Nodaļa — Ceļojums

Armēnijā pie jezīdiem
Elvita Ruka
www.la.lv

Armēnija ir kristietības šūpulis, taču tūkstošiem cilvēku vēl šodien ir uzticīgi daudziem pagānisma rituāliem, kas mūs pārsteidz nesagatavotas.

Ar skatu uz Araratu
Ararata kalns ir armēņu tautas simbols, lepnums un sāpe. Skaidri saskatāms tas uzmirdz ziemas debesīs kā sodība un cerība vienlaikus — tas izliekās tuvu, bet nav aizsniedzams. Kopš 1921. gada armēņu nacionālais simbols ir nodots seno ienaidnieku — turku — rokās. Tas ir bezprecedenta gadījums vēsturē, kad bez kara situācijas ienaidniekam tiek uzdāvināta gluži vai tautas sirds.

Nedz Ļeņinam, nedz Staļinam lieks sentiments nepiemita, viņiem uz teritoriju griešanu, jaukšanu un putrošanu bija viegla roka. Un kam gan jaunajai padomju impērijai bija vajadzīgs tāds sens un lieks balasts kā Ararata kalnos iesalušais Noasa šķirsts?

Tā viņš tur vīd, aiz redzamām un neredzamām dzeloņstieplēm, savs un tomēr svešs. Visa Armēnija uz viņu noraugās, un Dievs vien zina, cik grūti ir samierināties ar zaudējumu. Mēs arī gribam skatu uz Araratu, daudzus skatus uz Araratu, tāpēc nonākam pilsētiņā ar tādu pašu nosaukumu. Arī Armēnijā ir barga, sniegota ziema, mēs braucam no Gruzijas puses un teju, teju kustamies uz priekšu. Busiņam ir grūti uzrāpties pat lēzenās nogāzēs, bet daudzviet kalnu un klajumu aizputinātajā tukšumā izveidojās absurdi, baltā putenī tinušies sastrēgumi. Kāds grāvī, kāds iesprūdis, kādu velk ar nez kur sadabūtu traktoru, bet ceļa nebūšanas cilvēkus tikai saliedē.

Jaunā sieviete, ko uz robežas esmu neganti izmetusi no savas iesēdētās vietas, nav apvainojusies, bet, viegli smaidot, pacietīgi seko līdzi šoferīša rosībai. Viņa steidzās, vīram dzimšanas diena, jāgatavo vakariņas, jāklāj galds... Ani no Erevanas dosies tālāk, uz Araratu, nav jau pārāk tālu, līdz vakaram jāpaspēj...

Tas ir tikai nevainīgs jautājums — vai jūsu pilsētā ir viesnīca? — kad atbildē saņemam gaidīto. Kam jums viesnīca? Es jūs ielūdzu pie sevis! Varēsiet skatīt Araratu kā uz plaukstas!

Cementa putekļos
Armēnija ir akmens uz akmens. Gribi vai negribi, pārdomas par dzīves jēgu te uzveļas ar akmens smagumu. Tu aizdomājies par dzīves pamatiem, pārbaudījumiem un patiesajām vērtībām, centies izprast zemi, kas uzvējo gan depresīvu drūmumu, gan vitālu dzīvesziņu.

Vasarā akmeņi sakarst kā pirts lāvas un putekļi ieēdas miesā, cerot uz palikšanu. Viss pārvelkas ar pelēku putekļu ādu, un mājas kļūst līdzīgi vecišķas, pilsētas un ciemi saplūst vienlaidu žogu, durvju, sētu bezgalībā. Garām braucot, tā šķiet bezcerība, bet, atverot durvis, cilvēki izrādās stiprāki — atkausē drūmos akmeņus ar savu laipnību. Ziemā viss ir vienkāršāk — sals ir nežēlīgs, vakars tumšs, katra pajumte laba, kur skropstas nesasalst.

Pie Ani Ararata pilsētā ierodamies vēlā vakarā ar adrenalīna tirpoņu asinīs.

Ja viņas telefons neatbildēs, tad esam uz ielas aukstā vakarā, noplukušu kiosku vidū, starp kuriem skraida sala dzenāti bezpajumtes suņi, bet no vienīgā apgaismotā skatloga lūkojas tradicionālie kapu dekori — lieli krusti no mākslīgajām puķēm. Tas bijis beidzamais autobuss, un mums pat nav kur atgriezties.

Taču mūs nepamet, apčubina un sēdina pie galda. Lielā māja ir neapkurināta, visa ģimene sildās pie milzīga elektriskā sildītāja, kas uzkarsis draudīgi sarkans, taču tas omulībai netraucē. Tik gardas vakariņas, siltās segas un dziļu miegu, šķiet, var izbaudīt tikai kā negaidītu dāvanu. Pieņemam to ar pateicību un no rīta klausām Ani — kāpjam uz jumta.

Tur ir mūsu īstā dāvana — divgalvainais Ararats, kas cēli izslējies ziemīgās rītausmas debesīs. Skats uz pilsētu, šķiet, būtu jāsauc par drūmu, bet Ararata skaistums liedz to darīt. Lai kūp cementa rūpnīcas skursteņi, lai rēgojas pamesto fabriku ģindeņi, lai mājas katrs sastutējis, kā māk, lai padomju blokmājas ceļas kā baiss mūris ar izkārtu veļu kā padošanās karogiem — rītausma virs Ararata visu izlīdzina. Cementa putekļi pārvēršas vizošā dzīves plīvurā, kas pārklāj un samierina.

Šo pilsētu ar skanīgo nosaukumu uzcēla padomju vara — cementa ieguvei. Visticamāk, arī mūsu mājām ir Ararata pamati, jo šī cementa rūpnīca apgādāja visu PSRS. Arī tagad tā vēl strādā — ar krietni mazāku jaudu, samazinātu strādnieku skaitu un niecīgām algām. Cilvēki ir pateicīgi par izdzīvošanas mazumiņu, viņi gribētu ražot cementu vēl, vēl un vēl — lai vīriešiem nav jāpamet ģimenes un jābrauc peļņā uz Krieviju. Cements Araratā ir cilvēku maize.

Apdegušās līgavas
«Mums katram īpašumā ir savs Ararats, mēs taču katrs viņu redzam,» apgalvo visi pilsētnieki, kuru logi veras uz virsotnes pusi. Mēs klīstam starp blokmājām un ik pa brīdim atgāžam galvas — ja, ir vēl, rēgojas, skatās uz mums skaistulis Ararats, rēgaini tuvais un tālais kalns.

Kad laipni ļaudis mūs iebīda spodrā, modernā slimnīcā, personāls gluži vai sāk cīkstēties — no kuras nodaļas logiem varēsim paskatīties viņu Ararata bildīti. Uzvar ķirurgi, un mēs pavadām spilgtu stundu viņu pieredzes un cinisko jociņu sabiedrībā. Ārstu istabā laikā starp operācijām atrodas gan mājas vīns, gan konjaks, kas — gods kam gods — tiek tikai ciemiņiem.

«Jums vajag palikt vēl nedēļu,» viņi saka, «tad būs apdegušās līgavas.» Vārdu pa vārdam uzzinām kādu nacionālo tradīciju, kur kristietība cieši savijas ar pagānismu. Tie ir svētki februāra vidū, kad tiek dedzināti ugunskuri un pielūgta auglība.

Cilvēki lec pāri sārtiem, lieli un mazi, bet pilnīgi noteikti tas jādara jaunajām sievām, kas iepriekšējā gadā apprecējušās. Liela daļa to darot līgavu kleitās, bet mēdzot sapīties un krist. Tad regulāri kāda nonāk nodaļā — nedaudz apdegusi, izmežģīta vai salauzusi kādu kaulu... Tas viss, lai pieburtu veiksmi un pavasari.

Šie svētki saucās «Terendez» un tulkojumā nozīmē — «kā Dievs uz mums skatās». Svētki ir populāri joprojām, cilvēki visu jauc kopā — kaut ko no kristietības, kaut ko no uguns pielūgšanas laikiem. Ogles no svētku ugunskuriem iznēsā pa māju, pa laukiem, baznīca speciāli iesvēta sveces, kauj lopus, upurē, rīko svinības... «Attīrās un piebur veiksmi, ja ugunskurā neiekrīt,» ar melnu humoru pabeidz ķirurgs Artūrs. Arī viņa meita pagājušajā gadā izgājusi pie vīra, tagad viņam jārīko svētki, jāklāj galds saviem trīsdesmit viesiem. Būs jautri, palieciet!

Dieviņi pažobelē
Diena paiet ar skatu uz Araratu, taču cilvēki mainās kā paātrinātā filmā. Palikt aicinātāji kļūst arvien savdabīgāki, pieklājīgam atteikumam sāk trūkt vārdu... Beidzamais, kas mūs aptur uz ielas, ir puisis ar kažokādas apkakli. Viņš cēli un cienīgi ir pozējis portretam, bet tagad mūs panāk baltā žigulītī. Viņš nerunā nevienā svešvalodā, taču tas netraucē viņu kaut ko izteiksmīgi sludināt no appluinītās Bībeles.

Viņš lasa, plātās ar rokām, deklamē gluži vai dziedādams un solās rīt mūs vest uz klosteri — to atpazīstam pēc Horvirapas nosaukuma... Zinām, ka tā ir ļoti īpaša vieta, kur 301. gadā pagānu cars pasludināja kristietību par valsts reliģiju. Tā atrodas pie pašas Turcijas robežas, vistuvāk Ararata kalnam. Kāpēc ne? Protams, brauksim! Tikai puiša acis dara mūs uzmanīgas, viņa zīlītes nav vis apaļas, bet šauras un šķeltas kā kaķim. Tāpēc nebrīnāmies, kad runīgā Ani mūs apgaismo — puisis ir viņas brālēns, kas izstumts no ģimenes loka — esot sātanists. Viss notetovējies, eksaltēts, ik pa brīdim nodarbojoties ar pašmocībām vai lieto narkotikas — nevajag braukt ar viņu, labāk es jums kaimiņu sarunāšu!

Mēs vairs nepūlamies izsekot, cik vedēji aizrunāti, bet liekamies gulēt. Ararats nav vienīgais, kas rādās pirms aizmigšanas. Lielās mājas aukstajā koridora iebūvētos skapjos tup izraidītie dieviņi — rūpnieciski ražotās svētbildes. Neviens īsti neatceroties, kā tās nonākušas pie Ani ģimenes, bet jaunajai sievai no šīm bildītēm ir bail. Tās nav ar roku gleznotas, tātad nav pavisam dzīvas. Taču gluži bez dvēseles arī nav, tāpēc izmest nevar.

Ani atradusi viņiem vietu pa pusei plauktā, pa pusei pažobelē. Apakšā ir pieliekamais ar zaptēm un konserviem, bet stāvu augstāk tumšā neēvelētu dēļu plauktā tup dieviņi. «Laikam no Amerikas,» Ani prāto un baidās naktī iet garām. Nez kāpēc bijība pret pažobelē nobāztajām svētbildēm ir pārņēmusi arī mani — laižoties miegā, dieviņu spokainie atveidi mijās ar skaistā sātanista šķeltajām acīm.

Gaiļi ar sāli mutē
Horvirapas svētvietā ierodamies agrā sestdienas rītā. Klosteris vēl tikai mostas, kad mūs izsēdina ar visiem čemodāniem. Ararats šķiet pavisam tuvu, bet aiz netālas robežupes jau ir Turcija. Te dzeloņstieples ir pavisam īstas. Neviena vēl nav, tāpēc draudzējamies ar klosteri sargājošiem miličiem, kam uzticam savas mantas.

To, ka viņi mūs aizvedīs pie «Dieva gultām», vēl nenojaušam — rīts iesākas visai tradicionāli. Vērojam, kā tiek kristīta pusaugu meitene, kā klostera kalps milzīgām ūsām vāc svecīšu nodeguļus, piebakstām akmens mūriem, elpojam dzidro kalnu gaisu... Tirpas noskrien pār kauliem, kad esam ieklīdušas kapellā ar dziļu bedri. Uz to ved drūmas metāla kāpnes, kas uzdzen fizisku nelabumu. Tā izrādās vissvētākā vieta, no kurienes ir «izkāpusi kristietība». Pagānu cars Trdats III te uz pāris gadiem iemetis sludinātāju Grigoriju — pie čūskām un skorpioniem. Viens lūdzis Dievu, bet otru apsēduši dēmoni — caram izaugušas cūkas ausis, augums pārklājies ar vātīm, un neviens nav varējis viņu izārstēt.

Cara māsa jau slepus bija pieņēmusi kristietību un pārliecināja brāli, ka tikai Grigorijs var viņu izārstēt. Kad tā arī noticis, nežēlīgais pagānu cars noticējis Kristus varai un licis nokristīt visu ģimeni un karaspēku. Kopš 331. Gada Armēnija ir pirmā kristīgā valsts pasaulē un lepojas ar to ik teikumā.

Taču es nevaru iekāpt drūmajā bedrē, man prasās saules gaismas. Stāvu baznīcas priekšā un skatos, kā saules pielietajos vārtos parādās pirmie vīri ar gaiļiem. Putni ir lieli, tiem ir sasietas kājas un galvas bezpalīdzīgi nokarājas līdz zemei. Gaiļi ir tikai apdulluši. Vīri ar ģimenēm iet baznīcā un veic rituālu, kamēr atžirgušie gaiļi sapītām kājām izmisīgi plivinās. Mācītājs iznāk ar iesvētītu sāli un saber to putna knābī. Tagad ģimene var putnus nokaut un izdalīt nabagiem — tas ir upuris, ko cilvēki nes Dievam par kādu palīdzību.

Kurš no slimības izglābies, kuram māja aizdegusies, bet paspēta nodzēst, kurš cietis avārijā, bet palicis dzīvs... Iemeslu ir daudz, un cilvēku, izrādās, arī. Visvairāk upurē gaiļus, reizēm arī aitas. Šajā sestdienā Horvirapā ir pieteiktas 25 kāzas, bet upurētāju parasti esot gandrīz divreiz vairāk. Tā nu vērojam krāšņās kazas un nabaga putnus, līdz nokļūstam pie jezīdiem.

Lai 72 tautām ir labi!
«Vispār viņi ir kristieši, bet pielūdz gultu. Ne, viņi piekopj uguns rituālus. Viņiem ir šeihs, un viņi precās tikai savā starpā. Gulta ir pilna ar ziediem, viņiem ir tāda ticība. Viņi ir izraidītie, bet bagāti, jo audzē aitas. Vai tikai viņi nav katoļi? Nē, viņi ir musulmaņi un pielūdz pāvu!» — dzirdam tik daudz pretrunīgu un intriģējošu pastāstu, ka noteikti gribam pie jezīdiem. Esam sapratušas, ka tā ir kāda mazāka tautiņa, ko īpaši labi nepazīst arī paši armēņi. Jezīdu Armēnijā esot daudz, arī tepat netālu ir vairāki ciemi.

Šķiet, arī miliči ir iepriecināti nedaudz atrauties no kāzu un upurētāju straumes, tāpēc izmantojam viņu laipnību. Pa ceļam vēl uzrodās draudzīgi noskaņotais sātanists, un tā mēs dodamies ciemos.

Jezīdu mājas izrādās lielas un bagātīgas, viņi dzīvo noslēgti, bet pārticīgi. «Mums ir daudz aitu» ir viņu bagātības avots. Krieviski runā tikai daži vīrieši, tāpēc laipnais milicis mums tulko no armēņu valodas. Saprotam, ka iezīdi ir cēlušies no Irākas un pēc Pirmā pasaules kara izklīduši pa visu pasauli, daudzi, daudzi tūkstoši... Bet mūs cipari maz interesē, mēs gribam redzēt Dieva gultu!

Melnīgsnējie vīrieši ar spožajām ūsām nav divreiz jālūdz, viņi ved mūs uz savu svētnīcu. Ja, katrā mājā ir «Dieva gulta», kur pie vienas sienas sakrauti daudzi matrači, parklāti ar spožu parklāju, kam virsū sakramēta glītu spilvenu kaudze. Pie šīs gultas pieejot, iezīdi to noskūpsta. Pie šīs gultas nedrīkst melot. Te cilvēks atzīstas visos ļaunajos nodarījumos, te zvēr un sola. Visa pamatā ir ticība, ka šajā gultā guļ jezīdu Dievs. Kristiešu izpratnē tas varētu būt altāris. Jezīdi paši tajā neguļ, bet ciemiņiem mēdz piedāvāt «Dieva gultas» matračus.

Saprotam, ka jezīdi nekad nav mainījuši ticību, nav pieņēmuši nedz islāmu, nedz kristietību. Viņi joprojām pielūdzot sauli un katru rītu sākot ar lūgšanu — dod, Dievs, laimi 72 citām tautām, bet neaizmirsti arī mūs! Kāpēc tieši 72, es jautāju, bet atbildi jau zinu — tā mūsu senči izdomājuši, mēs tikai atkārtojam.

Pie Dieva gultām ir auksti, mājas tradicionāli apkurinātas netiek. Sieviešu mājās ir daudz, spodrība un kārtība visur. Lakoti zeltītas mēbeles un kristāla lustras nesader ar stereotipu par aitu ganu mitekļiem, bet iezīdu kazas, ko trīs mājās mums parāda datorā, izceļās ar ipašu greznību un nesaprotamiem rituāliem. Esam jau apdullušas no iespaidu bagātības, ko krāšņo miliči un sātanists, tāpēc solam atbraukt citreiz. Ir pārliecība, ka iezīdi ir īpašs stāsts, ko būtu interesanti iepazīt tuvāk.

Kurdu pagāni un viņu kritušais eņģelis
Erevana ir jezīdu kultūras centrs, te iznāk avīze un darbojas radio. Ir arī pamatskola un dažādi pasākumi. Jezīdiem nav savas valsts, taču ir vienotība visā pasaulē.

Jezīdi ir kurdi, taču atšķirībā no citiem savas tautas brāļiem nav pieņēmuši islāmu, bet ir palikuši pagāni — viņi tiešām vēl līdz mūsdienām nav nodevuši senču ticību. Jauktās laulības gadās reti, un tādās dzimušie vairs neskaitās jezīdi — asinīm ir jābūt 100% tīrām.

Visā pasaulē jezīdu ir gandrīz divi miljoni, visvairāk Irākā, bet daudz arī Krievijā, Gruzijā, Armēnijā, Kanādā un citviet. Armēnijas iezīdu kopiena ir īpaši spēcīga, te dzīvo 67 000. Tieši šeit, tikai PSRS sabrukuma laikā, uz krievu alfabēta bāzes tikusi izveidota iezīdu rakstība. Līdz tam iezīdi izglītību ieguvuši mītnes zemju valodās.

Pasaulē dažādos laika posmos jezīdu reliģija ir vajāta, tāpēc tai ir noslēgts raksturs. Teorētiķi apgalvo, ka tajā apvienojas zoroastrisma, jūdaisma, kristietības un islāma elementi, taču tā ir savdabīga un «no malas» neatšifrējama rituālu kopība.

Reliģisko simbolu centrā ir eņģelis Malaktavus, ko attēlo pāva forma — viņš pēc pasaules radīšanas saņēmis Dieva uzdevumu valdīt pasaulē. Musulmaņi un kristieši šo erceņģeli nereti identificē kā kritušo eņģeli, kurš pazīstams kā Lucifers jeb sātans. Šā iemesla dēļ jezīdiem ir sātana pielūdzēju reputācija. Jezīdi noraida šādas apsūdzības, jo viņu ticībā vispār nav tādu jēdzienu kā «elle» un «sātans». Jezīdi tic, ka pirms pasaules gala Dievs samierināsies ar kritušo eņģeli, bet līdz tam jezīdiem ir aizliegts viņu skaļi saukt jebkādā vārdā. Būtiska jezīdu sadzīves pazīme ir dalījums kastās. Par jezīdu nevar kļūt citādi, kā piedzimstot.

Augstākās garīgās kastas līderis ir babašeihs, tālāk seko garīdznieku jeb pīru kasta, garīdznieku palīgi faķīri, upuru vācēji, pareģotāji, kā arī laicīgās dzīves kasta — mjuridi. Jezīdu galvenā svētvieta ir šeiha Adi mauzolejs Lalešā, netālu no Mosulas Irākā, taču lielākā daļa slēgtās reliģijas rituālu tiek piekopti šeihu un pīru mājās.

Jezīdiem ir arī savi uzskati par Noasa šķirstu — viņuprāt, tas piestājis Džudi kalnā (Džudidaga). Bībelē nav teikts, ka šķirsts piestājis pie Ararata kalna, bet gan — ka nonācis pie Ararata kalniem, pie kuriem pieskaitāma ari Džudi kalna virsotne — viņi skaidro. Ik gadu 14. septembrī jezīdi veic upurēšanas rituālu Džudidaga virsotnē. Jezīdi uzskata, ka tieši šai dienā Noass izkāpa no šķirsta...

Atkal saņēmām ielūgumu «atbraukt nākamreiz», un jāatzīstas, ka no noslēgtās reliģijas piekritējiem tas šķiet pagodinājums. «Dieva gulta» tomēr ir vērtīgs un negaidīts pārsteigums, ko mums sarūpējusi Armēnija un tās simbols Ararats.