Latvijas «kurpēs» jūtos ērti.
Jānis Sīpols un pētījumi par ēstgribas mazināšanu
Inta Brikere
36,6°C

Viņam ir pie mums neierasta — neiroendokrinologa — specialitāte un 17 gadu pieredze būt latvietim Latvijā. Zinātniskās pētniecības laboratorija Vašingtonas universitātē Sietlā nomainīta pret pieticīgu darba kabinetu Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta noplukušajā ēkā pie Māras dīķa Pārdaugavā.

Tomēr Latvijas Universitātes asociētais profesors Jānis Sīpols turpina pētīt ķermeņa svara un smadzeņu neirobioloģiskās kontroles saistību un atzīst — tas, ka bijis lemts augt divās kultūrās, sniedzis skaidrāku skatu uz dzīvi.

— Kad pēc divu gadu akadēmiskā atvaļinājuma — zinātniekiem ir iespēja izmantot šādu radošu pauzi — kopā ar ģimeni no Amerikas atkal atgriezos Latvijā, bija sajūta, ka ejam nepareizā virzienā. Rīgas lidostā vairums ļaužu plūda pretējā, izlidošanas straumē.

— Tā arī ir: vairāk zinām par zinātniekiem, kuri devušies prom, lai strādātu kādā ārzemju institūtā vai universitātē, nevis ieradušies ar pētniecību nodarboties Latvijā.

— Nenoliegšu, ka savā ziņā esmu gājis pret straumi. Taču katram ir sava motivācija un tiesības darīt tā, kā uzskata par sev labāku šajā pasaulē.

Tagad vecie Amerikas latvieši nereti ir ļoti kritiski pret tiem, kuri tur iebraukuši pēdējos gados: Latvija taču ir brīva, kāpēc nestrādā tās labā?! It kā gribētu citiem aizliegt to brīvību, kuru paši varējuši baudīt. Pret sevi ir iecietīgi un pielaidīgi, savus iemeslus palikt ierastos un ērtos apstākļos attaisno, taču pret šolaiku ekonomiskajiem emigrantiem bieži vien ir neizprotoši.

Ja cilvēks ir sprukās — darba un iztikas nav, kredīti jāmaksā — kurš gan var liegt doties prom, lai gādātu par labāku dzīvi citur? Tā ir iespēja, ko sniedz brīvība, mūru nojaukšana, demokrātiskās vērtības, par ko taču iestājāmies un cīnījāmies.

— Kāpēc jūsu izvēle bija atgriezties Latvijā?

— Es neatgriezos — 1990. g. rudenī Latviju ieraudzīju pirmo reizi. Esmu dzimis un uzaudzis Amerikā, Sietlas priekšpilsētā.

Gan tēvs, gan māte bija diezgan aktīvi korporāciju locekļi, mamma pirmās Latvijas laikā — augstākā nepolitiskā ierēdne Finanšu ministrijā. Droši Sibīrijas lēģeru kandidāti! Kad 1944. g. krievu armija tuvojās Latvijai, bija skaidrs — ja grib glābt dzīvību, jābēg.

Mani vecāki satikās bēgļu nometnē Vācijā. 1950. g. dabūja ieceļošanas atļauju un devās uz ASV. Es, vēl būdams mammas vēderā, izgāju imigrācijas dienestu kontroles Ņujorkā un piedzimu Amerikas ziemeļrietumu piekrastē.

— Uz Latviju atbraucāt kā zinātnieks?

— Kad biju izstudējis bioķīmiju un biofi ziku, dabūjis bakalaura grādu Oregonas Valsts universitātē, zināju, ka vēlētos ko darīt medicīnas jomā. Bet nebija skaidrs, ko tieši.

Paldies manam darba vadītājam apvienotajā medicīnas un doktorantūras studiju programmā Vašingtonas Universitātē. Pētnieki tur bija nākuši klajā ar revolucionāru atklājumu. Proti, ir zināms, ka šūnām, lai uzsūktu glikozi enerģijai, nepieciešams hormons insulīns. Izņemot smadzeņu šūnas, kam tas cukuru dotās enerģijas izmantošanai nav vajadzīgs. Taču arī neironiem ir insulīna receptori. Ko tie dara, kam domāti? Turklāt insulīna molekulas, varbūt ne gluži pilnībā un ar aptuveni 90 minūšu kavējumu, no organisma perifērijas tomēr nonāk smadzenēs — tas pierādīts mūsu pētījumos ar suņiem, pērtiķiem un cilvēkiem. Ko insulīns tur dara, ja smadzeņu šūnām nav nepieciešams? Regulē ķermeņa svaru!

Organismā, tostarp centrālajā nervu sistēmā cirkulējošais insulīns pirmais pasaka smadzenēm, kāds ir svars. Tas iespaido ēstgribu. Vēlāk tika atklāts, ka līdzīgi varētu darboties arī leptīns, taukaudos radies hormons, kas, iedarbojoties uz smadzenēm, regulē ēstgribu. Mazina to. Ja ir kādas problēmas — ģenētiskas vai fi zioloģiskas izcelsmes — ar insulīna un leptīna receptoriem, šo hormonu reģistrācija smadzenēs tiek nojaukta, ēstgriba palielinās, svara regulācija ir traucēta. Tāpēc veidojas aptaukošanās.

Bet tā nenotiek ar visiem, kuriem ir aptaukošanās — ar kādiem četriem, pieciem procentiem pieaugušo cilvēku, kam ķermeņa svars ir pārāk liels. Tas liecina, ka šī disregulācija tomēr nav tik vienkārša, kā varētu pieņemt.

Pētniecības mērķis — atrast, kā iespējams mainīt bioķīmiskos procesus smadzenēs un līdz ar to mazināt ēstgribu un arī ķermeņa svaru.

Tā radās interese par ēstgribas un ķermeņa svara regulēšanu, ko nosaka bioķīmiski procesi galvas smadzenēs. Piesaistīja arī manu vecāku pieredzētais, ka pēc emigrācijas uz Ameriku latviešu vidējais mūža ilgums saruka. Pirmskara laikā mūsu tauta starp citiem eiropiešiem dzīves ilguma ziņā izcēlās, bet Amerikā latvieši sāka vairāk sirgt ar dažādām kaitēm — vēzi, artrītu, veģetatīvām slimībām. Skaidrs, ka to neietekmēja iedzimtība, jo, lai notiktu ģenētiskas izmaiņas, vajadzīgi gadu tūkstoši. Taču mainījies bija dzīvesveids, īpaši ēšanas paradumi un produkti. Rupjas maizes vietā — baltmaize, vairāk rafi nētu produktu, vairāk saldvielu un konservantu tajos. Ķermeņa svars pieauga, noveda pie aptaukošanās, bet tā — pie diabēta, sirds slimībām un citām kaitēm. Pētniecības mērķis — atrast, kā iespējams mainīt bioķīmiskos procesus smadzenēs un līdz ar to mazināt ēstgribu un arī ķermeņa svaru.

Taču uz Latviju pirmoreiz atlidoju pavisam citā lomā — kā mūziķis, kas spēlē taustiņinstrumentus, dzied un sacer dziesmas latviešu mūzikas grupā, kura koncertēt te ieradās ar toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula ielūgumu. Nezinu, vai publiku vairāk saistīja mūsu muzikālais priekšnesums vai fakts, ka esam latvieši no Amerikas — visticamāk, abi kopā. Latvieši kultūras vērtības ir turējuši un joprojām vērtē augstāk nekā caurmēra amerikānis. Piecdesmit okupācijas gadu laikā vismaz šī vērtību skala nav iznīcināta.

Un arī pašlaik, neraugoties uz visām nebūšanām, kuru netrūkst, Latvija tomēr ir panākusi ļoti daudz. Lai kā kritizējam un redzam slikto, to nevajag un nevar noliegt.

— Kultūršoku atbraucot neizjutāt?

— Ekonomiskās situācijas atšķirības bija saprotamas, labi zinājām, kurp braucam, to, ka Latvija padomju okupācijas gados ir atmesta dziļi atpakaļ no līmeņa, kādā bija pirmās Republikas laikā. Atceros vecos tramvajus, kādi te kursēja ielās, sagriezto avīžpapīru lidostas labierīcībās, bet tie bija tādi sadzīviski pārsteigumi.

Lielākais brīnums bija, ka pirmajā rītā pēc ielidošanas, aizgājis līdz Brīvības piemineklim, dzirdēju un redzēju cilvēkus, kuri runāja latviski, bet es viņus nepazinu! Uzaugot Amerikā, darbojoties skautos, piedaloties vasaras nometnēs, dziesmu svētkos un citos latviešu sabiedrības saietos, bija pierasts, ka teju visi, kas runā latviski, ir pazīstami vai vismaz savureiz redzēti. Bet te — latviski runā arī sveši cilvēki!

Tas bija tāds psiholoģisks, emocionāls pārsteigums. Bet citāda šoka nebija — trīs fantastiskas, aizkustinošas nedēļas, labi izpārdoti koncerti, cilvēku atsaucība un sirsnība...

— Tikāt audzināts latviskā garā?

— Mani vecāki neko daudz nečupojās ar amerikāņiem. Mājās runājām vienīgi latviski. Angļu valodu iemācījos tikai piecarpus gadu vecumā, kad vajadzēja iet bērnudārzā — pāris mēnešu laikā. Pirms tam angliski nezināju nevienu vārdu.

— Jums bija īpašas dotības uz valodām?

— Nedomāju vis — bērni svešu valodu apgūst daudz vieglāk. Līdz agrīniem padsmit gadiem smadzenes ir elastīgākas, turklāt šajā vecumā arī nav uzreiz nepieciešams ļoti plašs vārdu krājums — to pilnveido pamazām un nemanot. Vēlāk smadzeņu elasticitāte mazinās un svešvaloda jāmācās ar mācīšanos, to vairs tik dabiski nevar uzsūkt.

Ceru, ka mūsu jaunākajai meitai, Dārtai, ies vieglāk. Viņa Rīgā gāja franču bērnudārzā un apguva franču valodas pamatus. Kamēr divus gadus bijām Amerikā, mācījās franču skolā Sietlā un ātri vien perfekti zināja arī angļu valodu. Es mājās ar meitu vairāk runāju angliski, mamma latviski, Franču licejā un Žila Verna skolā mācās franču valodu. Trīs valodu prasme septiņu gadu vecumā ir labs ieguvums.

— Taču, kad braucāt koncertēt, nez vai domājāt, ka tas būs uz palikšanu.

— Nē, tomēr gribēju kaut kā palīdzēt Latvijai. Amerikā strādāju medicīnas zinātnē — man bija sava laboratorija Vašingtonas Universitātē Sietlā, kur pētīju, kā ķīmiskās vielas galvas smadzenēs regulē ēstgribu un ķermeņa svaru. Gribēju redzēt un saprast, kā savā nozarē varētu būt noderīgs arī šeit. 90. gadu sākumā te radās iespēja izmantot internetu, Latvijas Universitātē bija izveidots Latnet, izgudroju, kā tīmeklim pieslēgties caur fi ksēto telekomunikāciju sistēmu. Tas ļāva turpināt strādāt no attāluma — varēju dzīvot Latvijā un sazināties, elektroniski sūtīt informāciju savai laboratorijai, un uz Ameriku aizlidot ik pa trim četriem mēnešiem. Bez iespējas saglabāt savu laboratoriju Vašingtonas Universitātē droši vien Latvijā manis nebūtu — te nebija un joprojām nav tāda līmeņa pētniecības.

Finansiālu apstākļu dēļ pētniecība te ir ierobežota, tāpēc arī latviešu ārstiem, kuri vēlas darboties zinātnē, nereti vienīgā iespēja ir piedalīties ārvalstu starptautiskos pētījumos, padarot kādu daļu no kopīgā darba. Bet nevar paši izvirzīt hipotēzes un pārbaudīt tās.

1994. g. pārcēlos uz Latviju. Kad LU Universitātē tika atjaunota Medicīnas fakultāte, iesaistījos tās darbā — kā asociētais profesors internās medicīnas katedrā un vadošais pētnieks Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā.

Bet tas ir labais stāsts. Sliktais — laboratoriju no Sietlas uz Latviju nebija iespējams pārcelt, tās darbību finansē amerikāņu nodokļu maksātāji. Par grantu līdzekļiem, ko piešķīra Zinātnes padome, varēju te veikt dažus pētījumus, izdarīt analīzes, bet ne tādā apjomā, kā vajadzētu un gribētos strādāt.

— Uztura pētījumu spektrs ir ļoti plašs, to, ka ēst treknu nav veselīgi, atkārto bez mitas.

— Pēdējā laikā esam vairāk pievērsušies nevis taukvielu izpētei, bet saldumiem jeb ogļhidrātiem. Cenšamies noskaidrot, vai tīkamai garšai ir kāda saikne ar smadzeņu atalgošanas sistēmu — līdzīgi kā atkarībvielu lietotājiem, kam tā ir ļoti spēcīga. Smadzeņu kodolos un nervu savienojumos tas ir konstatējams. Pētām, vai, ēdot saldumus vai taukvielas, tiek iedarbināti tie paši centri kā atkarību izraisošu vielu ietekmē. Un redzams, ka tas tiešām tā ir, saldas garšas ierosinātie procesi galvas smadzenēs ir analogi alkohola, nikotīna, narkotiku provocētajiem.

Cenšamies noskaidrot, kādas ir atšķirības galvas smadzenēs un to receptoros, kas vienus padara vieglāk ietekmējamus un atkarīgus, citus — ne. Kas šo vielu ietekmē mainās smadzeņu bioķīmijā un nervu savienojumos?

Ja svara regulācija augstākajā nervu sistēmā kāda iemesla dēļ noiet no sliedēm, rodas ēšanas traucējumi, aptaukošanās vai pretēji — bīstams svara zudums. Tas ir īpaši draudīgs gados veciem cilvēkiem: jo krasāks šis kritums, jo lielāks risks organismam, kas tā zaudē rezerves. Ja ir kāda hroniska saslimšana, vecam, svarā izdilušam cilvēkam daudz grūtāk tai pretoties, viņa imūnsistēma vairs nav tik spēcīga un kompetenta.

— Tātad mūsu smadzenes zina, kā tām jāregulē ķermeņa svars?

— Tieši tā — zina! Svars ir interesanta lieta, jo ēdam taču, precīzi nekontrolējot kaloriju daudzumu apēstajā kotletē vai kartupelī. Smadzenes svara regulāciju paveic bez mūsu apzinātas līdzdarbības. Un arī tiem, kam ir lieki kilogrami un adipozitāte, svaru kontrolējošās bremzes pilnībā nav palaistas vaļā — arī viņiem smadzenes svaru regulē, tikai robeža, ko pieļauj, ir augstāka. Citādi mēs piepūstos kā baloni, bet tā taču nav. Smadzenes tur ķermeni pie kaut kāda svara, regulācija notiek, taču jautājums — kāpēc šī robeža ir mainījusies.

Mums lielākoties patiktu, ja saglabātos tāds svars kā 20 vai 25 gadu vecumā, taču ar laiku regulācijas punkts mainās — to dēvē par trajektoriju. Un ir normāli, ja pieaudzis cilvēks katras mūža desmitgades laikā pieņemas svarā par pieciem kilogramiem. To liecina arī veselības apdrošināšanas kompāniju dati: visveselīgāk un ilgāk dzīvo cilvēki, kuriem šis regulācijas punkts mainās lēnām un pakāpeniski.

— Tomēr bieži vien sakām: mūsu senči ēda visu, ko šodien uzskata par nevēlamu, un bija veselāki nekā mūslaiku cilvēki.

— Tā kā smagi strādāja, rupjmaize ar cūku taukiem, kur holesterīna daudzums ir izteikti liels, tiešām neko sliktu nenodarīja. Tagad liela daļa augu dienu sēž pie datora, sabiedrības ekranizācija ir kļuvusi par nopietnu problēmu. Turklāt ir tik daudz iespēju kaut ko — ne pārāk veselīgu — ātri paķert un apēst. Kalorijas ir vieglāk un ērtāk pieejamas, ēdiens treknāks un saldāks.

 
Smadzenēm ir grūti regulēt svaru tā, lai lieki kilogrami nekrātos, tāpēc ka vēsturiski, cilvēka evolūcijas gaitā, salds un trekns gadu tūkstošiem tika uztverts kā labs un garšīgs. Ja mūsu senie priekšteči atrada kādu saldu sakni vai tika pie medījuma, tas nozīmēja uzņemt kalorijas, dabūt enerģiju. Jo īpaši salds nozīmē ātras kalorijas, tātad — izdzīvošanu; tāpēc galvas smadzenes gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem tā ieprogrammētas, ka šāds ēdiens ir tīkams, garšīgs. Necik tālu no saviem senčiem neesam tikuši, nervu ķēde to noraida kā zibeni: salds ir gards!

Amerikā pētījām kokteiļus — pienu un saldējumu sakuļ blenderī, dabū saldu dzērienu, ko angliski saucam par milk shake. Eksperimentos noskaidrojām, kas tajos ir svarīgākais, kā dēļ šķiet garšīgs: saldvielas vai taukvielas, uz kurām smadzeņu atalgošanas sistēma reaģē vairāk? Izrādījās — lai gan kaloriju daudzums ir vienāds, laboratorijas žurkas priekšroku dod saldajam. Tātad galvenais stimuls ēšanai ir saldums, nevis treknums. Tad galvas smadzeņu šūnās izdalās vairāk dopamīna — ķīmiskas vielas, kas pārvada signālus, palīdz nervu šūnām komunicēt savā starpā, nosaka domāšanu, emocijas, uzvedību, kā arī ļauj izjust narkotisku vielu izraisītu eiforiju un baudu, kas rodas no ēšanas.

— To pašu var attiecināt uz cilvēkiem?

— Protams, cilvēks ir sociāla būtne, nevis laboratorijas žurka, mums nav tāda apmatojuma un garas astes! Taču fi zioloģiskie procesi organismā — ļoti līdzīgi, par 98—99% tādi paši kā cilvēkam, tā žurkai. Tie paši gēni, tie paši hormoni, līdzīgi funkcionē gremošana, vielmaiņa. Un tāda pati fi zioloģija arī smadzenēs. Tas ļauj laboratorijas dzīvniekos izpētīt, kas notiek smadzenēs, un spriest par traucējumiem ēstgribas un svara regulācijā, ja ir anoreksija, bulīmija, nakts ēšana, kompulsīva jeb nepārvarama pārēšanās.

— Tātad veikalā jāpēta ne tik daudz tauku procents produktos, kam nu jau daudzi pievērš uzmanību, bet gan ogļhidrātu daudzums?

— Abi! Man jau arī labāk garšo lauku piens, ko pārdod Āgenskalna tirgū, nevis vājpiens, un, paldies Dievam, holesterīna līmenis asinīs un ģimenes slimību vēsture nav tāda, kas kategoriski liegtu tādu dzert, lai sevi neapdraudētu.

— Rūpīgi kontrolējat holesterīna līmeni asinīs?

— Manu veselības stāvokli kārtīgi pārbaudīja pirms pusotra gada Amerikā, kad sava akadēmiskā atvaļinājuma laikā gatavojos operācijai, lai labotu iedzimtu sirdskaiti. Jaunībā tā netraucēja ne kāpt kalnos, ne skriet maratonu. Traucēja tikai vienreiz, mobilizācijas laikā Vjetnamas kara gados. Militārie ārsti pēc izmeklēšanas saķēra galvas — jums ir caurums sirdī, diemžēl nevaram ļaut doties karot, pat tad ne, ja kā brīvprātīgais vēlētos aizstāvēt Amerikas intereses! Es biju apbēdināts: nu tiešām žēl, es tā būtu gribējis!… Taču ar gadiem viss drusku mainās, un to caurumu vajadzēja salāpīt. Bija doma, ka varbūt vispirms sirds asinsvados jāliek stenti un tikai tad varēs veikt operāciju ar krūškurvja atvēršanu. Bet izrādījās, ka artērijas man ir kā jaunam cilvēkam, nekādas aterosklerozes. Tātad holesterīna regulācija man ģenētiski pārmantota laba.

— Rīgā uz tādu operāciju neizlēmāt iet?

— Domāju, tikpat labi to izdarītu arī te. Taču — man ir Amerikas veselības apdrošināšana. Un otrs aspekts — tur tomēr ir labāka pēcoperācijas aprūpe un kopšana, ērtāki apstākļi slimnīcā. Ja to šeit izdotos labāk sakārtot, droši vien nebūtu nekādas starpības, kur operēt sirdi.

— Strādājot Amerikā, jums taču būtu vairāk iespēju sasniegt ko nozīmīgu.

— Man ir durvis vaļā turpināt savus pētījumus arī tur, tomēr joprojām jūtu aicinājumu darboties Latvijā. Katram var atrasties savs pamatots iemesls doties prom, taču es izvēlos palikt — arī pateicoties latviskajai audzināšanai, vecākiem. Būtu gaužām žēl, ja nāktos pieņemt izvēli aizbraukt.

— Kas ir galvenais, kas jūs tur šeit, kā dēļ negribētos doties prom?

— Vispirms tāpēc, ka tad pagrieztu muguru savai latvietībai. Citur tā pamazām izirst, latvieši amerikanizējas. Uzturēt latvietību mūsu bērniem Amerikā būtu sarežģīti, bet gribētu, lai meitas bauda to, kas iegūstams te, Latvijā.

Īpaši to sapratu garā atvaļinājuma laikā. Vecākā meita Anna iepriekš mācījās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, labā skolā. Lai gan angļu valodu zināja diezgan elementārā līmenī, nonākot valsts apmaksātā Amerikas vidusskolā, kļuva par zvaigzni — pēkšņi teicamniece, labākā savā klasē!

Tur bērni ir vairāk sociāli aprūpēti, varbūt psiholoģiski, emocionāli jūtas drošāk, skolotāji ir iecietīgāki, vairāk respektē audzēkņus. Bet caurmēra izglītības līmenis publiskajās skolās dažu pēdējo desmit gadu laikā ir krasi krities, prasības ir ļoti nonivelētas. Latvijā tik daudz nelolo bērnus, taču izglītības kvalitāte caurmērā ir augstāka.

Annai ir 17 gadu, Rīgā mācības vajadzētu atsākt 9. klasē, kopā ar pāris gadus jaunākiem bērniem. Izlēma palikt un vidusskolu beigt Amerikā.

— Ļoti patstāvīga meitene?

— Pati gribētu tā domāt, tomēr daudzas lietas dzīvē Annai vēl jāsaprot. Viņa vēlas būt neatkarīga, un mēs ļaujam attīstīt savu patstāvību. Bērnu nevar turēt kā roku dzelžos — pienāk laiks, kad jālaiž vaļā. Jāļauj apgūt patstāvīgumu un jādod iespēja mācīties no kļūdām.

Neviens jau nemācāmies no veiksmēm — tās pieņemam kā dabiskas, pašsaprotamas. Bet, ja kas neveicas, ja kļūdāmies, tad gan sākam analizēt: kāpēc, ko darīju nepareizi, citādi nekā tad, kad viss izdevās?

— Jums arī ir bijušas kļūdas, no kā nācies mācīties?

— Jā! Uzticēšanās cilvēkiem. Latviešiem. Ir nācies to nožēlot, jo solītais reizēm nav sakritis ar darīto. Taču, ja neuzticies nevienam, kļūsti tāds, kāds nevēlies būt.

Bet, atgriežoties pie tā, kas saista Latvijā, arī mūsu jaunākajai, Dārtai, gribam izglītībā dot labāko, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribam dzīvot šeit.

Trešais iemesls ir mani kolēģi LU — Medicīnas fakultātē un institūtā, ar kuriem jūtu kopības saikni un nevēlos to zaudēt. Ceturtais — te studentiem varu dot īpašu piešprici, kas man nāk līdzi no Amerikas pieredzes. Kad sāku strādāt par pasniedzēju, bija neierasti, ka te studenti nāk uz lekcijām, lai visu cītīgi pierakstītu, nevis runātu ar lektoru, uzdotu jautājumus, diskutētu. Tagad tas ir drusku mainījies, bet manos pirmajos gados Latvijā te tā nebija pieņemts.

Piektais ir pati dzīve Latvijā. Ja pieņem sabiedrībā iesakņojušos noteikumus, kas atbraucējam uzreiz var nebūt saprotami, te ir labi dzīvot.

— Kas jums savulaik šķita nesaprotams?

— Sākumā dzīvoju Imantā un, ik dienu ar tramvaju braucot uz pilsētas centru, pamazām iepazinu šejienes cilvēkus, citādu latviešu valodu nekā to sterilo, kādā runājām Amerikā. Arī citādu dzīves uztveri.

Te reizēm diezgan bezkaunīgi brauc ar auto. Nereti neievēro katra cilvēka personiskās telpas robežas, distanci jeb to domājamo daļu, kas man sākumā bija galīgi nesaprotams jēdziens, taču mums katram pienākas. Sācis dzīvot Latvijā, gāju uz Centrāltirgu iepirkties un, stāvot rindā, kā ierasts, atstāju sev ierastu atstarpi. Ne reizi vien gadījās — kāda tantīte spraucas man priekšā, jo viņai šķiet — ja nebāžos citam klāt, tātad rindā neesmu. Kad iemācies, ka šeit pieņemtā privātā distance ir mazāka, tādā situācijā vairs nenonāc.

Latvija būtu ieguvēja, ja te atgrieztos vai ierastos vairāk cilvēku, kuri atnestu līdzi savu jau uzkrāto pieredzi, izmantotu un attīstītu to šeit.

— Tiem, kuri to darījuši, ne vienmēr gājis tikai viegli un gludi.

— Nepavisam ne. Daudz kas ir atšķirīgs, un, šīs atšķirības neapzinoties, nav trūcis trimdas latviešu, kuri te diezgan apdedzinājās, pieļāva kļūdas, nonāca neveiklās situācijās. Tie rietumnieki, kuri nu tik domāja, kā pamācīs visus dzīvot, veidot valsti, darboties politikā vai biznesā, bija spiesti saprast, ka Rietumu receptes te ne vienmēr darbojas — jo ir nepiemērotas vietējiem apstākļiem.

Dabiski taču, ka viss, kas ir labs citur, tāds var nebūt šeit. Lai gan atbraukuši ar cerībām, ne visi spējuši te iedzīvoties. Arī tāpēc, ka gribējuši ielēkt šejienes dzīvē vienā rāvienā. Taču nevienam nav viegli iekāpt cita kurpēs — ne mums, kas nākam no Rietumiem, piemērot sev šejieniešu kurpes, ne Latvijas latviešiem, pūloties saprast trimdas tautiešu dzīves uztveri.

— Jūs šejienes kurpēs esat ērti ticis?

— Par sevi gribētu sacīt — man tas ir izdevies. Varbūt esmu bijis pieticīgāks, taču manā dabā ir vispirms pavērot, censties saprast, kas un kā notiek, nevis ar sparu lauzties uz priekšu.

Psiholoģijā ir tāds termins — kognitīvā disonanse. Pozitīvi vai negatīvi pieņēmumi, kas izrādās neatbilstoši īstenībai, aplami tai situācijai vai cilvēkam, kam tos esam piesprauduši kā gatavu birku. Tad ir pārsteigums, nesapratne: kā tad tā, mēs taču domājām… Iztēlotais neiet kopā ar realitāti. Man tāds gadījums bijis ar Alfrēdu Rubiku. Domāju, ka viņš nu ir beidzamais cilvēks, kuram es jebkad gribētu sniegt roku. Taču Rubika striktais viedoklis par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu man bija pārsteigums, pavisam atšķirīgs, nekā varētu sagaidīt no iepriekš zināmā par šo cilvēku. Tā ir tā kognitīvā disonanse. Dzīves gudrība, ko vērts iemācīties un ņemt vērā: nepārsteigties ar spriedumiem, vispirms iepazīt apstākļus, bet, ja esi domājis vai rīkojies aplam — mācies no kļūdām un mainies.