Meklējot draugus
Kristīne Berkule

No 12. līdz 16. jūlijam notika nometne «Meklējot draugus».

Nometni finansiāli atbalstīja ES programma «Jaunatne darbībā», tā bija paredzēta jauniešiem ar īpašām vajadzībām, tajā piedalījās arī divi jaunieši ar redzes traucējumiem.

Nometni organizēja nevalstiskā organizācija «Pūks un draugi».

Kopumā nometnes aktivitātēs piedalījās 19 jaunieši no dažādām pilsētām un dažādām organizācijām.

12. jūlijā jaunieši devās uz viesu māju «Dārziņi» Limbažu novadā, kur norisinājās nometne.

Ierodoties «Dārziņos», jauniešiem bija jāizvēlas gulēt istabiņās vai teltīs, kas karstajā laikā bija ērtāk, jo pat vakarā ārā bija 30 grādus karsts. Jaunieši varēja peldēties viesu mājai blakus esošajā dīķī un doties arī uz netālo jūru.

Nākamajā dienā notika ekskursija uz Salacgrīvu, kur bija iespēja vizināties ar kuģīti pa jūru. Tas bija ļoti aizraujoši, jo, kad gadījās lielāki viļņi, reizēm nedaudz uzšļakstījās ūdens, tā ļaujot jūru izbaudīt uz savas ādas. Pēc tam nometnes dalībnieki devās uz saimniecību, kur audzē strausus, un tur varēja vizināties arī ponija pajūgā.

Jauniešiem tika dots uzdevums sadalīties divās komandās, katrai komandai bija jāizvēlas kapteinis, kurš to vadīja.

Tad komandām tika dots uzdevums izdomāt un izveidot teātra izrādi, kuru pēc tam bija jāparāda organizatoriem un pretējai komandai.

Viena komanda atveidoja pasaku «Trīs sivēntiņi», kuru gan nedaudz pārveidoja, lai varētu piedalīties visa komanda, tā tēlos iekļaujot saimnieku un vēju, kas sagrāva sivēntiņu mājokļus.

Otra komanda izvēlējās attēlot skatu no Bībeles kā Ieva un Ādams tiek padzīti no paradīzes, un beigās vēl parādīja, kā šie tēli dzīvo mūsdienās.

Vēl katram dalībniekam tika iedots māla gabaliņš, no kura bija jāizveido figūra, kas raksturotu tā brīža sajūtas. Visvairāk bija izveidotas sirsniņas, kas liecina, ka cilvēki ir jutuši sirsnību un draudzību sev apkārt. Nometnes noslēgumā jauniešu komandām bija jāpiedalās stafetēs, kuras sagatavoja nometnes organizatori.

Stafete bija izveidota viesu mājas apkārtnē. Komandām bija jāmeklē norādes un pie katras norādes jāatrod konfekte, kura deva punktu. Kad bija atrastas visas 10 norādes un konfektes, bija jādodas pie kontrolpunktiem, kur sagaidīja kāds no organizatoriem ar jaunu uzdevumu. Citos uzdevumos bija jāmet neliela bumba basketbola grozā un jāzvejo koka zivtiņas, kurām sānos bija magnētiņi, un aiz tiem bija jāizvelk zivs, kuras otrā pusē bija rakstīts punktu skaits, kuru pieskaitīja komandas kontam. Neredzīgajiem uzdevumos nedaudz palīdzēja citi jaunieši un veicās tīri labi. Neredzīgie jaunieši guva lielus panākumus riņķu mešanā uz mietiņa un tā ieguva papildus punktus komandai. Tālāk bija jāsastājas aplī un pametot jāķer ola, šajā uzdevumā gan neveicās nevienai komandai. Stafetes beigās bija jāatbild uz jautājumiem par to, kur esam atbraukuši, kur esam bijuši un ko darījuši nometnes laikā.

Vēlāk noteica uzvarētājus, un uzvarēja komanda, kurā bija abi jaunieši ar redzes traucējumiem. Savā starpā jaunieši bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi, ja bija nepieciešams kādam palīdzēt, tad to darīja ar prieku.

Es esmu viena no tiem jauniešiem, kuri bija ar redzes traucējumiem.

Man ļoti patika nometne un esmu pateicīga organizatoriem, lai gan nebija paredzēts, ka nometnē piedalīsies cilvēki ar redzes traucējumiem, tomēr pieņēma mani un vēl vienu puisi un nebija nekādu problēmu.

Man ir gadījies, kad kaut kur piesakos, tad sāk meklēt iemeslus, kāpēc nevarētu piedalīties, jo, redz, neesot paredzēts un būšot grūtības, un tā tālāk…

Šajā nometnē arī nebija nekas specializēts, bet, ja bija nepieciešams, tad kāds cits dalībnieks vai organizatori palīdzēja un to darīja ar prieku.

Organizatori bija ļoti atsaucīgi un jauki, varēja just, ka cilvēki visu dara no sirds nevis ķeksīša dēļ, kā to mēdz darīt dažās vietās…

Cilvēki, kuri piedalījās nometnē, bija dažādi, bija cilvēki no Veģu sociālā centra ar garīgu atpalicību, bija cilvēki no Samariešu organizācijas un daži neitrāli cilvēki, kuru uzdevums bija palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams.

Es ieteiktu nometnes organizatoriem, organizācijas «Pūks un draugi» vadītājiem — nezaudēt to darbošanās sparu un sirsnību, ar kādu viņi strādā, un novēlu vēl daudz šādu pasākumu, jo viņiem tiešām tie izdodas.

Ja man kādreiz vēl būs iespēja piedalīties kādā pasākumā, kuru organizēs «Pūks un draugi», to bez vilcināšanās darīšu, jo atmiņas ir tās pašas labākās par cilvēkiem, kurus satiku!

Par nometni stāsta Edijs, otrs neredzīgais, kurš piedalījās nometnē.

— Kā tu uzzināji par šo iespēju?
— Pateicoties kādai labai draudzenei, kuru es jau ilgāku laiku pazīstu, es uzzināju par šo nometni — uzzināju, sazvanījos, pieteicos un aizbraucu, viss kārtībā!

— Kā tev patika šī nometne?
— Nometne bija forša, jo bija brīvais režīms, varēja peldēties, sauļoties, atpūsties, relaksēties un izbaudīt vasaru.

— Kuras no piedāvātajām aktivitātēm tev visvairāk patika?
— Man patika, ka bija iespēja iet pirtī un pēc tam izpeldēties vēsā dīķī. Pie jūras man ļoti patika, un arī ekskursija bija jauka, kur arī izbraucu ponija pajūgā, un vēl varēja pavizināties ar kuģīti, tas bija interesanti.

— Kā tu novērtētu organizētājus?
— Organizatori bija ļoti labi, ēdināšana arī bija laba, un vispār cilvēki bija jauki!

— Vai bija kaut kas, kas tev varbūt ne tik ļoti patika?
— Īstenībā nē, jo es visā saskatīju tikai pozitīvo, nebija nekādu tādu starpgadījumu, kas varētu apēnot šo pasākumu.

— Ko tu pats domā par šāda veida nometni?
— Es noteikti domāju tikai labu un ieteiktu citiem cilvēkiem, ja ir iespēja kaut kur piedalīties, tad noteikti to izmantot. Ir diezgan maz iespēju, kur var aizbraukt un izklaidēties, parasti jau šādas nometnes vai pasākumi notiek par maksu, ne vienmēr ir lieka nauda, lai varētu piedalīties. Es priecājos, ka šī iespēja man bija un par to nebija jāmaksā kā daudzās citās vietās ar pensiju, kas daudziem ir vienīgais iztikas līdzeklis.

— Vai tu uzturi kontaktus ar cilvēkiem, kurus satiki nometnē?
— Jā, es tāpat sazvanos un satiekos ar cilvēkiem, ar kuriem iepazinos nometnē. Bijām arī kopīgi aizbraukuši uz jūru un atpūtāmies kopā, priecājos, ka esmu ieguvis sev jaunus draugus.

— Vai tu plāno, ka turpmāk arī varētu piedalīties organizācijas «Pūks un draugi» rīkotajās aktivitātēs un pasākumos?
— Noteikti jā! Es vienmēr priecāšos piedalīties organizācijas «Pūks un draugi» veidotajās aktivitātēs, jo viņi ir ļoti draudzīgi un atsaucīgi cilvēki!

— Ko tu ieteiktu vai novēlētu šiem cilvekiem, kuri organizēja nometni?
— Es ieteiktu nezaudēt to dzīvesprieku un degsmi, ar kādu viņi strādā, un turpināt labi iesākto darbu, jo daudziem cilvēkiem ir ļoti svarīgi tikt sabiedrībā un piedalīties šāda veida pasākumos. Kā jau teicu, tādas izdevības nerodas bieži, un cilvēki noteikti novērtē organizatoru darbu, ko viņi ir uzņēmušies un kas viņiem brīnišķīgi izdodas.

Novēlu viņiem daudz spēka un darbošanās spara!