Nodaļa — Līdzcilvēki

«Mana dzīve pēc tam»
Žurnāls «Gegenwart», Nr. 5 (2012)

No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Ralfs Renkendorfs (40) ir gaisa spēku bataljona seržants, kurš dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedri un dēlu.

«2010. gada 2. aprīļa rītā pār Kunduzu uzlēca spoža saule. Tas bija pēdējais saullēkts, kuru man bija lemts redzēt.

Būdams kareivis, apmēram pirms mēneša biju devies misijā uz Afganistānu. Es ierados ar cerību, tomēr sajutu arī bailes. Neviens iepriekš nevarēja pateikt, kas mūs sagaidīs.

Tiku iekārtots par kājnieku sanitāru. Sākumā «norūdījāmies» pret trūkumu, tika pārbaudīta mūsu saliedētība un, protams, martā notika pirmās cīņas. Tās bija mums veiksmīgas: neviena ievainotā, neviena, satiksmes negadījuma. Varbūt tas bija atkarīgs no tā, ka pirms došanās misijā bijām labi apmācīti... Vai varbūt no tā, ka mēs uz kādas ielas, ko Vācijā drīzāk sauktu par lauku ceļu, pacēlām pakavu, kurš mums atnesa laimi.

Diemžēl, laime ilga tikai mēnesi! Lielajā piektdienā, dodoties kārtējā patruļā, iekļuvām tik smagā sadursmē, kāda vācu karavīriem nebija bijusi kopš 2. Pasaules kara. Tā bija zaudējumiem pilna diena mums visiem! Es pats šajā dienā sprādziena laikā tiku tik smagi ievainots, ka vienā mirklī zaudēju acu gaismu un biju tuvu nāvei. No tā sauktās «karstās zonas» varējām evakuēties tikai ar amerikāņu helikopteru palīdzību.

Kaut kad vēlāk, aprīļa beigās es atmodos no komas kādā no Vācijas slimnīcām. Šeit sākās manas dzīves grūtākās dienas. Man bija jāpieņem tas, ka mēs šajā Lielajā piektdienā esam zaudējuši trīs savus biedrus, kuri tika ievainoti vēl vairāk, un ka es nekad vairs nevarēšu redzēt. Pirmās pāris stundas bija vienkārši pretīgas. Es biju pilnībā «iesprostots» jaunajā situācijā. Neko vairs nevarēju darīt viens.

Prātā nāca sāpīgas domas par notikušo. Naktīs murgoju par došanos misijā, par cīņām un karu. Es tam varēju tikt pāri tikai ar profesionālu palīdzību. Vēlāk runāju ar biedriem, ar kuriem plecu pie pleca kopā bijām cīnījušies. Mani atbalstīja arī ģimene, kura bija manā pusē un palīdzēja jaunajā situācijā.

Pēc vairākām sejas un acu operācijām es pēc trim mēnešiem drīkstēju atstāt slimnīcu. Šajā laikā es nezināju tikpat kā neko par vājredzīgajiem un neredzīgajiem domātajiem palīglīdzekļiem, nezināju, ka ir ekrānlasītājs datoram, nezināju neko par pārvietošanās treniņiem. Pagājušā gada martā, izejot pamata rehabilitācijas kursu, man pavērās jauna pasaule.

Hamburgas profesionālās apmācības centra Dīrenes filiālē esmu atradis jaunus draugus. Atklāju, cik svarīgi ir kontaktēties ar cilvēkiem, kuriem ir tāda pati invaliditāte. Diemžēl, rehabilitācijas laikā satiku arī tādus cilvēkus, kuri savā neredzības situācijā nespēja iejusties.

Mani apbēdināja veids, kādā tika strādāts ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Par laimi, man gadījās tiešām laba rehabilitētāja, kura ne tikai pārbaudīja punktrakstu, bet arī saprata vājredzīgo un neredzīgo problēmas un iedziļinājās viņu vajadzībās.

Tā es pamazām pa vienam vien atkaroju savus agrākos vaļaspriekus. Beidzot atkal varēju izmantot savas datorzināšanas un producēt elektronisko mūziku! Arī punktrakstā apgūšana sāka veikties, kaut arī mācību process nebija no vieglajiem. Man atkal un atkal nācās konstatēt, ka ir sasniegti jauni apvāršņi. Šeit uzskata tā, ka nevajag uzreiz padoties, bet gan pārvarēt šķēršļus.

Ļoti saviļņojošu brīdi piedzīvoju pagājušā gada novembrī, kad kopā ar ģimeni tiku ielūgts uz «BAMBI» balvu pasniegšanas ceremoniju Visbādenē. Tur žūrijas loceklis Johans B. Kerners pasniedza īpašu balvu un teica arī runu. «BAMBI 2011» balvu es saņēmu ne tikai par savu drosmi misijā, bet arī aiz cieņas pret karavīriem, kas kalpo Vācijas labā.

Pēc rehabilitācijas beigām atgriezīšos savās kazarmās Zedorfā. Tur es strādāšu ar cietušajiem kareivjiem un viņu ģimenēm, kā arī tiem, kuri gatavojas misijām. Piedevām dienas kārtībā vēl atrodas cilvēku ar smagu invaliditāti patstāvības jautājums.

Vēl viens projekts ir iPhone un Mac datoru lietošanas nodarbības vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, kuru es pats, būdams kaislīgs Apple lietotājs, piedāvāju bez maksas. Dzīve pēc tam turpinās un esmu ieintriģēts, ko nākamie 40 gadi man nesīs...»