Latvijas Lepnums 2011. Skolotājs Vladimirs Priede
Laikraksta «Diena» žurnāls
«Latvijas Lepnums 2011»
Nesavtīgs darbs ārpus darbalaika — galvenais iemesls, kāpēc sporta skolotājs Vladimirs Priede izpelnījies kolēģu un savu audzināmo apbrīnu. Strazdumuižas internātskola ir vienīgā izglītības iestāde valstī, kur bērniem un jauniešiem ar nopietniem redzes traucējumiem tiek nodrošināts redzes īpatnībām pielāgots mācību process.
Vladimirs šajā skolā par sporta skolotāju strādā jau 18 gadus, bet pirms gada uzņēmās pildīt ģenerālsekretāra pienākumus pēdējos gados panīkušajā Latvijas Neredzīgo sporta savienībā (LNSS). «Bija žēl pamest novārtā talantīgus jauniešus. Viņiem jādod iespēja sevi realizēt sportā, bet nebija neviena, kas to uzņemtos,» savu lēmumu skaidro Vladimirs, kurš, pēc kolēģu un šo lauciņu pārzinošu cilvēku sacītā, ir galvenais un gandrīz vienīgais cilvēks Latvijā, kas neļauj sportam pazust no vājredzīgo sabiedrības.
«Bērni, kas zaudējuši redzi apzinātā vecumā, to pārdzīvo daudz smagāk. Dažs tā ieslēdzas sevī, ka no viņa nevar izdabūt nevienu lieku vārdu. Ir tikai divi veidi, kā šādus bērnus var atvērt, ar mūziku vai sportu — un Vladimirs izdara visu, kas ir viņa spēkos, un pat mazliet vairāk, lai bērniem atgrieztu dzīvesprieku un vēlmi iekļauties sabiedrībā,» saka Strazdumuižas internātskolas direktore Ligita Ģeida.
Līdz ar ierobežotajām iespējām mazinās arī bērnu aktivitāte un viņu vecāku interese darīt vairāk par minimumu. Tādēļ Vladimirs bieži vien cīnās ar vējdzirnavām, taču patīkamākais ir tas, ka viņš visbiežāk uzvar šajā cīņā. Kolēģe Ieva Klīve zina teikt, ka Vladimira idejas ne vienmēr patīk arī bērnu vecākiem. «Cik viņš nav dzirdējis sev adresētus pārmetumus?! «Kas tas par neprātu! Viņš liek mūsu bērniem ziemā iet ārā un slēpot!» mēdz dusmoties vecāki. Taču, redzot, kāds bērniem prieks par to, ka viņi to spēj, nerodas šaubas, ka Vladimirs dara pareizi.»
Strazdumuižas skolas direktore stāsta, ka Vladimirs ir lielā cieņā starp bērniem, jo, pirmkārt, ir viņiem autoritāte, otrkārt, sekmē bērnu vērtību sistēmas veidošanos.
Kolēģe Sarmīte Rozīte piebilst, ka Vladimirs pret savu darbu attiecas ļoti nopietni, reizēm pat ar fanātismu. «Viņš ļoti rūpīgi pēta skolēnu diagnozes, turpina pašizglītoties un ne tikai aicina skolēnus izpildīt konkrētus uzdevumus, bet arī vienmēr gatavs atbildēt un paskaidrot, kāpēc nepieciešams tieši šāds vingrinājums, kurš muskulis jāattīsta vairāk.»
Viena lieta, ka V. Priede savā brīvajā laikā organizē sporta sacensības vājredzīgajiem Latvijā un talantīgākos izvada arī aiz robežām, taču cita lieta, ka LNSS mazā budžeta dēļ viņš nereti pasākumu organizēšanā un balvām tērē arī savus personīgos līdzekļus. Skolas direktore sašutumā pat visai pikti nobubina, ka viņš ir dulls: «Viņš nesen apprecējās, viņam ir bērns — būtu par ģimeni domājis, bet šis vēl ar naudu mētājas.»
Šovasar Vladimirs kopā ar savu bijušo skolēnu un tagadējo priekšnieku LNSS prezidentu Kasparu Biezo aktīvi piedalījās Edgara Kļaviņa trenēšanā. Edgars izpildījis A normatīvu Londonas paraolimpiskajām spēlēm. «Zinu, ka Vladimira sieva nav sevišķi priecīga par to, ka «zogu» viņu ģimenei Vladimiru,» atzīst Edgars. Vladimirs gan ar to nelepojas. «Ir man tāds grēks... Taču par to drīzāk esmu pelnījis brāzienu, nevis uzslavas un atzinību. Reizēm jūtu, ka ar bērnu attiecības nav tik mīļas, kā gribētos. Mēģināšu laboties.»
Vladimira plānos ietilpst arī attīstīt Latvijas vājredzīgo un neredzīgo sportu un pacelt latiņu vēl nebijušos augstumos. Viens no tuvākajiem mērķiem ir ieviest Latvijā jaunas sporta disciplīnas. Bērni un jaunieši ļoti iecienījuši tandēmriteņus, taču to iegādāšanās regulāriem treniņiem ir dārgs prieks. Tāpat viņš cer uzlabot sportošanas iespējas vājredzīgajiem ārpus Rīgas.
