Redzes invalīdi citās Eiropas valstīs
No angļu valodas tulkojusi Līga ķikute

(No Eiropas Neredzīgo savienības konferences
«Visual impairment and employment:
Succeed together», kas norisinājās 2010. g. 24.
un 25. septembrī Parīzē, materiāliem)

Nobeigums
(sākums 2011. g. augusta «Rosmē»).

Mācību pieejamība cilvēkiem ar redzes traucējumiem (profesionālās skolas direktores pieredze Francijā)

Elvīra Sampedro: «Esmu Armanda Guillaumina profesionālās skolas direktore, kas atrodas Orlī, Parīzes tuvumā. Aptuveni 600 jauniešu šajā mācību iestādē apgūst friziera, skaistumkopšanas speciālista un bērnu aukles profesijas.

Līdz 2005. g. februārim bērnu ar invaliditāti apmācība Francijas ģimenēs bija nopietna problēma. Bija jāmeklē piemērota skola, kas neatradās dzīvesvietas tuvumā. Nereti bērniem bija jāatstāj mājas uz nedēļu. Ģimenes cīnījās par savām tiesībām, kā rezultātā tika pieņemts likums, kura normas paredzēja, ka bērniem ar invaliditāti ir tiesības iegūt izglītību dzīvesvietas tuvumā.

Manā skolā kopš 2008. g. mācās divas meitenes ar invaliditāti. Viena skolniece pārvietojas ratiņkrēslā un jau trešo gadu apgūst skaistumkopšanas speciālistes profesiju. Otrai meitenei ir deģeneratīva acu slimība, un viņa šobrīd ir gandrīz neredzīga.

2009. g. tika izveidota īpaša klase, kurā mācās trīs meitenes ar un trīs — bez redzes traucējumiem. Skolnieces apgūst skaistumkopšanas speciālista profesiju. Viņas nāk uz skolu pirmdienās un otrdienās, bet parējās dienās ir praksē. Mēs izvēlējāmies šādu apmācības modeli, lai meitenēm ar redzes traucējumiem vēlāk būtu vieglāk atrast darbu, vismaz uz to mēs cerējām. Diemžēl viena skolniece ar redzes traucējumiem joprojām nav atradusi prakses vietu, otrais gads, bet vēl nekā…

Viena lieta ir likums, cita — realitāte. Kā tas darbojas skolā? Kā tas skar skolotājus un pat mani? Būšu godīga, līdz pirmās skolnieces uzņemšanai 2008. g. es nebiju dzirdējusi par likumu, kas tika pieņemts 2005. g.

Ir divu veidu situācijas. Pirmajā gadījumā mums ir divas meitenes, kuras uzsāka mācības 2008. g., bet otrajā gadījumā speciālā klase. Pirmajā gadījumā mēs saņēmām jaunieti ar invaliditāti. Viņa ieradās, es zināju, bet skolotāji nezināja. Mēs sanācām kopā, viņi bija norūpējušies, daži izturējās noraidoši, jo nebija pieraduši strādāt ar šādiem audzēkņiem. Bija divu veidu reakcijas. Pirmkārt, jau kā cilvēkiem viņiem bija jārēķinās ar kādu, kurš ir savādāks, viņi nezināja par šo atšķirību. Otrā reakcija — no skolotāja pozīcijas: «Kā es mācīšu? Es nezinu kā mācīt citādi, kā esmu pieradis līdz šim!» Šis jautājums ir ļoti aktuāls, raugoties uz neredzīgiem skolēniem, jo mācīšana ir ne tikai runāšana, bet arī demonstrēšana. Kā es varu rādīt, ko es mācu, ja cilvēks man pretī to visu neredz, neredz to tikpat labi kā citi?

Matemātikas skolotājai bija jautājums: «Kā es varu parādīt funkcijas līkni? Kā lai parāda zīmējumu ģeometrijā vai karti ģeogrāfijā?» Bija daudz jautājumu, kurus es saņēmu un kritu panikā. Skolotāji nezināja, vai viņiem ir atbilstošs aprīkojums. Tā bija revolūcija! Man bija jāskaidro, ka, pirmkārt, ir likums, kuram mums ir jāpakļaujas, mēs nedrīkstam atteikt. Tad mēs lūdzām palīdzību. Daudz jautājumu bija skolotājiem, kuriem bija jāpielāgo stundas, aprīkojums, kā arī jāvada mācības dažādos veidos, jo persona ar invaliditāti var nespēt iemācīties tik precīzi un ātri kā pārējie.

Skolotājiem ir jāpielāgojas, bet viņi nav pieraduši strādāt šādi. Visgrūtāk atbildamie jautājumi ir skolotājam, jo viņam jāpielāgo mācības, jāatbild uz jautājumu: «Kādi ir mācību stundas mērķi? Kas manā stundā ir svarīgs un kas mazāk svarīgs?» Skolotājam viss, ko viņš māca, šķiet svarīgs. Pēdējais punkts, pirmais komats, viss ir svarīgs! Bet, apmācot skolēnus ar invaliditāti, īpaši vājredzīgus vai neredzīgus, viņiem ir jāizvēlas, un skolotājam ir sāpīgi apzināties, ka ne viss viņa stundā ir svarīgs.

Kad problēma tika apzināta, skolotājiem bija jāstrādā kopā ar pedagogiem, jāseko skolēnu mācību procesam. Skolotājiem patīk atrasties klasē vieniem un darīt to, kas, viņuprāt, būtu jādara vai ko viņi vēlās darīt. Man kā direktorei tā ir ikdienišķa problēma pat ar parastiem skolēniem. Skolotājam ir jāsagatavo mācību materiāli un jāiedod pareizā informācija pedagogam, lai tos pārveidotu Braila rakstā. Dažreiz skolotāji materiālus nesagatavo, viņi atnāk pirmdienas rītā un sāk stundu… Tas bija pirmais gadījums, kad mēs nezinājām.

Bet otrajā gadījumā, kad mēs uzņēmām trīs meitenes ar redzes traucējumiem, skolotāji piekrita apmācīt šo klasi tikai tad, ja viņiem tiks nodrošināta apmācība, kā mācīt skolēnus ar redzes problēmām. Viņiem tika sniegta divu dienu apmācība, kuru nodrošināja Francijas Neredzīgo federācijas darbinieki. Literatūras un ģeogrāfijas skolotājai tika nodrošināta ilglaicīga Izglītības ministrijas apmaksāta apmācība, jo viņa bija ļoti norūpējusies par to, kā šīm trim meitenēm mācīt ģeogrāfiju.

Meitene, kura ir gandrīz neredzīga, kā palīglīdzekļus izmanto datoru un palielināmo stiklu, kā arī viņai plānots nodrošināt asistentu. Meitene atrodas skolā 27 stundas nedēļā, bet asistents būs tikai 10 stundas nedēļā. Mums ir plānota mācību komandas sanāksme, lai izlemtu, kad nāks asistents, jo 10 stundas nav pietiekami. Meitenei palīdzība nepieciešama visu laiku, nevis tikai 10 stundas. Šobrīd viņas mācību viela tiek nodota pedagogam, kas to pārveido Braila rakstā. Skolā viņa ierodas ar taksometru, bet skolas telpās nevēlās izmantot balto spieķi. Tas mums sagādā problēmas, īpaši man. Es saprotu, ka viņa vēlās būt tāda pati kā citas meitenes, bet tas rada bīstamas situācijas, jo pārējie skolnieki ir jauni un trakulīgi, viņi nezin, un viņiem arī nav jāzina. Tomēr meitenei vajadzētu būt uzmanīgākai, bet viņa tāda nav.

Man ir liela problēma ar meiteni, kura ir ratiņkrēslā. Viņa manā skolā ir trešo gadu, un līdz pat šodienai man nav atbilde, ļoti svarīgā atbilde — ko man darīt ugunsgrēka gadījumā? Esmu to jautājusi skolas ārstam un ugunsdzēsējiem, neviens neatbild. Tā būs mana atbildība, ja kaut kas notiks! Man katru gadu jāveic trīs mācību evakuācijas, es tās veicu un lūdzu skolniecei izmantot liftu, bet īsta ugunsgrēka gadījumā tas nav risinājums, un es to zinu, bet ko es varu darīt un kas man būtu jādara? Skolotājām, kas tajā brīdī māca, ir jāuzņemas rūpes par visiem skolniekiem, nevis tikai par vienu, piedevām viņa ir smaga. Trīs gadi un nevienas atbildes… Viņa joprojām nāk uz skolu, un es viņu laipni sagaidu.

Neskatoties uz pūliņiem, lietas nav vieglas un vienkāršas pat tad, ja situācija ir labāka nekā 2005. g. Skolotājiem, kuriem ir jāmāca skolēni ar redzes traucējumiem vai citu invaliditāti, ir jāstrādā vairāk. Likuma prasību ievērošana prasa laiku un naudu, kā jau jūs zināt, daudzas lietas ir atkarīgas no naudas. Naudas trūkums nozīmē arī asistejošā personāla trūkumu. Asistents 10 stundas nedēļā šķiet kā joks. Atvainojiet, bet tāda ir sajūta! Gandrīz neredzīgajai meitenei skolā kāds ir vajadzīgs ik brīdi. Tāda ir mana pieredze…»

Uzņēmējdarbība (neredzīga cilvēka pieredze)
Frenks Pruvosts, Neatkarīgo strādājošo invalīdu savienība (Francija):

«Mans uzdevums ir pastāstīt par uzņēmējdarbību, ko veic cilvēki ar invaliditāti un kas ir izplatīta Francijā.

Kāpēc gan būtu interesanta un svarīga iespēja cilvēkam ar redzes traucējumiem veidot savu biznesu? Francijā 58 000 cilvēku ar invaliditāti ir uzņēmēji, un katru gadu viņiem pievienojas vēl 3000 cilvēku ar invaliditati, kuri veido savu biznesu. Tas ir pietiekoši liels tirgus, lai būtu nepieciešams ar to rēķināties. Vēl viens interesants rādītājs ir tas, ka cilvēki ar invaliditāti savos biznesa projektos gūst vairāk panākumu nekā cilvēki bez invaliditātes. Tā nav tikai iespēja, bet arī panākumu avots.

Kāpēc cilvēki ar invaliditāti veido savu biznesu? Pirmkārt, jau vairākas profesijas pēc to struktūras ir piemērotas individuālā darba veikšanai, piem., jurists, mākslinieks, fizioterapeits u. c. Otrkārt, tev ir ideja, tu vēlies būt uzņēmējs un veidot savu biznesu. Tā notiek jebkurā populācijā. Vairākiem cilvēkiem ir vēlme veidot biznesu, vai arī viņiem ir laba ideja, tūkstošiem labu ideju, un viņi vēlas izveidot savu uzņēmumu. Es vēlos runāt par īpatnībām, raugoties uz cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Ir specifiski tirgi, specifiski biznesi, piem., pielāgoti materiāli, bet ir arī citi. Šādus biznesus nevar iekļaut lielās kompānijās vai institūcijās, un tās varētu būt unikāls risinājums, ja tu vēlies strādāt šādā tirgū.

Pēdējais iemesls — tas varētu būt veids, kā novērtēt savas spējas. Daudziem cilvēkiem ar invaliditāti ir grūtības iekļauties lielos uzņēmumos, jo viņu kompetence un specifiskās spējas netiek atpazītas un novērtētas. Ja viņi vēlas attīstīt savas spējas un paaugstināt kompetenci, un lai tās tiktu novērtētas, viņiem bieži ir tikai šī iespēja — veidot savu biznesu. Cilvekiem patīk būt neatkarīgiem un viņi izveido darbu paši sev. Francijā 50% jauno uzņēmēju ir tieši šis motīvs — radīt pašiem savu darbu. Laikā, kad bezdarba rādītāji ir ļoti svarīgi, cilvēkiem ar invaliditāti kļūst arvien aktuālāka iespēja radīt pašiem savu darbu. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ šī ir svarīga tēma.

Tomēr sava biznesa veidošana ir ļoti grūta. Pirmkārt jau, ja tu nolem uzsākt savu biznesu, tu par to nezini neko. Varbūt tev ir ideja, reizēm ir, reizēm nav. Protams, uzreiz tu nebūsi uzņēmējs. Tev ir jāmācās būt uzņēmējam, tev jāapgūst administratīvās stratēģijas, biznesa stratēģijas, tev ir jāiemācās daudz lietu, lai tev varētu būt savs bizness. Tu esi viens... pārsvarā. Varbūt ir kādi ar to saistīti cilvēki, bet bieži tu esi viens. Un šī problēma ir visiem — izolācija, tu esi izolēts! Ir sarežģītāk, ja jarēķinās ar cilvēku ar redzes traucējumiem, jo viņiem ir vairāk grūtību papildus tam, kas jau tā ir, veidojot savu biznesu.

Pirmā problēma ir pieejamība, informācijas, atbalsta, dokumentu pieejamība. Jāaizpilda kaudze dokumentu, lai sāktu kādu aktivitāti. Vietu pieejamība.

Otra problēma — grūtības dabūt finansējumu, ja esi sagatavojis projektu, bet tev ir invaliditāte. Sakotnējās izmaksas ir lielas, bet fondi ne vienmēr ir ieinteresēti ieguldīt līdzekļus projektos, kurus ir sagatavojuši cilvēki ar invaliditāti. Tas varētu būt šķērslis, un tiek mests izaicinājums tavām biznesa vadības spējām. Cilvēki var jautāt: «Tu esi neredzīgs. Kā tu vari vadīt uzņēmumu? Kā tu vari vadīt citus cilvēkus?» Tev sevi jāattaisno, jāpierāda, ka vari! Tev tas ir jāpierāda arī sev, un tā ir trešā lieta — izaicinājums tavai pašpaļāvībai un izpratnei par biznesa veidošanu.

Vēl viena problēma — kvalifikācija. Vai tev ir atbilstoša kvalifikācija, lai tu būtu vadītājs vai uzņēmuma īpašnieks? Tev var būt laba ideja, bet, ja tev nav atbilstošas kvalifikācijas, tev varētu būt grūti. Diemžēl izgīitības pieejamība ir problēma.

Francijā ir fonds, kura ienākumus veido kompānijas, kurās netiek nodarbināts pietiekams skaits cilvēku ar invaliditāti. Fonds atbalsta dažādus projektus, arī biznesa izveidi. Tev ir iespēja no šī fonda saņemt līdz pat 12 000 EUR sava biznesa izveidei, ja tu esi cilvēks ar invaliditāti Francijā, tomēr tā ir sarežģīta administratīva procedūra, kura tev jāizpilda.

Cita veida atbalsts ir iespēja, sākot strādāt, saņemt aprīkojumu, tomēr ir grūti iegūt informāciju, bet, kad tu to iegūsti, ir jāiziet cauri sarežģītām administratīvām procedūrām, lai kaut ko dabūtu.

Es esmu pašnodarbināts. Esmu profesionālās apmācības, menedžmenta un cilvēkresursu konsultants. Savu biznesu uzsāku ar domu izveidot pašam savu darbu. Man bija radies iespaids, ka manas dotības agrāk netika pilnībā novērtētas.

Esmu pilnīgi neredzīgs, man ir daudz dotību, piem., komunikācijas un pedagoģijas jomās, kuras es varēju piedāvāt kompānijai, kurā strādāju, tomēr man šķita, ka šīs spējas netika atpazītas un izmantotas. Apkārtējie redzēja mani strādājam pie datora, un viņi visi domāja, ka esmu ļoti zinošs datorlietās, kas nebija patiesība. Es neesmu tajās īpaši zinošs, bet tieši sarunājoties ar cilvēkiem, bet viņi to nenojauta: «Viņš ir neredzigs un viņam varētu būt grūti komunicēt ar citiem». Viņi nesaprata, kādas ir manas īstās dotības, kuras es varētu attīstīt. Ļoti iespējams, ka manas dotības nav tādas pašas kā citam neredzīgam cilvēkam, jo viņš varētu būt strādājis ar citām savas personības šķautnēm.

Kad es nolēmu veidot savu biznesu, man bija jāiet cauri visām grūtībām — iegūt finansējumu no fonda, saņemt palīdzību sava uzņēmuma vadīšanā. Patiesībā man nebija daudz atbalsta, tikai cilvēks no vienas atbalsta organizācijas, kas palidzēja aizpildīt nepieciešamos dokumentus, bet neviena, kas pateiktu: «Tajā laikā tev ir jādara tas, grāmatvedībai jādara tas, un, ņemot vērā tavus ierobežojumus, es tev ieteiktu strādāt ar tādiem un tādiem cilvēkiem».

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, mēs pirms diviem gadiem nodibinājām Neatkarīgo strādājošo invalīdu savienību. Tās mērķis ir apvienot cilvēkus ar invaliditāti, kas, uzsākot savu biznesu, nonāk līdzīgās situācijās. Organizācija ir atvērta invalīdiem jebkurā projekta stadijā — kad tu jau veido biznesu vai arī tev ir tikai ideja, vai tavs uzņēmums jau strādā, vai tu esi pašnodarbināts. Tā ir vieta, kur dalīties pieredzē cilvēkiem, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām, vai saņemt atbalstu. Piem., ja tu esi advokāts un tev ir nepieciešama sekretāre, tu to vari atrast cilvēku ar invaliditāti vidū. Šis ir tikai viens piemērs, bet tādu ir tūkstošiem!

Nākamais ieguvums ir pārstāvniecība, sadarbojoties ar citām institūcijām un iestādēm, lai saņemtu dažāda veida atbalstu. Kā es jau iepriekš minēju, ir grūti saņemt finansējumu, jo fondi negribīgi iegulda līdzekļus riskantos projektos. Viens no organizācijas uzdevumiem ir palīdzēt iegūt dažādu fondu vai banku atbalstu cilvēku ar invaliditāti projektiem.

Organizācija palīdz saviem biedriem iziet cauri visām biznesa veidošanas un attīstīšanas stadijām. Tā ir palīdzība, kuru es meklēju, kad veidoju savu biznesu. Piem., mēs meklējām partnerus, kuri varētu palīdzēt jaunajiem uzņēmējiem biznesa veidošanas procesā. Tā ir ļoti interesanta sadarbības forma, kas var būt pat ļoti produktīva.

Savs bizness ne vienmēr būs uz visu mūžu, tas var būt arī īstermiņa projekts, lai atgrieztos darba tirgū. Kad tu gūsti panākumus savā biznesā, tavas spējas tiek atpazītas un novērtētas, un iespējams, kaut kad tev atradīsies labāka vakance lielākā uzņēmumā. Tas, ka tu esi neredzīgs, var pat palīdzēt, komunicējot ar citu uzņēmumu pārstāvjiem.»