Pa atmiņu takām staigājot
Kristaps Āboliņš

Ar vislielāko sirds siltumu atceramies savas skolas gaitas, kuras paliek atmiņā visu mūžu, tie ir iespaidi par pirmo mīlestību, jūtām un pārdzīvojumiem.

Daudzi žurnāla «Rosme» lasītāji ir absolvējuši Strazdumuižas internātvidussskolu, kas ir vienīgā mācību iestāde valstī bērniem un jauniešiem ar redzes traucējumiem.

Šogad tā svin savu apaļo 140 gadu jubileju. Šajā sakarā esmu aprunājies ar mūsu skolas bijušo absolventi, kura to ir beigusi pirms daudziem gadiem. Ļaušu jums, mīļie lasītāji, caur viņas atmiņām ieskatīties pagātnē.

Lūcija: «Skolā sāku mācīties 1958. gadā, tā atradās tagadējā LNerB ekā. Mūs baroja labi, bet pa retam zupā peldēja tārpi vai arī galdā tika liktas sapuvušas saknes, labi, ka vecākā māsa Anastasija dežūrēja virtuvē un vienmēr mani brīdināja, ko drīkst bāzt mutē pie kopgalda un ko nē. Ēdām no dzelzs bļodiņām, jo tolaik trauku mums nebija. Ļoti daudzi bērni slimoja ar dizentēriju, un skolas telpās valdīja nežēlīgs aukstums.

Vēlāk viss strauji mainījās, jo sāka strādāt jaunais un saimnieciskais direktors Gunārs Blūms, kurš ieviesa daudz ko labu.

Kad gāju sagatavošanas klasē, man patika nodarbības pie dziedāšanas skolotāja Voldemāra Sulaiņa, kura vadītajā korī dziedājām no 1. līdz 4. klasei un ļoti nopietni gatavojāmies Jaungada sagaidīšanai, Oktobra svētkiem un Vecajai konstitūcijas dienai.

Jaungada sarīkojumos lielajā zālē sapulcējās skolas kopkoris, kurā piedalījās audzēkņi no 5. līdz 11. klasei, ņemot savā pulciņā arī mūs, tā laika «mazos». Vakaros audzinātājas, kuras skolā strādāja kopš Pirmās brīvvalsts laikiem, stāstīja mazajiem pasakas vai stāstus no Ļeņina bērnības. Viena no auklītēm pirms došanās pie miera mēdza uzspēlēt vijoli.»

Lūcija: «Gulēt gājām agri — 20:00 vakarā, no rītiem cēlāmies 7:00, nezinājām kur likt laiku, jo līdz aizmigšanai cīnījāmies ar bezmiegu. Mums tika piešķirtas divas plānās segas, no kurām viena bija vilnas, bet otra — flaneļa.

Vakaros ejot gulēt un rītos ceļoties, dēļ drēgnuma grūtibas sagādāja iekāpšana un izkāpšana no gultas. Zēniem, kuri gulēja pirmajā stāvā, bija siltais ūdens, savukārt, meitenēm, kas gulējām otrajā, tā nebija. Mums nācās izģērbties līdz jostas vietai un mazgāties aukstajā Baltezera ūdenī, kas nāca no artēziskās akas. Lielie puiši un meitas gulēja kādreizējā Krēgermuižā.

Kad gājām pastaigāties, kājās bija kirzas zābaki, kurus līdz malām piesmēlām ar sniegu. Atnākot no pastaigas, apavus nepārvilka, tādēļ līdz gulētiešanai nācās nostaigāt slapjām kājām.

Jaunajā skolā dienu iesākām sapulcējoties gaitenī uz rīta rosmi. Gultas vajadzēja saklāt tā, lai segai būtu baltā maliņa un dienas segai nebūtu nevienas krunkas. Bērniem ar gultas klāšanu bija grūtības, jo daudziem mājās tādas nebija un viņi to redzēja pirmo reizi mūžā.

Laukos daudzviet bērni gulēja uz salmu maisiem, kuri uzlikti uz lāviņām un apklāti ar palagiem un segu.

Nostājoties rīta līnijā, zeķēm vajadzēja būt gludi nostieptām, savukārt, skolēnu formām kārtīgām, ja kleitai bija atirusi mala, tad par to nācās atbildēt audzinātājai. Vakaros meitenes savām skolas drēbēm šuva klāt baltās apkaklītes un atirušās kleitas malas.»

Lūcija stāsta tālāk: «Ja kāds no skolēniem bija nekārtīgs un nepakļāvās disciplīnai, tad internātā ieradās direktora vietniece audzināšanas darbā, kura pārbaudīja tīrību un kārtību istabiņā.

Sākumā vainīgajam izteica brīdinājumu, ja tas nelīdzēja, tad ar viņa audzināšanu brīvajā laikā nodarbojās Pionieri, un neveiksminiekam liedza iet brokastīs.

Sagatavošanas klasē bijām 14 skolnieki, no kuriem daļa bija pārslimojuši meningītu, tādēļ viņiem bija garīga rakstura traucējumi. Starpbrīžos un brīvajā laikā, audzinātājai izejot no klases, tie kliedza nenormālā balsī, ko mums — garīgi veselajiem — nācās klausīties diendienā vesela gada garumā. Sākot skolas gaitas 1. klasē, šie bērni tika aizsūtīti uz palīgklasi un ar mums kopā vairs nemācījās.»

Sarunas laikā pajautāju Lūcijai, kuri mācību priekšmeti un skolotāji viņai bija vismīļākie:

«Vienmēr būšu pateicīga savai pirmajai skolotajai Veltai Zaļkalnei par labajām zināšanām un dzīves gudrību, ko viņa mums spēja dot. Par klases audzinātāju strādāja Anna Malvese, kura bija inteliģenta un smalka dāma. Diemžēl slimības dēļ Malvesītei darbu nācās pamest. Skolā strādāja viņas vīrs Augusts Malvess, kurš kīnovakaros ar savu balsi prata atainot visu uz ekrāna notiekošo tā, it kā mēs paši to redzētu savām acīm. Atmiņā spilgti iespiedusies audzinātāja tulkotā un atainotā filma «Meitene meklē tēvu».

Ar lielu prieku devos uz mūzikas stundām pie skolotāja Voldemāra Sulaiņa. Viņš daudziem audzēkņiem bija autoritāte, jo bērnus paklusām iepazīstināja ar Padomju Savienībā aizliegto trimdas latviešu grupu «Čikāgas piecīši». Par to apkārt stāstīt nedrīkstēja, grupas audioieraksti bija jāklausās aiz aizklātiem logiem un slēgtām durvīm. »

Jautāju Lūcijai, vai viņiem tolaik nebija bail, ka par pretlikumīgajām aktivitātēm uzzinās skolas vadība un varas iestādes.

Lūcija: «Klase prata klusēt komjaunieši un nekomjaunieši, mācējām turēt muti un nenodot savus skolotājus, tādēļ tie mums uzticējās. No viņu stāstītā daudz uzzinājām par pirmās brīvvalsts laikiem. Krievu literatūrā paralēli obligātajai vielai mācījāmies par rakstniekiem un dzejniekiem, kurus vajāja Staļins, jo tie vīlušies komunisma ideālos.

Māsas Geņas klasē tādas lietas nepārrunāja, jo tur skolotājam, stundas laikā stāstot tīro patiesību, nāktos zaudēt savu amatu un darba vietu uz visiem laikiem.

Stundas tika pasniegtas latviešu valodā, un visiem neatkarīgi no redzes atlikuma nācās mācīties brailā. Ilggadējā sociālā rehabilitētāja Antoņina Smirnova skolas gados to apguva, lai gan jaunībā redzēja labi. Atminos tagadējo skolotāju Ludmilu Alni, kurai stundu laikā aizsēja acis, lai viņa būtu spiesta iemācīties braila rakstu. Pierakstus veicām ar braila tāfeli un grifeli, jo rakstāmmašīnas nebija.»

Braila raksta tipogrāfija nodibinājās 1953. gadā, skolēni mācījās no iespiestajām grāmatām. Agrāk LNB biedri pelnīja sev iztiku, pārrakstot braila grāmatas ar roku. Sākumā tās tika rakstītas vecaja valodā un rakstībā. Šīs grāmatas bija masīvas, to lappušu rindas retinātas.

Lūcija: «Kad biju bērns, grāmatas man ļoti patika, jo tajās varēja sastapt reljefa iespiestos zīmējumus. Skolas laikā cenzūras dēļ bibliotēkā mums deva lasīt bērniem paredzēto literatūru. Vēlāk sākām lasīt Šveiku, kas bija mūsu bērnības varonis. Kad gājām 6. klasē, meitenes bojāja redzi, lai izlasītu tolaik aizliegto Jāņa Jaunsudrabiņa triloģiju «Aija». Kad vakaros, atnākot naktsauklei, istabā nodzisa gaisma, tās, kuras redzēja, zem segas turēja bateriju un mums — neredzīgajām — lasīja priekšā. Galvenās priekšā lasītājas bija Ludmila A., Vizbulīte ,. un Vita.»

Nekautrējoties pajautāju absolventei, ar kuriem pedagogiem attiecības nav bijušas tās labākās:

«Nesapratos ar Laimu Briedi, kura bija neganta pret audzēkņiem. Laima bija pārliecināta nacionālkomuniste, jo latviešus viņa kaunināja, ja tie neprata krieviski, savukārt, krieviem spieda mācīties latviski. Reiz ekskursijas laikā krievvalodīgam puisim pateicu paldies latviešu valodā. Vēlāk ilgi tiku kaunināta par to, ka neprotot krieviski pateikt tik vienkāršus vārdus, kā lūdzu un paldies. Klasē bijām daudzu tautību bērni un visi mācījāmies latviski, jo krievu plūsma nebija, to ieviesa vēlākos gados.

Skolotājas Skaidrītes Sprudzānes stundās mums neklājās viegli, jo neredzīgajiem bija sarežģīti nolasīt reljefās kartes un globusus. Ar to visgrūtāk klājās Tamārai M., kurai pēc stundām vajadzēja trenēties tajos orientēties. Vājredzīgo klasēm tika dots uzdevums stundu laikā veidot topogrāfiskās kartes, kas nebija viegls process.»

Lūcija: «Salīdzinājumā ar citām klasēm mūsējā izturējās diezgan brīvi. Reiz abas ar Astrīdu Rozentāli 11 gadu vecumā gājām pa plašajiem skolas gaiteņiem un dziedājām dziesmiņu:

Mēs klejojām un sapratāmies drīz,
Un šķita mums, ka esam debesīs,
Tos skaistos brīžus, draudziņ, atceries,
Ak, atceries, jel atceries.

Kumeļa gados mīlējām izrādīt pretestību un neklausīt skolotājus. Tolaik skolēniem un pedagogiem bija tuvas attiecības. Ja kāds mums aizrādīja, tad vienmēr uz mēles bija gatava atbilde ko atcirst.»

Parasti pedagogiem ir «īpašie audzēkņi», tādēļ pajautāju, kuriem skolotājiem simpatizēja Lūcija un viņas klasesbiedri:

«Es biju mīlule ķīmijas skolotājai Rutai Vīksnei. Savukārt, lielas simpātijas valdīja Aloiza Rubuļa un Tamāras starpā. Skolotājs reiz esot teicis, ka vēlētos tādu meitu kā viņa, ar kuru varētu lepoties. Viņš nekad Tamārai nelika zemas atzīmes. Parasti tie bija 5 ar rezervīti, kaut arī viņa uzdoto nebija iemācījusies. Ja mēs pamanījām, ka esam kādam mīļi, tad, kaitinot pretinieku, saucām tā skolotāja vārdā, kuram tas simpatizēja. Klases biedrs Juris Lārmanis tika pie vārda Maiga, jo patika skolotājai Maiželei, kura mācīja matemātiku. Reiz Juris uz mums sadusmojās un teica: «Nesauciet mani manas mātes vārdā!»»

Lūcijas laika jauniešiem skolas gados klājās grūti, jo tie atradās starp divām karojošām pusēm, komunistiem un ticīgajiem. Komunistus saukāja par antikristiem. Savukārt, tie, dzirdot dieva vārdu, to noliedza.

Lūcija stāsta: «Pionieru organizācijas pasākumi ar interesantajiem pārgājieniem un nometnēm, ar ugunskuriem nebija peļami. Viņiem tika mācīts cienīt vecākus cilvēkus, sabiedriskajā transportā padot tiem vietu. Pioniera gods un cieņa bija palīdzēt mājas darbos vai pārvest pāri ielai cilvēku, ja tas nepieciešams. Tas viss savā būtībā bija aizgūts no baušļiem un Bībeles, bet ticīgie to nevēlējās saprast.

Ļaunprātīgi neapmeklējām mācību stundas. Reiz stundu laikā skrēju lejā pa kāpnēm un pusstāvā, pieķeroties pie margām, lēcu lejā, nezinot kas apakšā. Vienreiz lēkājot uzlēcu mugurā skolotājam Teodoram Smilškalnam.

Vingrošanas stundas pasniedza Ludmilla Veispāle, kura sākumā skolā organizēja deju pulciņu, kurš vēlāk pārtapa vingrošanas pulciņā. Dažām meitenēm patika mākslas vingrošana, bet pamatā mēs nodarbojāmies ar sporta vingrošanu.

Mācoties pamatskolas pirmajās klasēs, bija bailes un nācās pierast pie lielajiem, kuri vecās skolas šaurajos koridoros nesās virsū kā buļļi, kas gatavi tevi samīt. Vienmēr atcerēšos Dagni Baumani, kurš, ejot pa gaiteni, skaļi sauca: «Libriņi, libriņi, pavācas no ceļa!»

Jaunajā skolā vairs pa kājām viens otram nemaisījāmies, jo skanīgie gaiteņi bija plašāki. Dažreiz, ejot uz guļamistabu, apmaldījāmies un savas guļamtelpas vietā nonācām tualetē vai kādā zēnu istabiņā. Tagad pusdienās galdā tika likti trīs ēdieni, bija jauki mācīties ēst no traukiem ar nazīti un dakšiņu.»

Lūcija stāsta: «Jaunajā skolas ēkā pēc stundām varēja iet uz visdažādākajām nodarbībām. Pati devos uz sporta vingrošanu un dziedāšanu. Laika gaitā skolu beidza ar entuziasmu apveltītie un gudrie jaunieši, kuri palīdzēja vadīt skolas dzīvi, un tā pamazām apsīka.»

Jauno skolas ēku atklāja 1960. gada rudenī, un tā tika paredzēta 150 audzēkņiem.

Lūcija: «Ļoti vēlējos tikt uz atklāšanas aktu, bet nevarēju, jo braucu kravas mašīnā no laukiem uz Rīgu. Šis brauciens vienmēr paliks atmiņā, jo mēs, bērni, dodoties garajā ceļā, nakti pārlaidām mašīnas kravas kastē. Iebraucot pilsētā, šoferis ar lielu maldīšanos nonāca līdz Juglai. Skolā tikām laicīgi, bet svinīgo aktu bijām nokavējuši.

Kamēr RVNBI mācījās 150 audzēkņi, tikmēr bija labi dzīves apstākļi. Kad masveidā sāka pieņemt jauniešus ar minimāliem redzes traucējumiem, kuri atskaitīti no masu skolām, tie pasliktinājās. Jaunpienācēji bija agresīvi un nelādzīgi, viņi mēdza sabojāt jauno skolas inventāru, kā arī neklausīt audzinātājus un skolotājus, tie nežēlīgi zaga. Sakarā ar lielo skolēnu pieplūdumu grūtības sagādāja personīgās higiēnas ievērošana. Kad bijām no 220—250 skolēniem, tad vairs labi nebija.»