Nodaļa — Pārdomas

Mūžīgais jautājums
Dinija Bite

Padoties vai dzīvot? Tas ir tas, ko mēs jautājam sev grūtā brīdī. Ir tikai divi varianti, no kuriem izvēlēties. Un viens ir jāizvēlas obligāti. Bet kā lai izvēlas? Kā lai nosaka, kurš ir īstais?

Padoties — nebūtu īstais variants. Padoties nozīmē zaudēt dzīves jēgu. Padoties nozīmē neturpināt dzīvot. Ikvienam ir jēga dzīvot, ikvienam ir jēga turpināt iet uz priekšu. Pēdējā laikā cilvēki dzīvē ir izvēlējušies padoties. Viņi ir izvēlējušies apsēsties un gaidīt, kad viss nokārtosies. Taču viņi kļūdās.

Nekas pats no sevis nenotiek un nenotiks. Lai panāktu kaut ko lielu, ir jāpieceļas un jāsāk rīkoties. Taču, ja mēs visi padosimies, mēs neko nepanāksim. Valsts netiks ārā no krīzes, un mēs netiksim ārā no depresijas. Zinu, ka cilvēki dzīvē padodoties pat atņem sev dzīvību, jo nespēj sadzīvot ar visu slikto, kas notiek. Kāpēc tā ir jādara? Kāpēc ir jāpadodas un beigās jāatņem sev dzīvība, ko Dievs ir sniedzis?

Padošanās nekad nav izeja. Pati trakākā padošanās, kas var būt, ir tā, ko pieļauj vecāki. Ja viņi padodas, tad viss ir pagalam. Ja vecāki padodas, tad viņu bērni darīs to pašu. Vecāki ir tie cilvēki, uz kuriem bērni lūkojas ar cerību pilnām acīm. Bērni mācās visu no saviem radītājiem. Taču, ja viņi padodas bērnu priekšā, tad rada saviem pēcnācējiem vienkārši briesmīgu piemēru.

Vecākiem ir jārāda saviem bērniem, kā pareizi dzīvot, kā rīkoties stresa situācijās. Taču, ja viņi paši padodas, tad, pašiem to nevēloties, izposta savu bērnu nākotni, jo tie būs iemācījušies padoties katrā mazākajā neveiksmē. Vecākiem ir jāsaprot, ka nekādā gadījumā nedrīkst padoties. Nekādā gadījumā viņi nedrīkst salikt rokas klēpī un atstāt bērnus vienus šajā vientuļajā pasaulē. Ir jāizvēlas dzīvot.

Dzīvot ir vienīgais labais izvēles variants šajā pasaulē. Dzīve, ko mums Dievs dāvāja, ir jāciena un jālolo. Tā nav sev pašam jāatņem. Vajag dzīvot, nevis padoties. Šo smago gadu laikā cilvēki ir aizmirsuši, kā var padarīt savu dzīvi laimīgāku. Cilvēki vairs nesaskata labo. Viņi redz slikto. Tādā veidā, maskējot visu labo.

Ja vien cilvēki ieklausītos un paskatītos apkārt, tad redzētu tik daudz laba, tik daudz dzīves vērta. Ja viņi atvērtu savas ausis un aizvērtu mutes, dzirdētu putnus, kas dzied skaistās dziesmās, kas domātas tieši mums. Viņi dzirdētu mazu bērnu smieklus, kas liek smaidīt. Ja vien mēs spētu ieklausīties pasaulē, mēs atrastu tik daudz dzīves vērtību. Mēs redzētu skaistās ainavas, kas liek aizrauties elpai. Mēs dzirdētu skaistu mūziku, kas liek sirdij salēkties.

Mums, cilvēkiem, ir jāiemācās dzīvot, mīlēt un uzklausīt. Beidzot ir jāatsakās no visa trakā un nevaldāmā. Mums pašiem vai kādam citam mums ir jāiemāca skaistais.

Visi prasa: kāda ir dzīves jēga? Es uzskatu, ka tā ir dzīvot. Tā ir izbaudīt dzīvi tādu, kāda tā ir. Dzīves jēga ir nepadoties, bet darīt to, ko mīli. Dzīves jēga var būt jebkas, ko vien paši vēlamies. Dzīves jēga ir nepadoties. Tādēļ nepadodieties! Mīliet, smejieties, dejojiet! Dariet to, ko vēlaties! Ļaujaties pasaulei, radiet lielisku piemēru saviem bērniem, kas sekos jūsu pēdās, neskatoties ne uz ko! Radiet viņiem īsto dzīves jēgu!