Nodaļa — Pasākums

Mana bibliotēka
Gunta Bite

VA «Latvijas Neredzīgo bibliotēka», Braila raksta nodaļas vadītāja 17. aprīļa rītā zem maniem soļiem žēli iečīkstas kāpnes. Pelēkais krāsojums veltīgi cenšas apslēpt veco koka kāpņu dzīves nogurumu.

Bet reiz te skraidelēja ņipri skolēni, kurus cēlā inteliģencē apsauca skolotāji. Bērni pa šīm kāpnēm ir skraidījuši arī pirms tam, kad te — Juglas ielas 14, Strazdumuižas ēkā — atradās bērnu patversme. Tagad bērni iegriežas tikai ciemos, jo ikdienā ēkā strādā pieaugušie un rūpējas par grāmatu bagātību saglabāšanu un mājīgu vidi, lai ne tikai bērniem būtu interese šeit atrasties.

Strazdumuižas ēka, kas celta 19. gs. Klasicisma stilā, savā azotē ir paslēpusi «Latvijas Neredzīgo bibliotēku». Ejot pa vēstures noslēpumus glabājošo gaiteni uz Braila raksta nodaļu, neviļus prātā ataust nevienprātība par bibliotēkas patieso vecumu. Kāds kolēģis par bibliotēkas dzimšanas dienu nosauca 1962. g. 23. martu, bet cits 1. aprīli. Vēl kāds apgalvoja, ka bibliotēka patiesībā ir 140 gadus veca, jo savas funkcijas pilda jau kopš 1872. g. Cik patiesībā bibliotēkas jubilejas tortē ir jāsprauž svecītes?

Ar pirmo atbrīvošanās kliedzienu sākas ikviena cilvēka dzīve. Tas ir brīdis, kad Laika Māte uzvelk jaunu pulksteni un pieliek to pie kopējās likteņsienas. Cik ilgi tas tikšķēs, ir atkarīgs no paša cilvēka, toties sākums ir tikai viens. Bet kā ir ar iestādes dzimšanas brīdi?

Vai tas ir laiks, kad tiek ielikti ēkas pamati, vai brīdis, kad tiek nolemts par turpmākās iestādes esību? Varbūt atskaites punkts ir nosaukuma piešķiršanas brīdis valdības kambaros, vai tomēr diena, kad pirmo reizi iestāde vērusi durvis saviem apmeklētājiem?

Domājot par bibliotēkas svētkiem, gribot negribot ir jāielūkojas vēsturē. Tā vēstī, ka bibliotēkas funkcijas sākusi pildīt 1872. g. nodibinātā pirmā neredzīgo skola. Tiesa gan, šāda bibliotēka vēl joprojām skolā darbojas, tātad mūsu bibliotēka varētu būt tikai tās atvase. Četrdesmito gadu beigās pansionātā darbojās pašaizliedzīgi cilvēki, kas sabiedriskā kārtā veica bibliotekāru funkcijas. Bibliotēka pansionātā darbojas arī mūsdienās. Un tikai 1957. g. LNB CV panāca, ka neredzīgo bibliotēku izveidoja kā atsevišķu «Rīgas pilsētas 27. bibliotēkas» fi liāli ar algotu bibliotekāru — neredzīgo Staņislavu Miklaševiču, kurš vēlāk arī kļuva par mūsu bibliotēkas pirmo direktoru.

Vēlāk, 1961. g. 1. janvārī, pēc LNB CV iniciatīvas fi liāli pārdēvē par «Rīgas pilsētas 19. Neredzīgo raksta bibliotēku», kas atradās pavisam nelielās telpās Neredzīgo pansionātā.

Nu bibliotēka var darboties ar pilnu sparu un atdevi, lai pierādītu savas eksistences nozīmīgumu. Gadu vēlāk, 1962. g. 23. martā, ar Latvijas PSR Ministru Padomes rīkojumu tā pāriet valsts pārziņā un tiek pārdēvēta par «Centrālo Republikānisko Neredzīgo raksta bibliotēku», kas savukārt 1992. g. ieguva nosaukumu «Latvijas Neredzīgo bibliotēka».

Ja pieņemam, ka bērna dzīves atskaite sākas ar viņa piedzimšanas dienu, nevis vecāku kopdzīves sākumu, tad bibliotēkai tomēr šogad paliek 55 gadi, jo kā atsevišķa juridiska iestāde tā sākusi darboties 1957. gadā.
Es neesmu vēsturniece, bet viedokļu dažādība mani ieinteresēja ieskatīties savas darba vietas vēsturē. Tā bijusi smaga un grūta, bet tajā pašā laikā spējusi saglabāt optimismu un pozitīvu skatījumu uz nākotni. Vēstures līkloči ir parādījuši, ka tikai ar uzņēmīgu un pašaizliedzīgu cilvēku pūliņiem un krasām izmaiņām telpu un nosaukumu maiņu ziņā, bibliotēka ir attīstījusies un kļuvusi ne tikai par neredzīgo raksta bibliotēku, bet arī par Kultūras centru.

Lai vai kā, jubileja paliek jubileja. Un šis noteikti ir bibliotēkas svētku gads, tāpēc visu cauru gadu bibliotēka ir gatava lasītājus iepriecināt ar dažādiem koncertiem, tematiskiem pasākumiem, izstādēm un citiem pārsteigumiem.

Šodien — 17. aprīlī — atveru Braila raksta nodaļas durvis, lai Atvērto durvju dienas ietvaros ikviens no apmeklētājiem var ieskatīties arī manas nodaļas telpās un uzzināt, kā top Braila raksta grāmatas, brošūras, zīmējumi.

Durvis atvēra arī Skaņu ierakstu studija, lai iepazīstinātu ar audiogrāmatu ierakstu procesiem, kā arī citas bibliotēkas nodaļas.

Nav ilgi jāgaida, kad Braila raksta nodaļā ierodas Strazdumuižas internātvidusskolas sākumskolas bērni un skolotāja Jolanta ar daudziem jautājumiem un neapsīkstošu vēlmi izmēģināt roku grāmatu iesiešanas procesos.

Ar lielu interesi bērni aplūko Braila raksta zīmējumu evolūciju no izspiedumiem perfokartonā līdz reljefiem zīmējumiem uz mikrokapsulu papīra. Braila raksta nodaļā paciemojas gan lieli, gan mazi interesenti un katrs no viņiem saņem piemiņas kartiņu ar redzīgo un Braila raksta apvienojumu.

Kad gaitenī attālinās ļaužu čalas, es zinu, ka noteikti viņus redzēšu atkal. Un tieši tas man liek pasmaidīt par saviem prātojumiem par bibliotēkas vecumu. Gadskaitlim patiesībā nav nozīmes. Galvenais ir cilvēki. Ja bibliotēka spēj saviem lasītājiem dot to, kas viņiem nepieciešams, ja spēj apmierināt visas viņu augošās prasības, tad pārējam nav nozīmes.

Laiks nestāv uz vietas, arī lasītājs attīstās un mums to jādara kopā ar viņu. Ja to nespējam, tad jāmeklē veids, kā tomēr to iespēt, jo tikai tad lasītājs par «Latvijas Neredzīgo bibliotēku» lepni varēs teikt: «Mana bibliotēka!»