Noticēt un nepadoties
Gunta Bite

koncerta «Dziedot kopā, gaišāk skan!» režisore Ikdienas steigā mēs neaizdomājamies, no kurienes rodas dzīves skaistums. Cilvēki, tērpušies krāsainos tērpos, kas saplūst ar ikdienas pelēcību, tomēr spēj radīt gaišas nokrāsas pat pievakares ēnās. Dzīvnieku kustīgie ķermeņi un putnu vieglie spārni iezīmē mūsu dzīvēs rakstus, kas harmonizē ar zaļo sauszemes zīmogu zilajos okeānos. Dzīve kļūst skaista. Vai ikdienā mēs to sajūtam? Vai sajūtam lēni plaukstošo pumpuru elpu un sadzirdam, kā jaunais zāles stiebrs atviegloti iztaisno muguru?

Ja mēs būsim pavisam, pavisam klusi, tad dzirdēsim apkārtējās pasaules dziesmu. Tā ir skaista ar visiem minoriem un mažoriem, ar ziedu smaržu un transportu rēkoņu. Kāpēc tā ir skaista? Tāpēc, ka to rada tik dažādi solisti — ziedi, putni, dzīvnieki, cilvēki, automašīnas, vējš un jūra. Tik dažādi, bet tomēr tik vienoti, jo tie visi ir dzīves daļiņa.

Jau pati Zemes māte ir pamats dzīves dažādībai. Kodols, mantija un garoza ir četru dažādu konsistenču veidojumi, kas tikai kopā mums dod mājvietu uz šīs planētas. Savukārt, dzeltenums, baltums un cieta čaumala ir sākums jaunai dzīvībai vai turpinājums esošajai. Vistu olas jau no laiku laikiem ir pildījušas vairākas dzīves lomas, viena no tām ir Lieldienu rituāli. Katrā ģimenē tos atzīmē dažādi: vieni pieturas pie kristīgajām tradīcijām, citi izmanto jautro Lieldienu zaķu nerātnības, slēpjot olas, bet vēl citi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem ir grūtāk nekā viņiem pašiem.

Mārtiņš Bogdanovs, par kuru «Rosmē» jau tika rakstīts iepriekš, kopā ar saviem draugiem Sandru, Lieni, Elīnu, Diniju un Agnesi šogad olas neslēpa un šūpolēs nešūpojās, riskējot vasarā kļūt odiem par barību.

Viņi gatavojās, vācot ziedojumus, palīdzēt Strazdumuižas klubam, kā arī noorganizēt Lieldienu koncertu.

Šis nebūs stāsts par to, kas noticis, bet gan par to, KĀ tas noticis. Svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī ceļš, kā pie tā nonākt. Šī nebūs atskaite par padarīto, jo tādu saņems Rīgas dome, kas projektu atbalstīja. Šis būs vēstījums par cilvēkiem, kuri neskaitīja ieguldītos līdzekļus, kaut arī daļai no viņiem stipendija ir galvenais nedēļas iztikas avots, nežēlojās par adatas sadurtajiem pirkstiem, vairāku stundu staigāšanu aukstā gaisā vai negulētām naktīm. Tie ir cilvēki, kuri strādājuši, aizmirstot par gulēšanu, ēšanu un dažubrīd pat par veselību. Un neviens no viņiem neuzdeva jautājumu:
«Kas man par to būs? Kāds man no tā būs labums?»

Viss sākās ar to, ka Mārtiņš kopā ar vēl pieciem jauniešiem no Valsts SIA «Rīgas pārtikas ražotāju vidusskola» aicināja cilvēkus ziedot naudu redzes invalīdu kultūras dzīves uzlabošanai Strazdumuižas klubā. Un, ticiet vai nē, viņiem tas izdevās. Tika savākti gandrīz Ls 1300. Lielākais atbalsta sniedzējs bija VAS «Latvijas Dzelzceļš», kas atsaucoties uz jauniešu aicinājumu, izlēma atbalstīt kultūru. Par rezultātiem bija priecīgi ne tikai Strazdumuižas klubs, bet arī paši jaunieši un viņu atbalstītāji.

Pēdējā diena, kad ikviens Latvijas iedzīvotājs un pilsētas viesis varēja piedalīties labdarības akcijā, bija 9. aprīlis, kad jaunieši kopā ar «Latvijas Neredzīgo bibliotēku» bija sagatavojuši Lieldienu labdarības koncertu «Dziedot kopā, gaišāk skan!»

Lieldienu rītā jaunieši sakopoja spēkus pēc labdarības akcijas organizēšanas veikalā «Elvi», Vērmanes dārzā un Esplanādē, kā arī Dobeles novada bērnu un jauniešu invalīdu biedrībā «Laimiņa», kur kopā ar bērnieminvalīdiem darbojās radošajās darbnīcās.

Saguruši, neizgulējušies, bet apņēmības pilni, viņi paaicināja vēl trīs palīgus un ķērās klāt pie 360 «Balticovo» dāvināto olu krāsošanas un 120 kastīšu locīšanas un līmēšanas. Liene tikko bija atgriezusies no Pļaviņām ar zāģu skaidām, lai Lieldienu olām dāvanu kastītē būtu ērtāka gulēšana. Savukārt Dinija, patīkami satraukta, paziņoja, ka vairāki interneta portāli ir ielikuši viņas nosūtīto preses relīzi, kas nodrošinās lielāku koncerta apmeklējumu.

Olas ar krāsaino svētku ietērpu drīz vien sagūla baltajās, ar Braila rakstu apdrukātajās kastītēs. Diena jau svērās uz vakara pusi, kad nogurušie un ar krāsu noziestie pirksti apstājās — vēl palicis daudz nekrāsotu olu, bet koncerts jau rīt! Ko darīt? Kā izpildīt solījumu — katram pasniegt Lieldienu dāvanu? Turklāt parādījās vēl viena problēma — kā nokrāsotās olas, sagatavotās dekorācijas un fotoizstādes materiālus no skolas telpām nogādāt VEF Kultūras pilī, ja skola brīvdienā slēgta un nevar piešķirt transportu? Šķita, ka akcijas noslēguma koncerta burvība sāka iztecēt caur pirkstiem kā nepaklausīgas smiltis. Audzēkņu pašu līmētās un krāsotās skatuves milzīgās dekoratīvās olas bija pārāk lielas un smagas, lai tās nogādātu ar autobusu. Arī 2 m augstie fotoizstādes stendi autobusa izmantošanai nebija piemēroti.

Ja ir problēma, tad kaut kur noteikti ir risinājums.

Un Mārtiņš ar Sandru atrada — ģimene. Viens telefona zvans un divas ģimenes ar savām automašīnām nākošajā dienā no Dobeles bija klāt, lai palīdzētu ne tikai aizvest visus koncertam nepieciešamos materiālus, bet arī lai nokrāsotu atlikušās olas.

Vakars Otrajās Lieldienās sākās uz skatuves ar jauniešu satrauktajiem skatieniem, īkšķu ņurcīšanu un drudžainiem smaidiem, jo aiz aizkariem varēja dzirdēt ļaužu čalas.

«Ir sanākuši diezgan daudzi cilvēki,» kāds no jauniešiem nočukstēja. Aizkulisēs vēl pēdējo reizi tika pārlaists nasks skatiens, vai visi ir savās vietās, un gaisma nodzisa. Iestājās pilnīga tumsa. Zālē pamazām norima čalas, un varēja dzirdēt, kā caur tumsu graciozi atveras aizkari. Pēdējā apņēmības pilnā nopūta, un tumsas aizsegā Anna Dubovika ieņēma vietu pie klavierēm.

Tā ir neaprakstāma sajūta, kad tumsā ieskanas dzidras klavieru skaņas, bet spēlētājs paliek apslēpts. Vēl mirklis, un Luīzes Rimkūnes balss sāka dziesmu «Veltījums». Tas ir tāds īpašs mirklis, kad redzīgs cilvēks beidzot «ierauga» neredzīgo. Tas ir mirklis, kad notiek satikšanās vienotā pasaulē. Mirklis, kad mēs esam vienādi. Neviens neko neredz, vien mūzikas vibrācijas un dziesmas liegie glāsti. Tas ir tikai mirklis, jo pavisam lēnām, kā uzzied pirmās sniegpulkstenītes, skatuves pašā galā parādījās pirmā gaismiņa un visi redzīgie koncerta apmeklētāji iepazinās ar neredzīgo solisti, kas kopā ar Jāni Ugodņikovu ienesa skatuvē pavasarīgu gaismu. Koncerts bija sācies.

Pa aizkulisēm, nenojaušot koncerta austošo burvību, kā mazas, darbīgas bitītes tekalēja skatuves asistentes — kādam jau tuvojās uznāciens, bet mikrofona vēl nav, citam atsējusies bante bizē, vēl kādam sācies lampu drudzis...

Koncerta vadītājs Ģirts Baltalksnis vēl steidz izdarīt pēdējos labojumus un precizējumus pirms katra uznāciena, jo galējo scenāriju saņēmis tikai iepriekšējā vakarā. Un tad it kā viss pierimst. Aizkulisēs ienācis Mārtiņš. Acīs prieka dzirksts, lūpās smaida gaišums un, kaut skan vēl tikai koncerta ceturtā dziesma, viņš saka: «Viss ir kārtībā! Mēs to izdarījām! Mums sanāca!»

Blakus stāvošā Dinija, kas līdz tam nopietnu seju kontrolēja dalībnieku kustību uz un no skatuves, pasmaida. Satrauktu, bet patīkamu smaidu. Jā, viņiem tas ir izdevies! Par spīti transporta trūkumam, nepietiekamam finansējumam ziediem un plakātiem, kā arī pēdējā brīža izmaiņām koncerta scenārijā, viņi bija spējuši atrast risinājumu, lai zālē sēdošie skatītāji par to pat nenojaustu.

Palēnām koncerts, kurā dziedāja jaunieši no «Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolas» kopā ar redzes invalīdiem, kuriem pievienojās arī Tautas deju ansambļa «Zelta sietiņš» un līnijdejotāju grupas «Jautrie zābaciņi» dejotāji, kļuva par viskrāšņāko pavasara brīnumu, kādu Otrajās Lieldienās var uzburt. Arī Nacionālo bruņoto spēku fl autu duets bagātināja koncerta buķeti, apvienojot sevī spēku un daili.

Šoreiz VEF Kultūras pils skatuve dziedāja līdzi dalībniekiem, jo viņi bija spējuši radīt gaišas nokrāsas pat pievakares ēnās.

Koncerta noslēguma daļu jaunieši bija atvēlējuši Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jauktajam korim «Aura». Viņu atraktīvais diriģents Edgars Vītols ar koncertmeistari Maretu Beitiku spēja apvienot visu koncerta programmu, izveidojot vienotu vēstījumu: dziedot kopā, patiešām gaišāk skan, jo Latvijā ir visskaistākās dziesmas.

Koncerta noslēgumā pelnītus aplausus saņēma visi darba grupas jaunieši par projekta realizāciju, kā arī Liene Kājiņa par tērpu šūšanu, dekorāciju veidošanu; Elīna Lazda par fotoizstādes veidošanu, skatuves dekorāciju un instalāciju nodrošinājumu; Sandra Ivanova par drukātajiem reklāmas materiāliem un Informācijas centra vadīšanu; Agnese Tērauda par koncerta režisores asistentes darbu; Dinija Bite par labdarības akcijas reklāmas video scenāriju un skatuves asistentes pienākumu veikšanu un Mārtiņš Bogdanovs. Aplausus saņēma arī viņa mamma Maiga, kura ieguldīja lielus līdzekļus, lai varētu tapt fotoizstāde.

Pateicības vārdus ir pelnījuši arī visi šo jauniešu ģimenes locekļi un draugi, kā arī Leila, Kristīne, Māris, Ģirts, Marija un Marta.

Koncerts izskanējis. Viena daļa no jums koncertu izbaudīja klātienē, bet kuriem tas neizdevās, iesaku atrast koncerta ierakstu internetā «YouTube» ar nosaukumu: «Lieldienu labdarības koncerts» 1. daļa un 2. daļa vai doties uz «Latvijas Neredzīgo bibliotēku», lai noklausītos audioierakstu.

Arī es biju šī projekta daļiņa un kopā ar jauniešiem negulēju naktis, novērtēju karstas tējas vērtību pēc aukstas pastaigas parkos un aizkulisēs ņurcīju īkšķi, lai viss izdotos. Dziļi sirdī es zināju, ka viss izdosies, jo ticēju tam jau no pirmā «Labdien!», Mārtiņam ienākot manā kabinetā. Man tikai bija bail par dzīves viesuļiem un plūdiem, ko savā augstprātībā varam izraisīt mēs paši — pieaugušie. Ja mēs esam dažādi, tad jāizmanto to, jo dažreiz tieši dažādībā slēpjas dzīves krāsainība, bet tā, savukārt, sevī slēpj bagātību — iejūtību un mīlestību. Aicinu ikvienu no jums padomāt par lietām, kas jums šķiet neiespējamas. Vai tiešām tā ir? Vai tiešām tās ir tik neiespējamas? Pamēģiniet! Varbūt tomēr tas izdodas. Galvenais — noticēt!