Skaņu ierakstu studijai 50
Kristaps Āboliņš

Nemanot ir aizritējusi vasara un pienācis ilgi gaidītais rudens. Latvijas Neredzīgo bibliotēkai tas ir īpašs, jo skaņu ierakstu studija atzīmē savu apaļo jubileju.

Ar skaņu ierakstu studijas vēsturi mūs iepazīstināja direktores vietnieks tehniskajos jautājumos — Aivars Lācis, kurš demonstrēja dažādus video un audio materiālus no senas un ne tik senas pagātnes. Tika rīkots konkurss, kurā varēja piedalīties ikviens klātesošais. Ciemos ieradās pazīstamo balsu īpašnieki, kuri daudzu gadu garumā ar savām balsīm priecē mūsu bibliotēkas lasītājus. Sarīkojuma noslēgumā uz skatuves kāpa daudziem labi zināmais folkmūziķis Arnis Miltiņš.

Svinīgo sarīkojumu iesāka ilggadējā darbiniece Alda Zariņa, deklamējot dzejas rindas.

Āboldārzs…
Kad vēlējos redzēt ābolus krītam,
es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu,
es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus,
es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē,
es gāju uz priekšu.

Klātesošos uzrunāja A. Lācis, ar kuru kopā šķetinājām studijas vēstures pavedienu 50 gadu garumā. Aivars viesiem parādīja fragmentu no 2004. g. raidījuma «Kopā», kurā redzams, kādēļ strādā šī skaņu ierakstu studija. Vārds tika dots LNerB direktorei Tamārai Melbergai: «Labdien, mīļie kolēģi un klātesošie! Bibliotēka ir mūsu dzīvesveids, jo katra grāmata, kas ienāk bibliotēkā un tās filiālēs, ne tikai tiek gaidīta pie mums, bet to gaida tautieši ārzemēs, kuri vēlas dzirdēt dzimto valodu mūsu ielasītāju izpildījumā. Līdz šim mums ir dažādi gājis, un šobrīd ir lielas problēmas ar grāmatu ielasīšanu, tomēr grāmatas iznāk. Ekonomisku apstākļu dēļ esam spiesti nevis samazināt, bet likvidēt ielasītāju štata vietas. Grāmatas iznāk, pateicoties kolēģu un brīvprātīgo ielasījumam. Mīļie, esiet pacietīgi, grāmatas iespēju robežās tiks ielasītas. Bibliotēkas kolektīva vārdā novēlu jums mūs apciemot un vēl ilgi klausīties ielasītās grāmatas, kā arī nākt ciemos ar savām idejām un ierosinājumiem.

Vēlos pateikt milzīgu paldies kolēģēm: Aldai, Andrai, Inārai, Dinai, Sondrai, kuras ārpus savu pienākumu izpildes darba laikā nāk un lasa, lai jūs dzirdētu jaunu informāciju. Gribētu sveikt jūs visus mūsu svētkos.»

Pēc direktores uzrunas iepazināmies ar skaņu ierakstu studijas vēsturi.

Aivars: «Skaņu ierakstu studija dibināta 1961. g. 1. jūlijā, bet priekšdarbi tās tapšanai sākās nedaudz agrāk. Leģendārā personība — Jānis Dimants bija viens no tiem, kuri stāvēja pie skaņu ierakstu studijas šūpuļa, tur nostrādājot gandrīz 30 gadus. Parasti, braucot pie kolēģiem uz Viļņu, tie apjautājās, kā iet Dimantam. Jo kādā no saviem laikrakstiem viņi publicēja rakstu par neredzīgu cilvēku, kurš labo lenšu magnetofonus».

Noklausījāmies nelielu fragmentu no 2003. g. audiointervijas ar J. Dimantu: «Skolu absolvēju 1955. g., bet magnetofons «Днепр-3» tās radiomezgla vajadzībām tika iepirkts laika posmā no 1953.—1954. g. Toreiz Meikols Gudriņiks veidoja vietējo radiomezglu, tā kā pratu rīkoties ar magnetofonu, apmācīju viņu, kā labāk vajadzīgo informāciju ierakstīt magnetofona lentē».

Pirmais konkursa jautājums izskanēja sekojoši: — Kā sauc skaņu ierakstu studijas darbinieku, kurš studijā strādājis no dibināšanas brīža un pirms tam, gandrīz 30 gadu garumā? No skatītāju rindām atskanēja pareizā atbilde, tas ir Jānis Dimants.

Jāņa darba grāmatiņas ieraksts vēsta — 1961. g. 5. maijā pārcelts MRU par 5. Kategorijas radioelektro mehāniķi. Viņš būtu gājis strādāt uz LNerB kultūras ministrijas paspārnē, bet tad alga būtu 80 rubļu, savukārt, strādājot uzņēmumā, alga bija 120 rbļ.

Studijas pirmsākumi meklējami Neredzīgo pansionāta teritorijā — bijušajā kantormājā 2. stāva istabiņā, kur tika ielasīta pirmā grāmata, lai parādītu valsts varas pārstāvjiem, ka nekā vietā ir studija. Pirms nodibināšanas jau ilgu laiku darbojās domubiedru grupa, kas vedināja uz to, lai šī studija būtu. Tur darbojās Aleksandrs Svilāns un Kims Polis ar saviem domubiedriem, kuri sekmēja studijas izveidi — tā izveidojās vēl pirms LNerB dibināšanas 50. gadu beigās vietējā radiomezglā, kurā parādījās pirmie magnetofoni. Vakaros stundas vai pusstundas garumā cilvēkiem priekšā lasīja grāmatu, kura, iespējams, tika ielasīta magnetafona lentē. Klausītāji nezināja, vai viņiem lasa priekšā dzīvajā ēterā vai lentes ierakstā.

Pirmā grāmata — somu rakstnieka Elvi Sinervo romāns «Mītenis Vilijami» — lentēs tika ierakstīta 1961. g. maijā, tā ir saglabājusies līdz mūsdienām trijās otrā tipa lentēs.

Lasītāju vidū popularitāti guva magnetofoni: «Днепр-11» un «Komēta». Magnetofonam «Komēta» nevarēja uzlikt 375 m spoli, turklāt tam bija 4. ātrums. Tādēļ grāmatas pārrakstīja 4. ātrumā — mazajā spolē. Bibliotēkas ilggadējam darbiniekam Valdim Viklim savā darba mūžā ir nācies pārtīt lentes tūkstošiem metru garumā. Grāmatas pie lasītājiem nonāca, ieskaņotas 9. ātrumā 375 m garumā 2. tipa lentēs. Turpinājumā skatījāmies videomateriālu no raidījuma «Kopā», kura laikā tika atskaņots šīs audiogrāmatas fragments.

Aivars: «Interesants izdevums ir ieskaņoto audiogrāmatu katalogs 1961 1975, kas parāda, kādi diktori agrāk ielasījuši grāmatas». Tolaik grāmatas ielasīja Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo Bērnu Internātskolas skolotāji. Tādēļ 2. konkursa jautājums skanēja šādi: — Kurš var nosaukt skolotājus, kas ielasīja audiogrāmatas, kādus autordarbus tie ielasīja? Grāmatas ielasījuši: Teodors Smilškalns, kurš ielasījis: «Saturns gandrīz nav redzams» un «Viens nav karotājs», kā arī Aina Krastiņsone un Zinaida Guseva, krievu valodā grāmatas ielasīja Marija Karpoviča. Aloizs Rubulis ielasījis grāmatu «Aizpekļu jaunais velns».

Sākot ar 1963. g., bibliotēka ieguva telpas Rīgā, Juglas ielā 14, kurās tā saimnieko vēl joprojām.

Par grāmatu ielasīšanu un darbu bibliotēkā ar mums savās atmiņās dalījās Zinta Pētersone: «Šeit nostrādāju no 1966.—1977. g. par lasītavas vadītāju. Kad atnācu strādāt, studija bija nodibināta. Par vadītāju strādāja Laimonis Stārastnieks. Katru dienu telpā, kurā darīju savu darbu, nāca un gāja diktori. Aiz skatuves bija ierīkota neliela telpiņa grāmatu ielasīšanai. Vēl šodien atceros visus diktorus, kuri gāja caur to. Staltais Jānis Ābols, kurš jums visiem ir labi pazīstams; Ēriks Krams, kura balsi bija iemīļojuši klausītāji; Vilma Cīrule un daudziem lasītājiem tik mīļā Dzidra Liepiņa. Grāmatas ielasīja Liepājas teātra aktrise Zigrīda Rūtiņa un kādreizējais aktieris ar savu humoriņu — Aleksandrs Kūlainis, kura balsi lasītāji pieņēma ar prieku. Tolaik grāmatas krievu valodā ielasīja diktors ar simpātisko balsi — Nikolajs Berdņikovs.

Improvizētajā studijā lasītavas darbinieks Edgars Zilbalodis uz studentu pieprasījuma ielasīja mācību materiālus viņu vajadzībām. Mazajā studijā sāka izdot audiožurnālu «Globuss», kuru mūsdienās pazīstam ar nosaukumu «Doma». Ideja par audiožurnāla izdošanu radās bibliotēkas kolektīvam. Mēs ar E. Zilbalodi kopīgi meklējām materiālus no avīzēm un žurnāliem, kuri interesētu cilvēkiem ar redzes traucējumiem».

Aivars pajautāja Zintai, vai viņa atceras grāmatu «Nenogaliniet stirnu».

Zinta: «Grāmatu pati ielasīju, tajā autore Daina Avotiņa apraksta savus personīgos pārdzīvojumus, tā ir skumjš mīlestības stāsts». Nākamais jautājums bija šāds: — Vai ir kāda grāmata, kuru ielasījāt, bet, ja varētu, to nedarītu?

Zinta: «Atmiņā palikusi Mikola Slucka grāmata «Ceļš ved caur mūsu ciemu», kuru ielasīt ne visai patika. Darbs pie tās bija interesants un mazliet nogurdinošs, jo visu laiku bija jālasa».

Pēc L. Stārastnieka par studijas vadītājiem strādājuši: Staņislavs Miklaševičs, Anatolijs Gudfricis un J. Dimants. Par šo unikālo studiju sajūsminājās cilvēki no citām Padomju Savienības republikām. Pašmāju ļaudis brīnījās, kā neredzīgie spēj apkalpot un labot audioaparatūru. Cilvēki, kuri stāvēja pie studijas šūpuļa, bija leģendas, un mēs ar viņiem varam lepoties, jo diez vai toreiz kādā no republikām bija šāda studija, kura tika izcīnīta ar lielām mokām no skaistas, derīgas idejas».

Pēc Zintas uzstāšanās skatījāmies sižetu no 1970. g. uzņemtās Rīgas Kinostudijas dokumentālās filmas «Ikkatrai dziesmai sava krāsa», kurā parādīta bibliotēka un skaņu ierakstu studija. Sižeta laikā redzējām L. Stārastnieku, kurš darbojās pie Ungāru pults, kā arī bibliotēkas ilggadējo darbinieku V. Vikli, kurš studijā strādāja kopš 1967. g.

Tika parādīta grāmatu pavairošanas līnija — telpā, kurā tā atradās, bija divi galdi — uz katra no tiem stāvēja 6 magnetofoni «Komēta». Uz viena galda pavairoja grāmatas latviešu valodā, bet uz otra — krievu valodā. Redzējām E. Zilbalodi, kurš lasīja priekšā mācību materiālus topošajam ekonomistam Rūdolfam Ārem.

Aivars: «Savas darba gaitas studijā uzsāku 1977. g. un piedzīvoju laiku, kad uz abiem galdiem stāvēja 6 magnetofoni «Komēta». Kopēšana netika veikta paātrināti, tā notika tādā pat ātrumā, kā atskaņoja grāmatas. Ja kāda no tām likās interesanta, tad kopēšanas procesā to varēja noklausīties».

Rekordiste grāmatu ielasīšanā — Dzidra Liepiņa — grāmatas sāka ielasīt 1971. g. un darīja to līdz 2008. g. Noklausījāmies 2004. g. radiointervijas ierakstu ar LNerB darbiniekiem, tās laikā dzirdējām, kā D. Liepiņa ielasa audiogrāmatas.

Pēc intervijas noklausīšanās turpinājām konkursu. Šoreiz klātesošajiem nebija jāatbild uz jautājumiem, bet uzdevums bija grūtāks — vajadzēja pēc dzirdes atpazīt diktora Valda Birģeļa balsi.

Aivars: «Skaņu ierakstu studijā ir strādājis jau pieminētais L. Stārastnieks, kurš bija redaktors un darbojās pie ierakstīšanas. Vadītājs tolaik bija A. Gudfricis. Pie redaktora pults strādāja Gundega Koziola, Aina Štrāle, Ausma Nereta, Dace Žogota un Jautrīte Šuliņa, kura strādā vēl joprojām. Šie cilvēki kopā ar diktoriem un ielasītajām grāmatām pavadījuši simtiem stundu».

1980. g. parādījās magnetofons «Тембр- 2С», kurš bija gandrīz militārs ražojums. Tika izveidota grāmatu pavairošanas līnija, tikai tagad uz galdiem stāvēja 11 magnetofoni «Тембр-2С». Uz viena magnetofona atradās grāmatas oriģināls, bet uz pārējiem to pavairoja. Kopš 1975. g. grāmatas pavairoja plānajās 10. numura lentēs, kuru garums bija 375 m. Aivars klātesošiem uzdeva kārtējo konkursa jautājumu: — Cik ilgi skanēja vienas lentes abas puses, ja tā bija ieskaņota 4. ātrumā? No zāles atskanēja dažādi atbilžu varianti — neviens no tiem nebija pareizs. Pareizo atbildi klātesošajiem sniedza Aivars: «lente, kura tika ierakstīta 4. ātrumā, skanēja 4 h un 20 min.».

Ciemiņiem deva iespēju atpazīt vēl kāda diktora balsi, kurš ielasījis diezgan maz audiogrāmatas. Šoreiz klausītājiem bija jāatmin diktores Dainas Lorences balss.

80. gadu sākumā visā PSRS notika centralizēta pāreja uz kasešu magnetofoniem un ierakstiem, ko veica, centralizēti katrā republikā iepērkot ātrražīgo kopēšanas iekārtu, kuru ražoja Japāņu fi rma «Otary», tās filiāle atradās Maskavā un fi rmai vajadzēja nodrošināt pakāpenisku pāreju uz kasešu ierakstiem. Ātrražīgā kopēšanas iekārta no lentes vienlaicīgi informāciju iekopēja 6 kasetēs. Ideja bija laba un to varēja realizēt pie trīs nosacījumiem:

1. Ja ir laba lente, kura pie lieliem ātrumiem nesmērējas un nedeformējas;
2. Ja ir labas kasetes, kādas bija 80. gados;
3. Ja ir labi atskaņojošie magnetafoni. Šajā sakarā no Aivara puses tika uzdots kārtējais konkursa jautājums tiem, kuri 80. Gados piedzīvoja laiku, kad parādījās pirmās firmīgās kasetes: «Sony», «Denon» un «Bass»:

— Cik rubļu maksāja viena šāda kasete? Kāds no skatītājiem teica: «Kasete maksāja 9 rubļus» un pareizi atbildēja uz šo konkursa jautājumu.

Piesakot nākamo ciemiņu, Aivars ieskatījās 20 gadus senā pagātnē: «Pirms 20 gadiem ar mammu aizgāju uz Nacionālo teātri, kur mazajā zālē skatījos izrādi «Mazā Grēcinieku iela». Apsēdos pirmajā rindā, lai skatītos — izrādes laikā staigā viens vīrs halātā, kuram briesmīga balss — nostājas man gandrīz blakām un saka: «Ja tu neatzīsies, es izsaukšu profesionālu spīdzinātāju no Romas!» Mamma man saka: «Ja nākošajā cēlienā viņš viņu spīdzinās, es iešu mājās!» Lieta bija sekojoša: Tolaik studijā problēmas sagādāja pults un mikrofons — tie palika nejūtīgāki. Biju nostādīts izvēles priekšā — vai meklēt jaunu pulti studijai, vai vīru ar spēcīgu balsi, kurš varētu ielasīt grāmatas. Izvēlējos meklēt vīru ar spēcīgo balsi. Teātrī pazinu dežurantu, kurš teica: «Es tev varētu iedot viena cilvēka telefonu, kurš dzīvo Juglā, jo Voldemāru Šoriņu un Zigurdu Neimani tu nedabūsi — tie haltūrē pa kolhoziem». Tā nemanot pagājuši 20 gadi, kopš sadarbojamies ar Aivaru Bogdanoviču».

Aivars savam vārda brālim lūdza pastāstīt, kā viņš sāka ielasīt audiogrāmatas un kuras no ielasītajām grāmatām ir iespiedušās atmiņā. A. Bogdanovičs: «Saņēmu piedāvājumu ielasīt audiogrāmatas un piekritu, jo dzīvoju netālu.

Atnākot pirmoreiz uz ielasīšanu, V. Viklis, kurš sēdēja pie pults, iedeva Aleksandra Grīna triloģiju «Saderinātie». Sākumā lasīšana nevedās, bet pēc kāda laika tomēr to apguvu un sāku saņemt dažādas atsauksmes no lasītājiem — bija cilvēki, kuriem patika, kā es to daru, un bija tādi, kuri teica: «Šī bļaustīšanās mūs kaitina! Lai viņš izbeidz kliegt pa visu studiju!»

Man lika lasīt kā diktoram, es pretojos, jo diktors lasa ziņas. Ja man jālasa mākslas grāmata, tad es to lasīšu kā aktieris, nevis diktors. Grāmatas ielasīju līdz 2009. g. un savu stilu nemainīju.

Jauno gadu sagaidīju pilsētas centrā, skatoties salūtu. Ar sievu stāvējām uz tiltiņa pie operas. Man pienāca klāt televīzijas pārstāvji un jautāja: Ko mākslinieks novēl latviešu tautai jaunajā gadā? Mans novēlējums netika pārraidīts, jo teicu tā: «Vienreiz jāizbeidz īdēt un ņaudēt, bet jāatloka piedurknes un jāiet strādāt! Lielas sukas būtu jāsadod tiem, kuri izsaimniekojuši mūsu valsti un nav varējuši atrast dažus desmitus tūkstošu redzes invalīdu vajadzībām, grāmatu izdošanai un ielasīšanai — manā skatījumā tā ir nelietība!»»

A. Lācis klātesošajiem uzdeva konkursa pēdējo jautājumu: — Kādu apaļu jubileju šinī mēnesī atzīmēs mūsu viesis?

Atskanēja dažādi atbilžu varianti — cits minēja 60, cits 70, vēl kāds domāja, ka 50. Pareizi atbildēja tie, kuri teica, ka mākslinieks šomēnes atzīmē apaļo 70 gadu jubileju.

A. Lācis tēloja futbola tiesnesi un savam vārda brālim pasniedza dzelteno kartīti ar novēlējumu skaņu ierakstu studijā ielasīt kādu grāmatu.

A. Bogdanovičs: «To darīšu ar prieku. Daudz grāmatu esmu atteicies ielasīt, jo nekvalitatīvas grāmatas es nelasīšu! Bet no savām mājām ielasīšanai esmu nesis lielu daļu personīgās bibliotēkas».

Nobeigumā jautrais aktieris Aivars mums izstāstīja franču anekdoti par kalponi, kura ik rītu, ejot istabā pie kundzes, vaicā: «Cik svecītes šorīt liksim uz kliņģera? Vai 25, kā parasti?»

Nākamais ciemiņš — Ināra Berga — grāmatas ielasa kopš 2009. g. Viņas balsi klausītāji jau ir iepazinuši un pie tās pieraduši.

Aivars Inārai uzdeva jautājumu: «Vai no ielasītajām grāmatām kāda ir palikusi atmiņā, ko uzskatāt par savējo?»

Ināra: «Man ļoti tuva un sirdi plosoša ir Annas Velēdas Žīgures grāmata «Viņi. Ceļā».»

Ināra ielasījusi grāmatas par vēsturi, kas viņai nav tuva tēma. Arī grāmata par mamutiem ir Ināras ielasīta.

Aivars: «Vai brīvajā laikā lasiet grāmatas?» Ināra: «Agrāk lasīju daudz. Jāpasaka paldies krīzei, ka esmu nonākusi šeit, jo savādāk mani neviens darbā neņemtu — neesmu diktore vai aktrise. Grāmatas lasu priekšā no 4 gadu vecuma un man to patīk darīt.»

Ināra: «Man lielu prieku sagādā darbs, ko šobrīd daru, un, ja cilvēkiem patīk, ko es daru, tad esmu laimīga.»

Sarīkojuma turpinājumā bibliotēkas kolektīvs sveica savu ilggadējo darbinieci Jautrīti Šuliņu, kura pie redaktora pults pavadījusi 20 gadus un ar grāmatu ielasītājiem kopā bijusi neskaitāmas stundas, mēnešus un gadus.

Aivars Jautrītei parādīja sarkano kartīti, kas nozīmē, ka nav jānoiet no laukuma, bet jāpasaka kāds vēlējums lasītājiem.

Jautrīte: «Novēlu jums klausīties, ko esam sastrādājuši! Centīsimies nekļūdīties — ja kas gadās, tad piedodiet par kļūdām, kuras reizēm rodas darba procesā!»

Pēc laba vēlējumiem un sirsnīgiem vārdiem tika paziņoti konkursa uzvarētāji. Tie bija Olita Zelmene, Andris Kalniņš un Pēteris Locāns, viņi katrs ieguva pa 2 punktiem. Balvā uzvarētāji saņēma 1993. g. audio formātā izveidotu Rutku Tēva anekdošu krājumu «Mīlestības pirtiņa», kuru ielasījis A. Kūlainis.

Tikāmies neklātienē ar A. Kūlaini, jo Aivars uzlika paklausīties pāris anekdotes.

Kamēr klausījāmies anekdotes, ieradās mākslinieki, lai sniegtu koncertu. Uz skatuves kāpa A. Miltiņš kopā ar meitu Laimu, kuri klausītājus priecēja ar savām un citu mūziķu sacerētajām dziesmām. Koncertā skanēja Ievas Akurateres «Ceļojums», A. Miltiņa «Debess», kuras vārdu autore ir maza meitene. Kā nākamā tika atskaņota folkmūziķa Ulda Ozola dziesma no Atmodas laika — «Vientuļais bruņinieks». Skanēja viena no viņa populārākajām dziesmām «Vēl Mazliet Kā Puķe Zied», kurai vārdu autore ir Inta Liepiņa. Klausījāmies dziesmas no Imanta Kalniņa programmas, kuras savulaik izpildīja Austra Pumpure, tās bija «Princesīte un Trubadūrs», «Rotaļa». Arnis pēc skatītāju lūguma izpildīja Ineses Zanderes sacerēto «Marmelādes nolaupīšana» (kādas mīlas stāsts), «Prusaku polka». Viņš mums iemācīja «Buramo dziesmiņu». Dzirdējām dziesmu «Uguni kurt», kura veltīta Rīgas 800-gadei, kā arī daudzas citas
I. Zanderes sacerētās dziesmas.

Pēc mākslinieku uzstāšanās vārds tika dots apsveicējiem. Skaņu ierakstu studiju apaļajā jubilejā sveikt ieradās LNB Strazdumuižas kluba pārstāvji Ilgvars Hofmanis un Ruta Erenberga.

Ilgvars: «Mēs — kluba un bibliotēkas darbinieki — esam vienas nozares kopēji — vienas druvas arāji. Prieku mums sagādā skaņu ierakstu studijas darbinieki, kad tie atnāk uz klubu iemūžināt mūsu muzikālos, teātra, dzejas un prozas pasākumus. Priecājamies par plašo redzesloku un zināšanām, ko sniedz studijā ielasītās audiogrāmatas. Novēlam jums pārvarēt visas tehnoloģiskās, ekonomiskās grūtības un sagaidīt studijas simtgadi!»

Ruta: «Mīļie draugi un kādreizējie kolēģi! Esmu strādājusi šinī kolektīvā 2 gadus, kurus vienmēr atcerēšos ar prieku. Gadiem ejot, vienmēr ir lasītas grāmatas. Pašsaprotami, ka mūsu bibliotēkai ir skaņu ierakstu studija, bez kuras mūsdienās dzīve nav iedomājama. Tā ir milzīgi nenovērtējama bagātība, to apbrīno redzīgi cilvēki, kuri atklājuši, cik brīnišķīgi ir gludināt veļu un klausīties grāmatu. Ne katram ir iespēja lasīt Braila rakstā, priekš viņiem šī studija ir liela svētība».

Metodikas, bibliogrāfi jas un tifl oloģijas nodaļas vadītāja Ināra Martinsone saviem kolēģiem nozīmīgajā jubilejā pasniedza pildspalvas, ar kurām dokumentēt skaņu ierakstu studijas vēsturi.

Vārds tika dots Aleksandram Svilānam, kurš sveica bibliotēku lielajos svētkos un ļāva klātesošajiem nedaudz ieskatīties skaņu ierakstu studijas tapšanas vēsturē: «Pirms 60 gadiem septembra mēnesī šeit tika nodibināta Neredzīgo biedrības pirmā struktūrvienība, kuras biedri izloloja cerību par Neredzīgo bibliotēku izveidi ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Radās doma par audiogrāmatām — to atbalstīja Neredzīgo biedrības centrālā valde. Centrālās valdes prezidijs 1959. g. man un K. Polim uzdeva iet uz Kultūras ministriju, lai pārrunātu šos neredzīgajiem svarīgos jautājumus. Ar siltumu sirdī atminos gaišo LPSR kultūras dzīves vadītāju Voldemāru Kalpiņu, kurš ar dziļu izpratni atbalstīja redzes invalīdus un solīja sniegt palīdzību jautājumu risināšanā par magnetafoniem un bibliotēku. Otrreiz pie viņa gāju 1961. g., kad risinājām konkrētus jautājumus par grāmatu ielasīšanu magnētiskajās lentēs un Republikāniskās bibliotēkas dibināšanu. Ministrs solīja atbalstu visu jautājumu risināšanai un deva norādījumus saviem darbiniekiem, cik vien iespējams atbalstīt Neredzīgo bibliotēkas jautājumu risināšanu.

1961. g. 2. decembrī V. Kalpiņš tika atbrīvots no Kultūras ministra pienākumiem par pieļautajām buržuāziski-nacionālistiska rakstura kļūdām. Turpmāk, dodoties uz ministriju, daži darbinieki, kuri Kalpiņu cienīja, man teica: «Biedri Svilān! Mēs tak devām solījumu Kalpiņam, ka bibliotēkai palīdzēsim!» tāda bija ministrijas darbinieku nostāja. Diemžēl šis gadījums bibliotēkas vēsturē tika atspoguļots savādāk, un kopš tā laika neviens V. Kalpiņu nedrīkstēja pieminēt ar labu vārdu.»

Svilāna kungs apsveica skaņu ierakstu studijas un bibliotēkas darbiniekus ar Latvijai nozīmīgo jubileju un teica: «Novēlu jums strādāt ar apziņu, ka darbs, kas veltīts citiem, nekad bez pēdām nevar zust!»

Žurnāla «Rosme» redakcijas darbinieki pievienojas kuplajam sveicēju pulkam!