Nodaļa — Līdzcilvēki

Pamudinājums pašam kaut ko nostādīt uz kājām
Žurnāls «Gegenwart», Nr. 4, 2011
No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Hermanis Grīnerts (67) dzimis 1944. g. Grīnštatē, 1951. g. palika neredzīgs iedzimtas kataraktas rezultātā. Viņš ir viens no pirmajiem neredzīgajiem baznīcu mūziķiem un 2004. g. saņēmis Vācijas valsts apbalvojumu par ilggadēju darbu šajā jomā.

«Mana muzikalitāte tika atklāta un attīstīta, kad es 1952. g. caur Minhenes neredzīgo organizāciju nonācu skolā. Trešajā klasē sāku spēlēt blokflautu, bet pusotru gadu vēlāk — apmeklēt klavierstundas. Sākumā tika apgūtas notis Braila rakstā katrai rokai. Labās rokas (vijoles atslēgas) un kreisās rokas (basa atslēgas) notis tika apgūtas atsevišķi. Mācoties labās rokas notis tika lasītas ar kreiso, kamēr ar labo tās tika spēlētas, līdz tās palika atmiņā. Pēc tam otrādi. Visbeidzot tas lēnām tika likts kopā. Tā tika apgūta takts pēc takts, daļa pēc daļas, līdz no galvas zināms viss skaņdarbs.

Ar mūsu neredzīgo klavierskolotāju es ātri virzījos uz priekšu un jau pēc gada drīkstēju uzstāties publikas priekšā. Evaņģēliskajā baznīcā apguvu ērģeļspēli un gadu vēlāk biju ērģelnieks vakara dievkalpojumos. Brīvdienās savā dzimtajā pilsētā kā ērģelnieks nopelnīju arī pāris marku.

Dziedot korī, es pirmoreiz sajutu iekšēju pamudinājumu pašam kaut ko nostādīt uz kājām un kopā ar trīs skolasbiedriem nodibināju blokflautu kvartetu. Bez notīm improvizējām ar pazīstamām Ziemassvētku dziesmām, līdz tās labi skanēja. Adventes laikā nospēlējām serenādi direktorei, kura bija tik saviļņota, ka mēs ar savu priekšnesumu drīkstējām piedalīties Ziemassvētku pasākumā.

Neredzīgo skolā es mācījos Braila nošu rakstu. Katoļu māsa man diktēja notis redzīgo rakstā. Ja Brailā nebija piemērotu rakstu zīmju, nācās tās izdomāt pašam. Mūzikas skolotājam pārrakstīt notis es drīkstēju tikai dažas reizes, kad viņam tās vajadzēja steidzami un pašam nebija laika.

Pēc skolas un stenogrāfa un telefonoperatora eksāmenu nokārtošanas uzsāku evaņģēliskās baznīcas mūzikas studijas Valsts mūzikas augstskolā Minhenē. Man bija viscaur saprotoši profesori, tomēr viņi neko nedāvināja. Seminārus un lekcijas es ierakstīju magnetofonā vai pierakstīju, izmantojot Braila raksta stenogrāfijas mašīnu. Es tos izmantoju arī savu uzdevumu pierakstam. Vienreiz man studiju biedrs jautāja: «Nu, cik metrus šodien jau piekomponēji?»

Pēc valsts eksāmena 1970. g. vasarā manā kabatā bija baznīcas mūziķa diploms. Es turpināju apgūt komponēšanu un ērģeles. Būdams ērģelnieks un kora vadītājs, 1975. g. ieguvu savu sapņu darbu Laurenca luterāņu baznīcā Noiendetelzauā pie Nirnbergas. Es priecātos vēl vairāk, ja mani izvēlētos par apgabala galveno mūziķi, tomēr priekšroka tika dota redzīgam mūziķim.

Noiendetelzauā gada laikā notika 500 dievkalpojumu, kas man kā mūziķim sagādāja daudz darba. Papildus apjomīgajam darbam un trombonu ansamblim, es izveidoju flautu ansambli, stīgu orķestri un bērnu kori. Kad man tika ļauts, rīkoju garīgās mūzikas vakarus un koncertus. Viesos es drīkstēju aicināt prominentus ērģelniekus un ansambļus gan vietējos, gan ārzemju. Kopumā pret mani attiecās ar sapratni. Lai es vieglāk varētu atrast reģistrus, atbilstoši manām vajadzībām tika modernizētas ērģeles. Renovācija maksāja 50 000 Vācijas marku, kuras piešķīra sociālo lietu pārvalde, tagadējais integrācijas birojs.

Mani pilnībā apmierina tas, ka vēl šodien Berlīnē varu strādāt savā profesijā. Atskatoties uz savu ilggadējo darbību baznīcas mūzikas jomā, es varu teikt, ka mani ir vadījusi Dieva roka.»