodaļa — Eseja
Tētuka īlena piedzīvojumi
Emerita Maļugina
Latgales plašumos netālu no Meirupītes lauku ciemā izauga un savas skolas gaitas sagaidīja maza, ņipra meitenīte, kurai liktenis nodarījis pāri. Pēc smagas slimības mazulītei pasliktinājās redze. Bērnība pagāja priekos un nedarbos. Viņas rotaļu biedri bija sunītis Džimītis un kaķītis Mincītis. Kad sākās ziņkārīgais vecums māmiņa mācīja burtot un rakstīt. Biju līdz ausīm nosmērējusies ar tinti, bet burti pa vietām — šķībi greizi, bet pašas rakstīti. Petrolejas lampas gaismā lasīt nebija viegli, bet cik romantiski. Un tad mani sasniedza ziņa, ka skolā būs jāmācās Rīgā, prom no saviem draugiem, no dzimtajām mājām.
Savā liktenīgajā vakarā sēdos bērīša ratos un devos ceļā uz staciju. Visu nakti pavadīju vilcienā, jo ceļš līdz Rīgai bija tāls un skumju pilns. Pirmais septembris: skaisti tērpi, ziedi un asaras, jo man Rīgā bija jāpaliek vienai.
Lieli brīnumi sākās, tad, kad vajadzēja sākt mācīties lasīt un rakstīt. Man priekšā nolika rakstāmrīkus, kuri man atgādināja vecāsmātes veļas dēli un tētuka īlenu. Tas viens no darbarīkiem bija tāfele, bet otru saucot par grifeli. Atverot tāfeles pirmo daļu izrādījās, ka ir vēl otra daļa. Tur katrā rindiņā bija lodziņi, katrā lodziņā seši apaļi punktiņi. Starp abām daļām vajadzēja ielikt papīra lapu. Paņēmu rokās mazo īleniņu. Tā vien prasījās, kā šo īlenu likt lietā pa savam prātam. Tāds maziņš, ņiprs un velkošs uz nedarbiem. Bet man ar to vajadzēja rakstīt burtiņus un cipariņus. Nu, kā viens mazs cilvēciņš lai saprot, kā ar šito var uzrakstīt, ja visi citi raksta ar spalvu. Iespiežu knakt un burtiņš gatavs, tāda knakšķināšana man atgādināja sunīša skriešanu pa grīdu. Sākumā likās tik sarežģīti, ka mazā galviņa kūpēja. Es nevarēju saprast kāpēc jāraksta no labās puses uz kreiso, bet kad vajadzēja lasīt viss jādara otrādi. Tas tik bija trakums, ja man sajuka un skolotāja tūlīt klāt ar savām pamācībām. Tad es izlādējos un lapu piespiedu pilnu ar sešpunktiem, lai jau lasa, ja tā gribas. Tā pamazām man šie punktu burtiņi iesēdās atmiņā. Man kā lauku meitenei katrs burtiņš atgādināja kaut ko no dzīves manās lauku mājās.
Burtiņš A man saistās ar aitiņu ganāmpulku manās bērnības pļavās. Burtiņi gluži, kā apmaldījušies jēriņi klīda pa lapu un meklēja kādu jēgu. Rūtiņas juka, rindiņas bruka, bet man lija asariņas. Ā burts mani aizveda atmiņās pie tik mīļās un gleznās mežābeles lauku sētas pakalnē. Dzīves grūtajos brīžos es pieglaudos pie mežābeles un grauzu tās sūros ābolīšus, kuri tolaik likās tik saldi. Iet laiks un mežābeles nozied. Nāk atkal jauni ziedoņi, bet mūsu bērnība teic atvadas, lai dotu vietu skaistajai jaunībai. Savos agrās jaunības gados es ļoti labprāt apmeklēju bibliotēku, kurā bija tik daudz brīnumu manā valodā un formātā. Nakts aizsegā tika izlasīti milzum daudz mīlas stāstu, aizceļots uz tālajām zemēm un pabūts kāda kriminālprocesa centrā. Rītos mosties neļāva kāds princis, kurš bija ieradies manus sapņus piepildīt. Ak, šie skolotāji, kā viņi to nesaprata, ka es tak biju jauna un pilna mīlestības, kuru vēlējos izdzīvot. Jāceļas, jāceļas. Un tad tās īstās mīlestības vēstules, kuras izlasīt neprata mamma. Tas bija tikai mans noslēpums, kurus es uzticēju savai mežābelei. Un kad es vēl tiku pie mazās tāfelītes un blociņa, tad tik sākās. Tapa pēkšņi nez kur radusies dzeja, stāsta fragments vai kāda laba ideja. Un vēstules vēstulītes, kas tās var saskaitīt.
Ātrāk savus plānus varēju izklāstīt izmantojot Braila rakstāmmašīnu, kuru gan lietot dabūju reti. Tolaik tas likās kā sapnis.
Lai gan arī manā dzīvē pamazām ienāk jaunās tehnoloģijas, Braila rakstu nevar aizstāt ne ar ko. Vēli vakari vai agri rīti es viena pati varu rakstīt receptes, piezīmes un telefona numurus. Kad rodas vēlēšanās sakārtot jūtas sevī, tad iededzu sveci un pārlasu no izlasītajām ezoteriskajām grāmatām gūtās atziņas, kuras ir pierakstītas Braila rakstā. Pilnmēness naktīs, kad nenāk miegs gluži kā jaunībā uzlieku žurnālu «Rosme» uz vēdera un dodos jaunu iespaidu meklējumos. Bieži gadās, ka atverot acis mani stāstu varoņi izrādās ir aizmiguši uz grīdas. Paldies tiem mīļajiem skolotājiem, kuri mani iemācīja orientēties punktotajā pļavā. Ātri skriet pa veļas dēli ar īlenu un nodot vēstījumu nākošajām paaudzēm.