Nodaļa — Atmiņas

Melnais plīvurs
Juris Vindulis

Nobeigums (sākums maija numurā)

Ziema, sniega tikpat kā nebija, sarkanarmieši jau ar jūtamu lepnumu, soļoja pa Vācijas teritoriju. Lai rotas neiekļūtu nāves cilpā, pirmā bataljona komandieris sūtīja pa priekšu izlūku grupu. Šo grupu sastādīja staršina Jakavļevs, plecīgs vīrs, liela auguma. Viņš bija no Latgales, tādēļ, vienmēr mēdza turēties kopā ar latviešiem. Lai gan latviski viņš nekad nerunāja, bet mēs to neņēmām galvā. Dažreiz mēs ar viņu runājām latviski un viņš atbildēja krieviski, tā mēs sapratām, ka viņam nav sveša latviešu valoda. Nemanīju, ka viņš būtu visiem padotajiem pavēlējis ieturēt kareivisku stāju. Bataljona komandieris palūdza staršinu noorganizēt izlūku grupu no 10 kareivjiem. Staršina arī šoreiz neaizmirsa mani. Reizēm bija neapmierinātība, tāpēc, ka viņš pārāk bieži izvēlas sūtīt mani bīstamos uzdevumos. Viņš atbildēja, ka citi neprot sevi saaudzēt, krīt neizpildījuši uzdevumu. Tu labāk ar visu tiec galā, mums ar to jārēķinās.

Tā 10 puiši sāka izlūku gājienu frontes priekšgalā. Bija ziemas vidus, laiks jauks. Visapkārt patīkams klusums. Vācieši bija kā zemē iekrituši. Gājām piesardzīgi pa krūmiem, caur mežu, tādā attālumā, lai redzētu, kas notiek uz asfaltētā ceļa. Mums bija jāšķērso labi noaudzis mežs. Izgājuši tam cauri, nokļuvām uz gluži līdzena tīruma, kur pat galvu nevarēja noslēpt. Mēs jau bijām nogājuši līdz pus laukam, kad priekšā no koku pudura izlīda trīs vācu kareivji. Mēs apstājāmies un apjukumā nezinājām ko darīt. Vai gulties, vai turpināt iet? Visādi varēja būt. Iespējams tie mūs notur par savējiem, vai grib mūs iemānīt nāves cilpā un iznīcināt. Vācieši ātri saprata stāvokli un ar zīmēm sāka rādīt, ka padodas gūstā. Viņi baidījās atstāt koku puduri. Mēs piegājām pie viņiem un sākās kā veciem paziņām saruna. Mēs bijām visi latvieši un katrs kaut cik pratām vāciski, centāmies buldurēt kā mākam. Vācieši jūtami nopriecājās, ka mēs esam latvieši un kļuva vaļsirdīgāki, runīgāki, pat no krūmiem izlīda. Tad no krūmiem izlīda vēl pieci vācieši un mēs visi iesmējāmies. Izlūki zaudēja piesardzību, smējās un vaicāja, vai daudz jūs tur krūmos esat? Vācieši taisnojās, ka vairāk par astoņiem nav, ka visi nosoda karu un negrib vairs karot. Rādīja uz ceļa pusi un stāstīja, ka tur ir viņu dzimtās mājas un gribot tajās palikt. Mēs vaicājām, kāpēc viņi nesagaidīja mūs tur? Vācieši teica, ka šis puduris kopš agras bērnības labi pazīstams un ļoti noderīgs kritiskos brīžos. Krūmi atrodas lielo mežu žuburā un ir iespēja aizmukt uz trim debespusēm. Staršina steidzās, jo aiz mums virzījās pārējās karaspēka daļas un mums jāturas prāvu gabalu priekšgalā. Viņš bloknotā uzrakstīja bataljona komandierim ziņojumu, ka šie vācieši nosoda karu, kopš tā sākuma un labprātīgi padevās gūstā. Lūdza nepielietot bardzību un apieties cilvēcīgi. Vāciešiem atgādinājām, lai šo papīru nodod tikai bataljona komandierim. Mēs viņiem novēlējām labu izdošanos un gājām tālāk. Šī tikšanās ar vāciešiem gādāja mums labu noskaņojumu un mēs soļojām tālāk daudz mundrāk.

Priekšā bija jāšķērso meža žubura otrā stara. Tikko pārgājām mežu, ieraugām mierīgā riksī tuvojamies vācu karavīru. Ratu pakaļgalā šķērsām gulēja nokauta un nosvilināta, milzīga cūka. Kareivis mierīgi, mazliet uz priekšu sakumpis brauca un pat neievēroja mūs. Brauca un neredzēja, ka staršina māj ar roku, lai brauc pie mums. Taču tas pēc spalga svilpiena satrūkās un sāka izmisīgi trenkt zirgu pāri laukam uz tuvējās mājas pagalma pusi. Zirgs tik spēcīgi cirtās uz priekšu, ka lielā cūka palecās un nokrita tīrumā. Izlūki lika automātus pie sejas un rādīja, ka šaus, ja šis turpinās bēgt. Vācietis neapstājās, bet dzina zirgu vēl sparīgāk. Nu vairs gaidīt nevarēja un atskanēja spalgs automāta tarkšķis. Zirgs, kā pret sienu atsities, apstājās. Ratos vairs bēgļa nebija, izlūki paātrināja soļus, domāja, ka bēglim vēl varēs palīdzēt. Veiklākie bija klāt un pārbaudīja kritušo. Drīz atskanēja vārdi: viņš ir beigts, nav ko...

Izlūki saprata, vācietis ir pagalam un palīdzība nav nepieciešama. Atliek tikai nožēlot, ka tik nelabi iznāca. Tādā ātrumā krītot, nebija iespējams palikt dzīvam! Izlūki, klusēdami, noskatījās mirušajā. Arī es skumji noskatījos. Vācietis gulēja uz kreisā sāna, cieši vaigu piespiedis pie dzimtās zemes un grožus neizlaidis no rokām. Izlūkiem interesēja, ko viņš tādu svarīgu gribēja aizvest, ka pat riskēja ar savu dzīvību. Izrādījās ratos guļ tikai sarkanīga teļādas mugursoma. Tā tika steidzīgi atvērta. Tajā gulēja rūpīgi salocīta vilnas sega, jauns, nevalkāts formas tērps, neatvērta tabakas paciņa un laba zobu birstīte. No munīcijas ne smakas, pat patronas nevienas! Izlūkiem te kavēties nebija vajadzības, klusēdami gāja tālāk. Tikām pagalmā, kurā bēglis cerēja noslēpties. Mājas iemītniekus nekur neredzējām, tikai visas durvis bija līdz galam vaļā. Pirmajiem izlūkiem iekārojās ieskatīties dzīvojamajā mājā. Viņi tur ilgi neuzkavējās. Tūlīt parādījās atpakaļ uz lieveņa un steidzīgi pavēstīja: — Puiši, ejiet iekšā tur portretā redzams, ka nošautais vācietis ir no šīs mājas!

— Neviens neatteicās: visi, viens aiz otra, gāja iekšā. Es arī. Tūlīt aiz ārdurvīm liela telpa. Vidū prāvs galds, uz tā trīs šķīvi ar ēdienu un trīs nekārtīgi nomestas karotes. No pirmā acu uzmetiena, bija skaidrs, ka ēdāji ļoti steigušies. Man toreiz neienāca prātā pačamdīt, vai zupa ir silta, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka ēdāji aizmukuši kamēr mēs apskatījām kritušo un ratus.

Brīdī, kad es spēru kāju pāri slieksnim istabā, kurā karājās kritušā portrets, vienlaikus pāri slieksnim bubinādams ārā gāja gados krietni vecāks vīrs: — Vai tā vajadzēja!

Vārdi atskanēja man pie pašas auss un palika visu mūžu atmiņā. To man gribējās teikt ausīs visiem kara sācējiem, un visiem, kas otram dara pāri.

Istabā, pretī durvīm pie sienas karājās centimetru sešdesmit liels portrets. Tajā redzams jauns, smuks, vācu armijas formā tērpies vīrietis ar lepnu smaidu sejā. Skats būtu pievilcīgs, ja pie cepures nebūtu atbaidošā nozīme — galvaskauss ar melniem acu caurumiem un pārkrustotiem stilba kauliem. Blakus viņam stāv smuka, apaļīga sieviete, gaišā kleitā, lepns smaids arī viņai sejā staroja.

Mēs aizgājām, bet aiz mums nolaidās melnais aizmirstības plīvurs...