Nodaļa — Atmiņas

Melnais plīvurs
Juris Vindulis

Uz mazā laukuma, no kurienes varēja labi redzēt Uzvaras svētku svinības, stāvēja krietni apaļīgs, liela auguma vīrs un ļoti centās novērot visu svētku norisi. Viss, ko viņš redzēja, labi atspoguļojās sejas vaibstos. Redzētājs varēja saprast, ka viņš mēdās. Sevišķi lūpas viņam spocīgi raustījās. Visbiežāk tās saspiedās un izstiepās uz priekšu kā saņurcīta caurule, reizēm tās ievilka mutē, ka palika tikai šaura spraudziņa. Arī sejas muskulis centās neatpalikt, cītīgi vaibstījās, reizēm tā sacēlās, ka acs bija saredzama tikai caur šauru spraudziņu.

To visu vēroja kāds slaids vīrietis ar patīkamu smaidu un nostājās druknajam blakus un pajautāja: — Kas jums te nepatīk? — Resnītis vēl vairāk saviebās: — Kas gan te vienam gaiši domājošam cilvēkam var patikt! Skaties, ja šis te ērms — piemineklis šeit nebūtu, vai šie aptaurētie plūstu kā upe visu dienu un maitātu tik daudz puķu. Es neciešu, ka tā jūra puķu, kas noklāta pie pieminekļa gluži par velti tiek maitātas! Ja tev kaut cik ir prāta galvā, sapratīsi, vai tie, kas te grozās, visi ir karojuši. Skaties, vai tā, kas stūmās ar bērnu ratiņiem, arī bija karotāja? Vai nav smieklīgi, ka tie, kam nav ne mazākās sajēgas par karu, tik daudz pasniedz ziedu tiem, kas te grozās nokārušies ar skārda blindakiem, ir karojuši.

Padomju valdība ar nolūku no skārda saštancēja visādus blindakus, lai parādītu, cik varonīgi ir karojuši, kaut īstenībā tie nemaz nav bijuši frontē. Un tādi šodien lielās ar grūtībām Otrā pasaules karā.

Mēs Amerikā sen neatzīstam, ka toreiz vispār nekas jēdzīgs nav bijis, jo par visu karu ir bijis tikai viens, kas ziedoja sevi, tas bija Aleksandrs Matrosovs. Tagad tādu varoņu tūkstošiem, tikai viņus nez kādēļ neslavē, bet saukā par teroristiem un nolād kā sliktos. Es visiem saku, šeit, kur stāv šis ērms piemineklis, nekad nav bijis karš, to vajadzēja uzlepēt Kurzemē, kur beidzās karš. Bet, vispār, arī tur tas neder, jo te īstenībā Latvijā nebija pa īstam nekāda kara. Volhovas purvā bija karš, tur šo ērmu vajadzētu aizspert!

Resnītis vēl ilgi drūmi spriedelēja, mani tas ļoti sāpināja, un es pārstāju tās dumības klausīties. Es sevišķi iemīlēju tos cilvēkus, kas no sirds dziļumiem pateicās tiem, kas pārcieta neizsakāmas grūtības un ievainojuma sāpes.

Šķiet, nelielā, muļķīgā runa, uzvandīja manī veselu virkni atmiņu par notikumiem frontē, kuros es piedalījos. Notikums, kuru pastāstīšu nebija pats šausmīgākais, bet liktenīgs tiem, kuri karu pietiekami nenovērtēja.

Turpinājums nākamajā numurā