Nodaļa — Strazdumuižas skolas jubileja

Andrejs Lūsis — pirmais starp savējiem

Terēza Landra

Kad tikai pāris nedēļas atlikušas līdz Strazdumuižas internātvidusskolas 140 gadu jubilejas svinībām, kas notiks 2. un 3. maijā, tiekos ar skolas bijušo direktoru Andreju Lūša kungu. Viņš skolu vadīja no 1970. — 1990. gadam, un atmiņas par šo laiku, pārdomas un vēlējumi ir mūsu sarunas tēma.

A. Lūsis atceras, ka viņam, stājoties amatā, tika pieņemti vairāki nozīmīgi lēmumi par skolas galvenajiem attīstības virzieniem, un tieši šie lēmumi noteica, kādas darbības jomas skolā tiks īpaši pilnveidotas.

Skolā jāmāca, jāārstē un jāattīsta — šādus principus darbā realizēja skolas kolektīvs, un ilgus gadus tie noteica arī skolas darba stilu. Tomēr jāpiebilst, ka, atskatoties pagātnē — uz laiku, ko ar šī brīža politisko un sociālekonomisko realitāti saista tikai pastarpināti, nebūtu nepieciešams to vērtēt no mūsdienu pozīcijām, pelt vai glorificēt. Kā teicis kāds no klasiķiem — mēs neizvēlamies savu laiku; izvēle ir tikai tajā, kā šajā laikā dzīvot radoši, produktīvi, atbildīgi un harmoniski. Un ne tikai dzīvot, bet arī radīt un veidot — tātad, strādāt.

Tāpēc sarunu ar A. Lūsi sākam tieši ar šo — darba un profesionālās pašrealizācijas, tēmu.

Darbs
Skolas skatījums uz vājredzīgu un neredzīgu bērnu izglītību 1970. — 1980. gados cieši sasaucās ar praktiskā darba iemaņu un profesionālo zināšanu iegūšanas prioritāti. Vienkārša formula — darbs radīja cilvēku — noteica lielo darbmācības lomu mācību procesā. 70. gadu sākumā skolā tika iekārtotas modernas metālapstrādes un kartonāžas darbnīcas. Nostiprinot jomas materiāli tehnisko bāzi, radās iespēja iesaistīt audzēkņus ražošanā un pat nopelnīt, izpildot pasūtījumus.

Bet galvenais — skolēnu attīstību ietekmēja darbmācības stundās iegūtās zināšanas un praktiskā darba pieredze. Piemēram, mērinstrumentu — lineālu, bīdmēru lietošana neredzīgajiem audzēkņiem ar laiku padevās arvien labāk un labāk. Tika arī domāts par darbagaldu piemērošanu neredzīgu skolēnu vajadzībām, tos papildinot ar sataustāmiem elementiem. Tomēr skolā iekārtotās mācību-ražošanas darbnīcas guva ne tikai atbalstu.

No vadošiem defektoloģijas jomas speciālistiem Maskavā izskanēja asa kritika, atzīstot gan, ka darbs nav pēdējā vietā personības attīstībā, skolai tika pārmesta izglītības procesa vienpusīga sašaurināšana.

Disciplīna
A. Lūsis atceras, ka, stājoties direktora amatā, nācās saskarties ar nopietnām disciplīnas problēmām ne tikai skolēnu vidū, bet skolas kolektīvā. Ticiet vai nē — dziļā padomju laikā nācās nopietni cīnīties ar alkoholismu kolēģu vidū. Skolā bija nepieciešams atrast līdzekļus, kas samazinātu disciplīnas pārkāpumus. Tikai kategoriskas prasības, neizveidojot atbildības gaisotni vai pat sistēmu, nevarēja būt efektīvs risinājums, uzskata A. Lūsis.

Pirmajā jaunā mācību gada pedagoģiskajā sēdē parasti apsprieda jautājumus, kas saistīti ar vienotām, skaidrām prasībām kā pret skolotājiem, tā pret skolēniem. Runājot par sodiem — tā bija skolēnu vecāku aicināšana uz skolu, atzīmes par uzvedību samazināšana, kā arī ārkārtējos gadījumos — izslēgšana no skolas.

Kā piemēru A. Lūsis min kādu skolēnu, kurš tika izslēgts no skolas pirms paša izlaiduma par jaunāka skolasbiedra piekaušanu. Skolēnu un skolotāju attiecībās valdīja prasīgums no skolotāju puses, un skolēnos pārsvarā bija atbildības sajūta un cieņa pret skolotājiem. Skolā 1970. — 1990. gados mācījās 200 — 260 skolēnu, bija gadi, kad skolu beidza pat divas izlaiduma klases. Klases netika dalītas, kopā mācījās neredzīgie un vājredzīgie skolēni, arī šajā jautājumā Maskavas speciālisti saskatīja kļūdainu pieeju. Un tas bija laiks, kad tieši viņu viedoklim bieži bija izšķiroša loma…

Krievijā valdīja uzskats, ka neredzīgie bērni jāmāca atsevišķās klasēs, vai pat speciālā neredzīgo skolā. Vēl noteikti jāmin mēģinājumi paplašināt krievu valodas pielietojumu skolā, kam nepiekrita skolas vadība. Attiecībā uz disciplīnas robežu noteikšanu, A. Lūsis pauž pārliecību, ka demokrātija — grūts, bet jebkurai attīstībai nozīmīgs jautājums. Agrāk demokrātijai nebija tik liela loma kā mūsdienu pasaulē. Šodien sabiedrības attīstību var novērtēt pēc tā, cik attīstīta ir demokrātija. Svarīgi šķiet neatraut pedagogu un skolēnu kolektīvu no vispārējām sabiedrības demokratizācijas tendencēm. Šodien tik bieži lietotais vārds «rutīna» izskan arī mūsu sarunas gaitā. Bieži vien rutīna mēdz iestāties aptuveni pēc pieciem vienā amatā pavadītiem gadiem, kad cilvēks nevis apgūst jauno un katrā situācijā meklē labāko iespēju, bet gan pielieto jau gatavus risinājumus. Tomēr šis apgalvojums, protams, nav absolūts, un tas pieļauj arī pozitīvu izņēmumu esamību.

Kolektīvs
Ar atzinīgiem vārdiem skolas kolektīvam A. Lūsis neskopojas — darbīgs, spēcīgs, labs kolektīvs, uz kuru viņš vienmēr varējis paļauties. Pats par sevi viņš saka: «Biju tolaik savējais kolektīvā »... Lai gan, kā jau visos kolektīvos, pastāvēja arī zināma «opozīcija», kas daudzējādā ziņā pildīja kontroles funkcijas, reizēm arī palīdzot darbā — liekot divreiz pārdomāt iecerēto lēmumu, pirms pieņemt to.

S. Bērziņa, direktora vietniece, organizēja tuvus un tālus braucienus. «Sarunāja un aizbrauca! », smejoties nosaka Andrejs Lūsis. Ekskursijās piedalījās gan skolēni, gan skolotāji. Tas bija arī labs stimuls mācībās. Visi izlaiduma klases skolēni tradicionāli tika aicināti līdzi.

Kad tiek nosaukti tikai daži ceļojumu galamērķi — Baikāls, Gruzija, Buhāra, Samarkanda, Ļeņingrada, kļūstu domīga un jautāju par finansējumu. A. Lūsis atminas, ka, plānojot skolas budžetu, «speclīdzekļi» tika izmantoti arī šādiem mērķiem. Skolu materiāli atbalstīja arī Latvijas Neredzīgo biedrība, kas gadā skolai piešķīra 5000 rubļus kultūras un izglītojošu pasākumu organizācijai un apmeklēšanai.

Nacionālie jautājumi un ārējā sadarbība
Daudzi jautājumi padomju laikā bija jārisina diskrēti un it kā starp citu — «slēpjoties aiz oficiāli akceptētām izkārtnēm». Viens no šādiem jautājumiem bija arī nacionālās pašapziņas un pašvērtības audzināšana. Jau minētā S. Bērziņa un daudzi citi kolēģi bija nacionāli noskaņoti — viņi vēlējās, lai skolēni apzinātos sevi ne tikai kā piederīgus valstij — režīmam, bet arī konkrētai zemei un tautai. Kā piederīgus Latvijai.

S. Bērziņai radās ideja, ka skolas Ostrovska vārdā nosauktā pionieru organizācija varētu pētīt un godināt latviešu strēlniekus, kas nebūt nebija viennozīmīgi vērtējams uzskats pat padomju laika beigu posmā. Skolā tika organizēti pasākumi, veltīti dažādu tautu mākslai. Tajos piedalījās citu republiku pārstāvji. Pats galvenais šajos festivālos bija tieši nacionālais gars un savdabība, ko padomju sistēma labprāt pilnīgi nonivelētu.

Skolotāju tālākizglītības jautājumiem, savukārt, tika pievērsta liela uzmanība, un skolotāju izglītošanās, pamatā, notika Krievijā — Ļeņingradas Hercena vārdā nosauktā Valsts Pedagoģiskā institūta Defektoloģijas fakultātes Tiflopedagoģijas nodaļā. Tur katru gadu neklātienes studijas uzsāka 10 — 12 skolas pedagogi.

1970-to gadu beigās — 1980. gados aptuveni 25 — 30% skolas pedagogiem bija speciālā tiflopedagoģiskā izglītība. Tiesa, to ieguvušie kā augsti kvalificēti speciālisti pēc studijām bieži atrada citu darbavietu.

Skolotāji skolā apsprieda speciālās pedagoģijas (tajā laikā — defektoloģijas) problēmas. Pedagoģiskās sēdes bija tematiskas, skolotāji tajās īsi uzstājās ar ziņojumu par kādu, mācību vai audzināšanas darbam veltītu, tēmu.

Reizi piecos gados tika organizēti pedagogu Starprepubliku kvalifikācijas celšanas kursi ar Maskavas Defektoloģijas zinātniskās pētniecības institūta speciālistu piedalīšanos.

Skolai — 100
100 gadu jubileja 1972. gadā kļuva par nozīmīgu notikumu skolas dzīvē, un neviens skolas darbinieks nepalika vērotāja lomā. Gatavošanās šim nozīmīgajam pasākumam ilga veselu gadu, un tika izveidota svētku organizācijas komiteja ar atbildīgajām amatpersonām dažādās jomās. Piemēram, finanšu pārzinis, «ārlietu» un arī «preses» sekretārs. Tas bija skolotājs T. Smilškalns, kas kārtoja visus jautājumus ar masu saziņas līdzekļiem, sniedza intervijas. Pasākuma scenārijs bija kopdarbs, bet daudz izdarīja audzinātāja un skolas pasākumu «etiķetes» pārzinātāja V. Katlapa. Jubileja skolā sapulcināja ļoti daudz cilvēkus ne tikai no Latvijas, bet arī citām republikām. Par skolas vēsturi un cilvēkiem tika uzņemta filma.

Tika iekārtota skolēnu darbu izstāde, skolotāja E. Krūmiņa fotoizstāde un, protams, notika svētku koncerts. Tika organizēta arī konference, kur piedalījās viesi — lektori no Maskavas un Ļeņingradas zinātniski pētnieciskajiem centriem un augstākajām mācību iestādēm, kā arī Sverdlovskas tiflopedagoģijas laboratorijas. Tomēr ne tikai jubilejas reizēs skolā tikuši sagaidīti ciemiņi no tālienes — Vissavienības skolēnu matemātikas un ķīmijas olimpiāžu, kā arī Vissavienības deju kolektīvu konkursa dalībnieki. Katra šāda pasākuma organizēšana bija saistīta ar materiālo resursu plānošanu un lielu ieguldītu darbu.

Vēlējumi jubilejā
Jautāts par vēlējumiem skolai un tās kolektīvam 140 gadu jubilejā, A. Lūsis saka: «Ļoti pārdomāju, ko vēlēt. Negribētos teikt vārdus, aiz kuriem neslēpjas patiesa attieksme», un izņem mazas, mājās sagatavotas lapiņas, kur ar roku uzrakstījis vairākus vēlējumus:

• izglītības reformas gaisotnē jābūt skaidrībā, kurp skola dodas un kādā veidā tur nokļūt;

• pilnveidot mācību procesa materiālo bāzi atbilstoši nākotnes vajadzībām;

• saglabāt to labāko, kas pārmantots no pagātnes;

• direktorei — uzvilkt buras skolas kuģim un, pagriežot stūri, radīt līdzekļus, ar kuriem aizvest skolu no tagadnes uz vēlamo nākotnē.

Saku paldies par sarunu un arī man ir sajūta, ka vēlos no visas sirds novēlēt A. Lūsim labu veselību, izturību un možu garu. Lai viņam veicas un izdodas to īpašo — reizē gudro un interesanto attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem, saglabāt arī turpmāk.