Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Mēs un jūs darām lietas kopā!

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2010 / Nr. 4 - 2010

Nodaļa — Neatkarīga dzīve


Mēs un jūs darām lietas kopā!
Kristaps Āboliņš

Agrā 11. marta rītā, kad saule jau bija izlīdusi no mākoņiem, redzes invalīdu sociālās aprūpes centrā «Jugla» notika akcija «Ienāc uz tēju!». Pasākuma laikā brīvā gaisotnē tika diskutēts par dažādiem jautājumiem, tai skaitā par to, kas ir neatkarīga dzīve. Ko man kā sabiedrības loceklim nozīmē būt neatkarīgam?

Sarīkojums sākās ar kultūras darbinieces Agijas Ozoliņas-Kozlovskas uzrunu klātesošajiem centra iemītniekiem un viesiem.

Agija: «Eiropā un daudzviet pasaulē sen pazīstama neatkarīgas dzīves ideja. Kopš pagājušā gada arī Latvijā ir sākts par to domāt. Mēs vēlamies, lai mūs uztver kā vērtību, katram būtu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas dzīvot labklājīgu dzīvi lai mēs saņemtu savām vajadzībām attiecīgo atbalstu neatkarīgi no tā, kāds tas ir. Es ceru, ka katrs smelsies sev vērtīgas un interesantas idejas un atziņas.»

Turpinājumā klātesošos uzrunāja aprūpes centra vadītāja Inese Bancēviča:

«Labrīt visiem! Šodien aiz loga skaista, saulaina diena ar baltām sniega kupenām, bet tomēr saule saka, ka pavasaris ir pavisam tuvu. Mēs esam sanākuši kopā, lai aprunātos, kā varam dzīvot mūsu namā. Varbūt gribam kaut ko mainīt? Mūsu ir daudz: 240 iemītnieki, savukārt tādi, kas strādā un šeit dzīvo — 120, kopā 360 cilvēku. No mūsu domām un darbiem veidojas šis nams. Šodien es jūs aicinu runāt par to, kā būtu labāk mūsu namā, ja mēs varētu dzīvot brīvāk, neatkarīgāk. Es gribu jums atgādināt, ko ir teikusi Zenta Mauriņa: «Brīvības koks aug tikai tur, kur katram ir savas tiesības.» Tādēļ novēlu, lai mums izdodas šī saruna!»

Uz pasākumu bija ieradušies viesi no Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) un Sociālā dienesta. Diskusiju vadīja Ausma Pastore, kura pastāstīja, kas ir neatkarīga dzīve, kā viņa saprot šo dzīvi un tās veidu.

Pēc aplausiem zālē vārds tika dots LNB Valsts Sociālās aprūpes centra «Rīga» teritoriālās organizācijas valdes priekšsēdētājam Benediktam Tutiņam:

«Sakarā ar vairāku centru apvienošanos ar 2010. g. 1. Janvāri organizācijai ir mainījies no saukums. TO dibināta 1998. g. 14. janvārī. Es to vadu kopš 2002. g. Savulaik bija sa-darbība ar Birzgales invalīdu biedrību. Daudz esam piedalījušies viņu organizētajās atpūtas pēcpusdienās. 2003. gadā mūsu pārstāvji piedalījās LNB organizētajā «Baltā spieķa dienā», kas notika Ventspilī. 2006. gadā sakarā ar biedrības 80. gadadienu mūsu pašdarbības kolektīvi un rokdarbnieki piedalījās izstādē un mākslinieciskās pašdarbības festivālā, kā arī LNB organizētajā Braila raksta konkursā, kur mūsu cilvēki uzrādīja labus rezultātus. Pašdarbības kolektīvi ir snieguši vairākus koncertus Strazdumuižas klubā un Latvijas Neredzīgo bibliotēkā (LNerB), kā arī SAC «Mežciems», «Gaiļezers» un «Ezerkrasti», kā arī piedalījušies koncertā «Kopā». Centrā dzīvojošie ir arī LNB kluba mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu dalībnieki. Cilvēki regulāri piedalās visās «LNSS» organizētajās sacensībās — šaha un dambretes turnīros, domino un novusa spēlēs, kur guvuši labus rezultātus, kā arī vieglatlētikas sacensībās Priekuļos, no kurām pārveduši mājās medaļas. Aušanas un keramikas pulciņš piedalījās dažādās izstādēs, tostarp arī Rīgas pilsētas organizētajās «kaimiņu dienās». Ar Rīgas domes atbalstu kopš 2008. g. 1. jūlija netālu no mūsu ieejas vārtiem ir uzstādīts luksofors ar skaņas signālu, kas padara drošāku cilvēku pārvietošanos. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas palīdzību atrisinājām konfliktu, kas bija radies ar namu pārvaldi «Jugla». Esam risinājuši nodarbinātības jautājumus (tieši kas attiecas uz mūsu centrā dzīvojošajiem). Sūtījām vēstules uz NVA, LM un visām Saeimas frakcijām. Pamazām šis jautājums tiek risināts, daudz kas mums ir nācis par labu. Vēl daudz kas iecerēts, ne viss iecerētais ir pabeigts.»

Pasākuma turpinājumā klātesošos ar Raimonda Paula dziesmām «Sabile, Talsi, Kandava» un «Vaļā matiem, basām kājām» priecēja ansambļi «Retro» un «Prieks». Kā pēdējā izskanēja «Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet». Uzstāšanās laikā dāmas bija baltās blūzītēs, bet kungi — melnos uzvalkos ar šlipsēm. «Prieks» 2006. gadā nosvinēja savu 25. jubileju.

Pēc nelielā koncerta zāles priekšā tika aicināta diskusijas vadītāja Ausma Pastore, kas ir sabiedrības procesu veicinātāja, Latvijas «Kustība par neatkarīgu dzīvi» valdes locekle.

Uzstāšanos Ausma iesāka ar sevis raksturošanu. Pēc tam diskusijas vadītāja piedāvāja visiem kopā parunāties. Zālē sanākušie cilvēki tam arī vienbalsīgi piekrita. Viens no pirmajiem jautājumiem bija:

«Kā jūs saprotat — kas ir neatkarība?»

Vitolds: «Kur grib, tur iet...»

Juris: «Ko gribu, to runāju...»

Juris S.: «Es domāju, ka neatkarība ir tad, kad es no rīta pieceļos, iztīru zobus, nomazgāju muti, nodzenu bārdu — pats to izdaru. Tad aizeju uz ēdnīcu un paēdu brokastis...»

Anastasija: «Kādreiz mēs gājām uz darbu un veikalu — visu paši darījām, ne tikai pansionāta robežās, bet pa plašo neredzīgo ciematu un uzņēmumu. Reiz mēs trīs redzes invalīdi bijām Volokolamskā. Mācot staigāt, mums parādīja, kā aiziet līdz galamērķim, un atstāja, lai mēs paši atnāktu atpakaļ. Tur bija stingrs režīms un stundas kā skolā. Mācījāmies Braila rakstu krievu valodā. Jaunām meitenēm ierādīja, kā apkopt mazuļus. Atšķirībā no šejienes tur mēs tikām radināti pie darba. Neatkarība ir tad, kad visu tu vari izdarīt pats, jo dzīvē vajag visu!»

Agija: «Tad, kad es kaut ko gribu, es to arī varu...»

Gunta: «Neatkarība ir tad, kad tu brīvi vari pateikt, ko tu domā, izvirzīt savus mērķus un arī tos sasniegt, kad tevi neierobežo. Es vēlos un es daru, es ticu tam un to arī izpildu.»

Ausma uzdeva jautājumu Guntai, kā arī visiem klātesošajiem:

«Es kaut ko gribu darīt un es to arī daru, bet es negribu, ka jūs to darāt?»

Gunta: «Jūs ierobežojat manu brīvību!»

Ausma: «Bet jūs aizskarat manējo!»

Gunta: «Bet es taču jūsu lauciņā nedarbojos!»

Kāds no dalībniekiem: «Es nedzeru, nepīpēju un es esmu neatkarīga.»

Kristaps: «Runājot par atkarībām, cilvēks nekad nevar būt neatkarīgs, jo viņš vienmēr no kaut kā ir atkarīgs».

Ausma: «No kā viņš parasti ir atkarīgs?»

Kristaps: «Cilvēks atkarīgs ne tikai no alkohola un cigaretēm, viņam ir datoratkarība, TV, kā arī grāmatu u. c. atkarības. Nekad cilvēkam nevar būt tā, ka viņš no visa ir neatkarīgs!»

Agija: «Es vēl teiktu, ka stipra ticība un mērķa sajūta arī ir neatkarība.»

Mūs iepazīstināja ar Latvijas «Kustību par neatkarīgu dzīvi» un kādi ir tās neatkarības jēdzieni.

Diskusiju vadītāja:
«Kustība ar šādu dzīvi saprot visu, kas iepriekš tika pieminēts. Pamatā tas, lai ikviens cilvēks savu iespēju robežās var iekļauties sabiedrībā un būt neatkarīgs tās loceklis. Šī ir lieta, ko iepriekš pieminēja Anastasija: «Prast iekļauties» un «Iekļauties». Dzīvot, strādāt, mācīties, atpūsties kopā ar citiem, nebūt ierobežotiem savās iespējās, pieņemt lēmumus, īstenot tos un galvenais — sadarboties. Šīs organizācijas uzmanības lokā ir cilvēki ar dažādām vajadzībām, bet visvairāk atbalstīti tiek cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi varētu īstenot savu ideju par neatkarīgu dzīvi. Ar mūsu kustību sadarbojas krīzes centri (sievietēm un bērniem, kuri cietuši no vardarbības), dienas centri (pensionāriem, bērniem un jauniešiem). Mūsu valdes priekšsēdētāja ir Inga Šķestere, kura strādā organizācijā «Sustento», kas apvieno nevalstiskās organizācijas cilvēkiem ar invaliditāti. Ingas dēlam ir 24 gadi. Mārtiņš nevienu brīdi nav varējis būt patstāvīgs, jo viņš ir ratiņos. Mārtiņam ir smagi funkcionālie traucējumi. Pagāja 3 gadi, kamēr mēs iemācījāmies savstarpēji saprasties, viņš mani saprata, bet es viņu — nē. Zēns pats nevar paēst, bet viņš spēj talantīgi gleznot. Lai vecāki varētu strādāt, puisim kaut kādā veidā ir jābūt neatkarīgam, kā viņš var būt neatkarīgs? Mārtiņš apmeklē sociālās aprūpes dienas centru. Mums Latvijā un Rīgā ir pieejami dienas centru pakalpojumi. Pašlaik veidojas kustība, lai tos saglabātu, un māmiņas, tēti varētu strādāt, bet jaunieši ar īpašām vajadzībām — gleznot, sarunāties ar vienaudžiem, draudzēties un doties uz centru. Lai viņi redzētu un sajustu, kāds ārā ir laiks, izjustu to, kā ir pārvietoties ar sabiedrisko transportu un kā tas ir — iepirkties veikalā. Pretējā gadījumā viņiem būs jāpaliek četrās sienās un māmiņas nevarēs strādāt.

Pirms 20 gadiem šeit atradās MRU, kur cilvēki varēja strādāt, kā arī viņiem bija iespēja iziet ārpus ciemata robežām iepirkties. Mēs esam par to, ja jūs gribat šādas iespējas, tad lai tās arī tiktu veidotas.

Esam nobažījušies, ka sakarā ar ekonomisko situāciju valstī tiktu aizmirsts par cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts, ka tiktu aizvērti dienas centri, krīzes centri, pusceļa mājas, grupu dzīvokļi, specializētās darbnīcas. Tādēļ apvienojāmies, lai parādītu visai Latvijai, cik labi ir šie pakalpojumi, un cīnītos, lai tie netiktu likvidēti, kā arī piedāvātu domāt par jauniem pakalpojumiem. Šobrīd kustībā ieklausās, mūs aicina uz dažādām ministriju darba grupām, prasa mūsu viedokli, kā cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot labāk, tai skaitā arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Krīzes apstākļos cenšamies atcerēties, ka katrs cilvēks ir vērtība. Organizācijā ir apvienojušies daudz cilvēku, kuriem patīk ideja «Lietas darīt kopā», ne tikai strādāt, bet arī mācīties un atpūsties, tas ir mūsu vadmotīvs. Principā esam pret pasākumiem, kuros reizi gadā — Ziemassvētkos — visa valsts atceras par cilvēkiem ar dažādiem smagiem traucējumiem, bērniem bērnu namos, kuri ir slimi un nevarīgi. Viņi tiek uzlikti uz lielās skatuves un tad pārējiem liek justies vainīgiem, prasa, lai viņi samaksā latu vai kaut ko uzdāvina. Mēs esam par to, ka tai ir jābūt ikdienai, ir jāsniedz vajadzīgais atbalsts katru dienu. Piem., atvērt šīs durvis tik tālu, ka brīvprātīgie var atnākt un lietas darīt. Manis pieminētajā dienas centrā pilngadīgām personām, kas atrodas Pārdaugavā, brīvprātīgie māca angļu valodu, notiek fizioterapijas nodarbības, ir ergoterapeita pakalpojumi, tiek organizētas dejas, kā arī dažādas radošas aktivitātes. Šī ir iespēja otram palīdzēt. Cilvēkus, kuriem it kā viss ir kārtībā, mēs gribam ieradināt katru dienu domāt, kādu atbalstu viņi varētu sniegt ikdienā. Mēģinām iekustināt sabiedrību, lai tā ver savas sirdis vaļā, dod savas prasmes tiem, kam ir nepieciešams. Mēs gribētu, lai jūs mūs pieņemat un prasāt, kādu atbalstu vēlaties no citiem cilvēkiem un kas ir tas, ko mēs jums varam dot.»

Turpinot diskusiju, lektore uzdeva jautājumu:

Cik tālu jūs ejat ārpus žoga?

Lonija: «Līdz veikalam.»

Ausma: «Līdz kuram veikalam jūs ejat?»

Lonija: «Līdz «Supernetto».»

Benedikts: «Savā laikā es gāju uz Juglu-3, kur atradās kafejnīca «Nektārs». Savukārt tagad tur ir lielveikals «Maxima». Uz turieni var ļoti labi aiziet ar kājām, bet diemžēl neredzīgam cilvēkam šajā veikalā iepirkties bez pavadoņa ir neiespējami. Varu aiziet līdz bijušajam universālveikalam, kurš pirms pāris gadiem nodega, kā arī līdz grāmatu veikalam, kura diemžēl vairs nav. Ar pavadoni ir diezgan pagrūti iet uz veikalu, labāk ir tad, ja tu pats vari aiziet un patstāvīgi iepirkties.»

Ausma: «Vai jūs pats varētu aiziet un iepirkties, un kas ir vajadzīgs, lai tas varētu notikt?»

Benedikts: «Lielveikaliem būtu jānodrošina iespēja, lai apkalpojošais personāls palīdz iepirkties neredzīgam cilvēkam. Tepat «Supernetto» puslīdz ir atrisināta šī problēma. Būtu labi, ka tas tā būtu visur, bet, cik es zinu, arī Rietumeiropā nemaz nav atrisināta šī problēma.»

Ausma: «Pie mums situāciju lēnām varētu mainīt, ja šo vajadzību pasaka skaļi. Mūsu kustības tuvākais uzdevums būtu — runāt ar tirdzniecības palātu par šīm lietām, ietekmēt to, lai apsargi un pārdevēji pievērš uzmanību redzes invalīdu problēmām.»

Kristaps: «Es gribēju piebilst, ka redzes invalīdiem, kuri ir LNB Rīgas pilsētas organizācijas biedri, kas dzīvo Rīgas pilsētā, kuriem pie mājām ir «Maxima», var iet pie veikala vadītājas un sarunāt darbinieku-pavadoni, kas ikreiz palīdzēs iepirkties.»

Ausma: «Lai savas vajadzības apmierinātu, ne vienmēr ir vajadzīgs starpnieks, var doties pats un pateikt par savu vajadzību, jo, kamēr tu neesi pateicis, kā lai citi zina, ka tev šo atbalstu vajag? Ne vienmēr sabiedrībā tumšas brilles nozīmē, ka tev ir vāja redze vai esi neredzīgs. Reizēm tas ir ģērbšanās stils. Kā lai apkārtējie zina, ka tev ir redzes problēmas, pirms tu neesi to viņiem pateicis? Vai jums kādam kādreiz ir bijis gadījums, ka jūs lūdzat atbalstu, bet jums tas netiek sniegts?»

Jānis: «Es esmu no ciemata, bet kādreiz dzīvoju Rīgas centrā, kur man ir zināmi mazie veikaliņi, kuros nāk pretī un palīdz iepirkties, tādēļ es no Juglas braucu iepirkties uz pilsētas centru, jo man ir vieglāk aizkļūt līdz centram, nekā ieiet lielveikalā, kur neviens neko nevar atrast.»

Lonija: «Es ieeju lielveikalā, kurā man ir grūti redzēt, pasaucu palīgā apkalpojošo personālu, darbiniece mani izvadā pa veikalu un palīdz iepirkties.»

Ausma: «Vai nevarētu būt tā, ka dažādi gadījumi ir atšķirīgi, viss ir atkarīgs no tā, kā mēs pajautājam?»

Anastasija: «Nav taisnība! Mēs ar vājredzīgu draudzeni kādreiz gājām uz veikalu un ķērām visu, kam tikām klāt, jo ne vienmēr kāds gribēja palīdzēt. Ir jau tā, ka tu izdomā iegādāties kādu preci, bet tās nav un vietā varētu nopirkt kaut ko citu. Ja līdzi ir pavadonis, tad to var izdarīt, bet, ja esi atnācis uz veikalu viens, tad jāpaliek tukšā. Kad es vēl strādāju, man bija piecgadīga meita, ar kuru es varēju izstaigāt visu Juglu bez grūtībām. Krievijā atšķirībā no šejienes šai ziņā bija labāka situācija, jo uz ielas, kad biju apmaldījusies, man nāca klāt cilvēki un vaicāja, kur vajag nokļūt. Mums bija tāds noteikums, ka nedrīkstēju teikt, kur man jāiet, bet vajadzēja izvaicāt, uz kādas ielas es atrodos. Es biju slinka un teicu, kur man jāiet. Reiz viena sieviete gribēja zināt, kas notiek Latvijā, un tā pļāpājot aizveda mani līdz galamērķim.»

Lonija, turpinot šo diskusiju, teica: «Mēs šeit neesam atstātie, mums kurā katrā laikā ir pieejami sociālie darbinieki, kuri ir laipni un mīļi pret mums.»

Ervīns: «Vienreiz es aizgāju uz «Supernetto» un gribēju nopirkt desu. Lūdzu apkalpojošajam personālam man palīdzēt, bet dāmīte, kas atradās desu nodaļā, man augstprātīgi atbildēja: «Es šajā nodaļā nestrādāju!», novērsās no manis un pagrieza galvu uz otru pusi, bet es paliku bešā.»

Jānis: «Es ieeju «Elkor» un lūdzu, lai man parāda konkrēto datora rezerves daļu, bet pārdevējs nezina, kā man šo daļu parādīt.»

Ausma: «Tas ir normāli, jo cilvēkiem nav šo prasmju un viņi nezina, kā rīkoties šādās situācijās. Vai jūs vēlaties, lai es jums pastāstu savas dzīves šausmu stāstu, kāpēc man rūp neatkarīga dzīve? Šis stāsts būs turpinājums jūsu stāstiem. Man ir trīs meitas, jaunākajai no viņām šobrīd jau ir 23 gadi. Viņa ir rakstniece, kas ir izdevusi savu grāmatu. Pirms 6 gadiem meita pabeidza vidusskolu un nezināja, kur mācīties tālāk. Es savukārt pateicu, ka neesmu tik bagāta un jebkuru augstskolu atmaksāt nevaru, man nav tādas naudas, un es vienkārši naudu ārā nemetīšu, ja nepatīk lai iet strādāt vai dara kaut ko lietderīgu. Meitene nolēma, ka padzīvos Dānijā un gadu pastrādās kā brīvprātīgā, mācoties dāņu valodu. Tur viņa kā brīvprātīgā nokļuva tautas skolā, kurā mācījās 38 jaunieši, katrs ar savu dzīvesstāstu, viņiem bija problēmas ar narkotikām, alkoholu, kā arī grūtības apmeklēt skolu. To apmeklēja arī jaunieši ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, tai skaitā neredzīgs puisis vienā vecumā ar manu meitu. Luīze no Latvijas un Gerde no Vācijas bija divas, kurām nebija nekādu īpašo vajadzību.

Tātad viņas ne no kā nebija atkarīgas. Meitenes kļuva par izmēģinājuma trusīšiem šinī 38 cilvēku kompānijā pēc principa «Dzīvosim kopā labi». Pēc 3 mēnešiem man zvana no skolas un saka: «Ar jūsu meitu ir ļoti smagas psiholoģiskas problēmas, lūdzu, brauciet viņai pakaļ!» Pusgadu mēs ārstējām un meklējām vainu, kas par iemeslu tam, ka tik īsā laika posmā ir sabrucis jauns cilvēks. Kad meitene tika apārstēta tik tālu, ka spēja sakarīgi domāt un runāt, tika noskaidrots cēlonis. Neviens viņai nebija mācījis, kā jāsarunājas un kāds atbalsts ir jāsniedz konkrēti katram cilvēkam, viņa vajadzībai. Luīze kā tāda «Pioniere» metās visus glābt. Glābšana nozīmēja darīt to cilvēku vietā viņu darbus un nepārtraukti bāzties virsū: «Vai tev kaut ko nevajag? Es tev palīdzēšu.» Nevienam jau to nevajag, jo cilvēki grib būt neatkarīgi, viņi paši grib prasīt, kādu atbalstu viņiem vajag un kurā brīdī tas ir nepieciešams. Neredzīgais puisis, kuram viņa visvairāk bāzās virsū, vienreiz meitenei pateica: «Lieciet man svētu mieru, es esmu pietiekami neatkarīgs, es neesmu slims, es pats visu varu izdarīt!!!!» Pēc šī visa mans bērns garīgi sabruka. Jau vairākus gadus pēc šiem notikumiem man ir pārliecība, ka nepietiek piedāvāt cilvēkiem atbalstu, bet sabiedrībai jāsaprot, kādā veidā to piedāvāt. Jāiet uz dialogu, nevar mākties virsū un teikt: «Marij, es jūs pāri ielai pārvedīšu.» vai «Vitold, šeit ir dažādu veidu kefīri, kuru jums vajag????», kamēr viņš man nepaprasa, vai šeit ir kefīrs vai nav.»

Lonija: «Man ir bijis gadījums, kad gribu palīdzēt, bet man atbild: «Lieciet man mieru!!!!»»

Ausma: «Neatkarība ir arī, pieņemot lēmumu, pašam sev pateikt: «Man vajag atbalstu vai man to nevajag.» Tādēļ bieži vien mēs negribot varam nodarīt otram pāri.»

Ausma: «Katrreiz, tiekoties ar publiku, mēs daudz runājam par dažāda veida pansionātiem. Ir tādi, kuriem durvis ir vienkārši ciet, līdz ar to rodas jautājums, vai cilvēkus, kuri tur mīt, sargā no sabiedrības, vai sabiedrību sargā no viņiem? Manuprāt, dzīvē notiek abējādi, jo durvis var atvērties tikai tad, ja jūs esat gatavi sarunāties un tikties ar šādiem cilvēkiem, savukārt viņiem pašiem arī jāizrāda iniciatīva komunicēt ar apkārtējo sabiedrību. Vai jūs man piekrītat, ka nevar vardarbīgi laist cilvēkus kopā? Mēs aktīvi piedalāmies politikā, lai ietekmētu sociālo pakalpojumu cilvēkiem ar invaliditāti un pašvaldību likumus un normatīvos aktus, tādēļ ir svarīgi novilkt robežu starp aprūpi un atbalstu. Man jums ir nākamais jautājums: «Kā jūs saprotat — kad ir aprūpe un kad atbalsts?»»

Anastasija: «Aprūpe ir tad, kad esi slims». Ausma: «Viens no kustības uzdevumiem ir lasīt normatīvos aktus un dažādus likumus, līdz ko tur parādās cilvēks ar īpašām vajadzībām, tā pamatā stāsts ir par aprūpi, uz cilvēku filozofi ski skatās kā uz slimu, bet viņam taču dotajā brīdī nekas nesāp, tam vienkārši vajag konkrētu atbalstu. Jūsu gadījumā tas ir tehniskais atbalsts jeb cilvēka atbalsts, asistents likuma ietvaros.»

Jānis: «Tiem, kas dzīvo ārpus pansionāta, asistents ir noņemts. Kāda var būt neatkarība, ka man jābūt atkarīgam, jo ir izdomāts, ka invalīdiem, iekāpjot sabiedriskajā transportā, ir jānoskenē e-talons, ej nu tu atrodi pilnā autobusā vai tramvajā, kurā vietā ir šis skeneris.»

Kristaps: «Ja šis e-talons nav izņemts, tad katru reizi pilnā autobusā ir jāspiežas pie vadītāja, lai dabūtu bezmaksas biļeti.»

Ausma: «Es jūsu teiktajam piekrītu. Kustība ir par to, ja ir vajadzīgs asistents, tad tas ir jānodrošina. Manai mammai ir 85 gadi un ir visas jūsu nosauktās problēmas. Savukārt es jums vēlos pastāstīt par asistentu pavadoni. Jelgavā dzīvo mana draudzene Sigita, kura ir neredzīga. Meitenei ir ļoti fantastiskas rokas, kad es pie draudzenes aizbraucu, viņa saka: «Atkal tu to nervu esi apaukstējusi!» un pamasē man sāpošo vietu. Sigita ar savām rokām saved kārtībā manu sāpošo muguru. Kad mēs ejam kopā staigāt, mums līdzi nāk četrkājainais draugs — suns-pavadonis, kurš mūs abas izvadā pa Jelgavu krustu šķērsu, jo es joprojām pilsētu slikti pazīstu. Arī šis ir atbilstošs pakalpojums, ja jūs to vēlaties. Šobrīd es gribētu mūsu sarunu pagriezt nedaudz citā gultnē.»

Sarunai ritot, izteikties vēlējās sociālā darbiniece Gunta: «Nezinu, kā ir citās bankās, bet Juglā ir «Swedbank», kuru man gadījies apmeklēt ar neredzīgu cilvēku. Ieejot iekšā, apkalpojošais personāls pienāk klāt un piedāvā savu palīdzību klientam. Ir arī gadījumi, kad bankas darbinieki dodas pie neredzīgā uz mājām, lai nokārtotu vajadzīgās formalitātes.»

Kristaps: «Kāpēc mūsu valstī nevar ieviest, ka, ejot uz banku vai kādu citu iestādi, mums nebūtu jārāda pase, bet tās vietā varētu uzrādīt invalīda apliecību?»

Ausma Pastore: «Kas jums liedz uzrakstīt kolektīvo vēstuli bankai? Nevajag jau kādu no malas, jūs paši to varat izdarīt, tas būtu jūsu pilsoniskās līdzdalības pasākums. Nevainosim šobrīd kādu citu, jo mēs jau neesam pajautājuši, lai to ievieš. Vai attiecīgajā iestādē ir iedomājušies, ka var arī paprasīt invalīda apliecību? Jūs jau satiekat tikai darbinieku, kurš dara to, ko viņam liek darba devējs, bet, ja jūs iesiet pie šī darba devēja un lūgsiet, lai personiskās identitātes noskaidrošanai pietiek uzrādīt invalīda apliecību, tad tas tiks izpildīts, protestēt varēsiet tanī brīdī, kad pateiks, ka viņiem ir par grūtu jums palīdzēt.»

Vladimirs: «Kamēr sabiedrība 100% nepieņems mūs tādus kādi esam, ne par kādu neatkarību mēs nevaram runāt. 20% cilvēku cenšas mums palīdzēt, bet pārējie 80% negrib mūs saprast. Es tā runāju, jo, ieejot kaut vai tai pašā bankā mani cilvēcīgi apkalpo, bet lielveikalā, paprasot, lai cilvēki palīdz, bieži vien nākas dzirdēt rupjības. Parasti pretimnākoši ir tikai kādi 10%. Uz veikalu es pats varu aiziet, bet tur neredzu cenas un produktus, kā es varu būt neatkarīgs?»

Gunta: «Vaina ir tā, ka mūsu sabiedrība sastāv no dažādiem cilvēkiem. Es pati esmu saskārusies ar ļaunumu un sliktu attieksmi, tam nav nozīmes, vai tu esi vai neesi redzes invalīds. Ļoti daudz ir gadījumu, kad cilvēki izliekas, ka viņiem ir kāda problēma, bet patiesībā viņiem tādas nav. Viņi uzbāžas, prasa palīdzību, aizņemas naudu. Pie «Alfas» vienu brīdi klīda sieviete ar telefonu, kura izlikās, ka viņai ir jātiek uz slimnīcu, lai gan patiesībā viņa aizņēmās naudu un nozuda. Līdz ar to mēs izvairāmies no cilvēkiem, kuri nāk klāt, jo mūsu dzīves pieredze ir dažāda un cilvēki mums apkārt dažādi. Mēs esam tādi, kādi esam un tik drīz nemainīsimies!

Vladimirs: «Vairāk vajadzētu pievērst uzmanību sabiedrības audzināšanai, lai viņi spētu mūs pieņemt!»

Konstantīns: «Es piekrītu Vladimira teiktajam, jo mūsu sabiedrība ir ļoti maz informēta par redzes invalīdiem. Pats esmu 1. Grupas redzes invalīds, kas šeit strādā. Vēlos jums pastāstīt divus gadījumus no savas dzīves. Kādus pāris gadus atpakaļ es klausījos interaktīvo radioraidījumu par satiksmi «Pa ceļam». Raidījuma laikā piezvanīja kāds autovadītājs, kuru kaitināja luksofori, kas atrodas uz Juglas ielas. Viņš teica: «Tie neredzīgie kavē mašīnu kustību, mēs nevaram pabraukt!» 2. Gadījums notika LNB ekskursijas laikā Tallinā, es stāstīju savām paziņām par to, ka neredzīgie dodas ekskursijās, viņiem tas bija liels brīnums, jo sabiedrībā pastāv stereotips, ka mēs tikai pinam grozus un klausāmies radio.»

Kristaps: «Es nesen skatījos televīzijas raidījumu, tika rādīta Tallinas vecpilsētas skola, kur vienā klasē kopā mācās redzīgi un neredzīgi bērni. Šiem abiem puikām uz rokas atradās Braila rinda, kas ir saslēgta kopā ar mobilo telefonu, kuram ir runas sintēzes programma. Pie mums Latvijā līdz tam tāls ceļš ejams...»

Vadītāja: «Esmu par to, lai dažādi bērni mācās vienā klasē, nebūtu speciālo skolu. Sabiedrība sākas ar bērnudārzu, kur mēs esam visi kopā, vajadzētu arī, lai mēs dzīvē būtu kopā. Ja bērnudārzā spēj saprast viens otru un sniegt nepieciešamo atbalstu, tad viss notiks arī tālāk. Es jums piekrītu, Vladimir, ka sabiedrība ir tāda, kāda tā ir, bet kaut kad ir jāsāk ar sabiedrību strādāt. Mūsu organizācija vēl ir ļoti jauna, ir jāpaiet nez cik paaudzēm, lai kaut kas mainītos, bet kaut kad ir jāsāk! Redzat, kolēģi, neviens jau negrib klausīties, kad runā pastarpināti. Es nevaru iet kaut kur un stāstīt par jūsu vajadzībām. Kāpēc lai man kāds ticētu, jo man nav šīs vajadzības. Jums pašiem par to ir jārunā.»

Vladimirs: «Es gribētu jums oponēt. Kāpēc masu mediji neliek uzsvaru uz to, lai vairāk parādītu mūsu dzīvi un vajadzības?»

Ausma: «Es neesmu masu medijs, lai gan mūsu kustībai ir ļoti labi draugi Latvijas Radio, LR 4, kur mūs aicina, mēs stāstām par dažādām lietām. Ir tāda veca patiesība par masu medijiem: «Ja suns iekož saimniekam, žurnālistu tas neinteresēs, bet, ja saimnieks iekodīs, sunim tad visi masu mediji būs klāt».»

Juris S.: «Tā pati sabiedrība strādā radio.» Ausma: «Sabiedrība esam mēs paši. Gribu jums pajautāt, vai jūs būtu apmierināti, ja pie jums katru dienu ciemos atnāktu kāds bariņš cilvēku?»

Agija: «Kas par daudz, tas par skādi.»

Ausma: «Tas ir tādēļ, ka šīs ir jūsu mājas, bet ja jums šinī mājā būtu kāds atvērtais punkts, kur jebkurš varētu ieiet un saprast, kas pie jums notiek, kā arī viena telpa, kur var sarunāties, kur tie paši veikalnieki varētu atnākt un saprast, ko jums vajag, kā arī bankas darbinieki, sabiedriskā transporta vadītāji. Lai viņi varētu kontaktēties ar cilvēkiem, kam ir vāja redze, kā līdzīgs ar līdzīgu.»

Agija: «Par to jau tiek domāts.»

Anastasija: «Man ir bijis tā, ka es apmaldos nezināmā vietā, kāds pienāk, pajautā, kur jums jāiet, un gadās tā, ka viņš nesaprazdams, kur mani vest, aizved galīgi nepareizi.»

Lektore: «Tagad mēs runājam par neatkarību ārpus žoga, bet es gribētu, lai jūs man vairāk pastāstat par neatkarību šeit — jūsu mājās. Man ir jautājums par ko jūs šeit katrs esat atbildīgs?»

Vladimirs: «Lai mana istaba un es pats būtu kārtībā — sakārtotu pats sevi — tā man jau liekas neatkarība, jo jūtos atkarīgs no savas iepriekšējās dzīves. Es neredzu jau devīto gadu un man bija ļoti grūti sākt dzīvi šajos apstākļos, bet es pārvarēju pats sevi.»

Vija: «Lai arī es vairs neredzu sauli, ar mani jau nav cauri. Man atliek parādīties ārā, kad man kāds paprasa, uz kuru pusi gribi iet? Šeit vietējie ir ļoti izpalīdzīgi. Tad, kad biju ārpusē pirms 2 gadiem, tad lietoju brilles. Braucot autobusā, man tūlīt deva vietu, ja brilles nebija, tad varēju stāvēt kā muļķe — neviens man sēdēt nedeva. Varu pateikt to, ja šeit dzīvojot man vajag ko palīdzēt, tad neviens neatsaka. Ja būs vajadzība, tad mūsu aprūpētāji un sociālie darbinieki aizvedīs uz poliklīniku vai pie friziera.»

Vadītāja: «Turpinājumā es vēlētos zināt, kā jums ir ar ēšanu — vai visiem ir jāēd kādā konkrētā laikā?»

Benedikts: «Mēs visi ēdam noteiktā laikā.»

Ligita: «Es par ēšanu arī varētu šo to pie-bilst. Šeit dzīvoju jau 13 gadus, mēs paši mācāmies gatavot mikroviļņu krāsniņās, kā arī ir iespēja pagatavot sviestmaizītes, ja mums vakariņas negaršo, tad varam savā draugu pulkā paši sev ko pagatavot.»

Ausma: «Lai man piedod sociālie darbinieki, jautājums — kas nosaka, ko jūs ēdīsiet?»

Ligita: «Mums virtuvē tiek sastādīta ēdienkarte, pēc tās skatoties, mēs izvēlamies, vai iesim uz ēdnīcu.»

Ausma: «Vai ēdnīcā jūs varat izvēlēties, ko ēdīsiet?»

Benedikts: «Izvēles iespēju nav, ir jāēd tas, ko virtuvē dod.»

Agija: «Katrā ēdienreizē ir 2 ēdieni.»

Diskusiju vadītāja: «Vai kāds no šeit klātesošajiem ir vēlējies iet virtuvē un kaut ko palīdzēt? Vai tas ir iespējams?»

Vladimirs: «Kādreiz mēs gājām palīdzēt virtuvē, bet tagad jau sen tā vairs nav.»

Lonija: «Mikroviļņu krāsniņas mums ir katrā stāvā, tās ir domātas, lai guļošajiem klientiem uzsildītu ēdienu, bet tās var arī izmantot citi centra iemītnieki.»

Ausma: «Uzrunā centra vadītāja teica par jūsu līdzdalību un līdzatbildību, lai šeit lietas kļūtu labākas. Kādā veidā jūs varat ietekmēt, lai šeit kaut kas mainītos?»

Māra: «Strādā sociālā un sadzīves komisija, kas uzklausa cilvēkus un apspriež, ko varētu uzlabot vai mainīt.»

Lonija: «Mums ir pretestība pret pīpmaņiem, ja man blakus istabā pīpē, tad viss sliktais gaiss man pa nakti nāk virsū!»

Ausma: «Benedikt, jūs sadzirdējāt, viena lieta te izskanēja, ja es pīpēju, tad blakus istabā lietas nenotiek.»

Ausma: «Cik bieži jūs sanākat kopā un pārrunājat savas kopīgās problēmas?» Dalībnieki vienbalsīgi atbild: «Apmēram reizi mēnesī.»

Jānis: «Vasarā kaimiņš iziet uz sava balkona uzsmēķēt, visi dūmi tiek iekšā otrā istabā un par to neviens neliekas ne zinis.»

Agija: «Šāda situācija laikam ir visos daudzdzīvokļu namos, es pati dzīvoju 5. stāvā un vasarā, atverot logu, man no 1. stāva pīpētājiem pa logu iekšā nāk dūmi.»

Lektore dalībniekiem uzdeva pēdējo jautājumu: «Kā jūs tiekat pie sava istabas biedra?» Dalībnieki: «Kā vietējā vara nolemj, tā arī notiek, saliek kopā, ja var sadzīvot, tad viss kārtībā.»

Sociālā darbiniece Gunta: «Es kā sociālā darbiniece jūtu ierobežojumu savam laikam, esmu ļoti apvainojusies, ja mani apmāna klients. Paveicot savu darbu, izrādās, ka tas nevienam beigās nav bijis vajadzīgs!»

Ausma: «Kurš gatavs atbildēt Guntai?»

Benedikts: «Ja ņem vērā, ka šeit ir vairāk nekā 200 cilvēku, tad visiem nekad neizdabāsi.»

Juris S.: «Tāpat arī ēdnīcā 250 cilvēkiem nav iespējams uztaisīt katram savu ēdienu.»

Jānis: «Es dzīvoju dienesta viesnīcā un, ja man istabā blakus pieliek biedru, tad man ar viņu kopā jādzīvo. Ir labi tas, ka kopmītnēs pārsvarā dzīvo strādājoši cilvēki, un ar kaimiņu nav jāpavada kopā visa diena. Pluss ir tas, ka pats varu gatavot ēst to, ko vēlos.»

Lektore: «Kādas šeit ir darba iespējas?»

Jānis: «MRU strādā uzņēmējs, kurš piedāvā neredzīgiem darbu, tiek pārstrādātas izlietotās PET pudeles, no kurām ražo pakešu logu profi lus un dažādus plastmasas izstrādājumus.»

Ausma: «Vai jūs būtu priecīgi, ja jums šeit būtu iespēja sevi nodarbināt un par savu padarīto darbu saņemt algu?»

Benedikts: «Vairākus gadus atpakaļ kopā ar centra administrāciju rakstījām vēstules, bet toreiz bija cita likumdošana, ka pansionātos dzīvojošiem tika aizliegts strādāt, ja vēlējies to darīt, vajadzēja stāties no pansionāta ārā. Tagad tā ir mainīta un strādāt atļauts. Bet šobrīd ar darba dabūšanu ir pagrūti, ja gribi ko ražot, tad ir jāskatās ko un kāds ir pieprasījums. Lai nebūtu tā, ka mēs ražosim tikai priekš noliktavas.»

Juris S.: «Cik cilvēku būtu no mūsu pansionāta, kas varētu ražot kvalitatīvu preci? Strādājot jābūt kvalitātei un ātrumam. Šeit mēs esam dažāda vecuma, ir tādi, kas daudz ko spēj, un ir, kas nespēj.»

Ausma: «Vai jūs gribētu tikties ar kādu savu kolēģi, kurš dzīvo Liepājā un vada Liepājas Neredzīgo biedrību, kā arī savas biedrības biedriem gādā nodarbinātības iespējas? Viņiem tur ir specializētas darbnīcas, varbūt ir vērts uzklausīt, kā tur tās lietas organizē. Mēs varētu viņus uzaicināt uz dialogu un no viņiem varbūt kaut ko pārņemt?»

Benedikts: «Es personīgi zinu par viņu nodarbinātības iespējām. Tur maksā nevis pēc padarītā darba, bet nostrādātajām stundām. Ir cilvēki, kas strādā kārtīgi visas 8 stundas, bet ir, kas slinko un saņem to pašu, ko tie, kuri kārtīgi strādā.»

Lektore: «Es tur viesojos vienu reizi gadā un mani priecē, ka viņi ir nodarbināti, cilvēkiem nav jāsēž istabā četrās sienās. Ne jau valsts viņiem nodrošina šīs darba vietas. Biedrība pati domā, kā iesaistīties projektos. Man liekas, ja jūs skaļi visiem pa labi un pa kreisi par sevi atgādināsiet un runāsiet par savām vajadzībām, kaut kad būs dzirdīgas ausis, kas sadzirdēs. Bet, ja mēs runājam tikai šinī zālē, tad tā informācija ārpusē nenokļūst. Jums šeit ir jāaicina dažādi cilvēki, un es vēlos jūsu uzmanību pievērst tam, ka strauji tuvojas Saeimas vēlēšanas. Jūlija un augusta mēnešos tie, par kuriem jūs gribat vai arī negribat vēlēt, ir jāsauc uz šejieni, viņiem jāstāsta par savām vēlmēm.»

Benedikts: «Viņi jau nāks bez saukšanas.»

Ausma: «Kādēļ jums tādus vajag, kas nāk bez saukšanas un runā sagatavotu runu? Jums jāzina, ko saukt, jāuzaicina un pašiem jāuzdod jautājumi.»

Kristaps: «Pirms vēlēšanām deputāti bārstās ar solījumiem, bet pēc vēlēšanām tie jau ir aizmirsti.»

Ausma: «Vēlos jums izstāstīt dzīves recepti, kas mani skāra 6 gadus atpakaļ. «Sustento» ietvaros mums bija sadarbības līgums «Par mums un bez mums neko.» Kad pienāca pašvaldību vēlēšanas, «Sustento» dalīborganizācijas gāja pie topošajiem deputātiem un lika lasīt līgumu, ko mēs gribam pašvaldībās un, ja viņi tam piekrīt, lai paraksta, tad par viņiem varbūt balsos, tādu bija apmēram 1000. Kad deputāti tika ievēlēti, daži sāka atkāpties no parakstītā, bet partnerorganizācijas gāja uz pašvaldību un lika priekšā šo parakstīto līgumu, un sarunas notika. Šogad pirmsvēlēšanu laikā «Kustība par neatkarīgu dzīvi» intervēs topošos politiķus. Tiks rīkotas diskusijas katrai partijai individuāli, uz tām tiks aicināti speciālisti, kuri domā par sociālajiem pakalpojumiem. Mēs mēģināsim saprast, ko tā partija nākotnē domā.»

Kristaps: «Vajadzētu panākt, lai Braila rakstā vairāk tiktu publicēta informācija.»

Ausma: «Vai jums nešķiet, ka tādai kā man būtu jāiemācās lasīt Braila rakstā?»

Visi klātesošie vienbalsīgi atzina, ka tas būtu grūti izdarāms.

Ausma: «Stāsts ir par to, ka būtu ļoti labi, ja skolā, kur mācās visi kopā, mēs iemācītos lasīt Brailā, apgūt zīmju valodu, kādēļ mēs mācāmies daudzas svešvalodas, bet šīs valodas neapgūstam, lai varētu ar citiem sazināties. Bet jāsaka, ka ne jau visi cilvēki ir labi skolotāji, skolnieki visi ir labi. Visiem var visu kaut ko iemācīt.»