Nodaļa — Strazumuižas internātvidusskola

«C» līmenis — vai tas nozīmē «cerība»?
Terēza Landra

Strazdumuižas internātvidusskolas skolotājiem ir daudzu gadu darba pieredze, izglītojot un audzinot skolēnus, kuriem ir redzes traucējumi, kā arī viegli un vidēji smagi garīgās attīstības traucējumi. Pēdējos gados skolas durvis ir atvērtas arī tiem, pret kuriem liktenis ir bijis īpaši nelabvēlīgs, kad dzimstot gūtas traumas vai agrā bērnībā pārslimotas tādas slimības, kuru sekas ir smagi kompleksi attīstības traucējumi.

Ģimenēm, kuru bērnus skārušas ne tikai redzes problēmas, bet ir nopietni traucēta arī bērna fiziskā un garīgā attīstība, nav viegli atrast bērnam piemērotāko izglītības iestādi. Vecāku stāstos dažreiz ir tik daudz sāpju un neticības nākotnei, arī mūsu sabiedrībā joprojām izskan viedoklis, ka skola jau nu TĀDIEM bērniem nav un nebūs īstā vieta…

Kad šodienas medicīniskās palīdzības iespējas jau izsmeltas, šo bērnu vecāki ar lielām cerībām atnāk pie mums, lai iepazītos ar skolu un mūsu darba metodēm.

Katrs gadījums ir savādāks, tāpat kā nav divu vienādu bērnu. Bet vienojošais faktors ir principi, kā organizējam savu darbu: pozitīva, ģimeni atbalstoša attieksme, ieinteresētība un bērna vispusīgu attīstību veicinošu, speciālu darba metožu un moderno tehnoloģiju izmantošana ikdienā.

Svarīgi, ka bērni aktīvi tiek iesaistīti skolas dzīvē, viņi īpaši priecājas par pasākumiem, kurus organizē skolotājas Airita Buša, Dzintra Pokule un Aiga Tīzenkopfa. Katru trešdienu visi bērni ar smagiem kompleksiem traucējumiem sanāk kopā sociālo zinību nodarbībā, kad sveic jubilārus, pārrunā notikumus skolā un valstī, gatavojas svētku priekšnesumiem.

Svētki notiek reizi pusgadā, tiem izstrādā īpašu scenāriju, uz pasākumu aicina viesus — sākumskolas bērnus un skolotājus. Minēšu vien dažus — Rudens modes skate; Atā, ziema!; Popiela; Pie mums ciemojas Lieldienu zaķis.

Par ikdienas dzīvē nozīmīgu jautājumu kļūst bērnu socializācija — prasmes, kas nepieciešamas, atrodoties sabiedrībā. Skolotājas organizē dažādus ārpusskolas pasākumus un ekskursijas. Piemēram, uz Brīvdabas muzeju, Skrīveru saldumu ražotni, Zooloģisko dārzu, viesu namu «Rakši». Tikai iemācoties un nostiprinot zināšanas reālās dzīves situācijās, bērni var apgūt uzvedības un savstarpējo attiecību modeļus sabiedrībā.

Prieks, ka arī bērnu vecāki labprāt iesaistās skolas un ārpusskolas aktivitātēs. Sadarbības starp skolu un ģimeni veicināšana bērnu ar smagiem kompleksiem traucējumiem gadījumā ir viens no svarīgākajiem skolas uzdevumiem.

Skolotāja Aiga Tīzenkopfa, kura jau 12 gadus strādā ar skolēniem ar smagiem attīstības traucējumiem, ir pārliecināta, ka būt ieslēgtam mājas «četrās sienās» ir bērna attīstībai ļoti nelabvēlīgs risinājums. Aiga pievērš uzmanību emocijām, noskaņojumam: «Prieks, ko bērni tik dažādi izpauž satiekoties, rāda, cik viņiem ir svarīgi un interesanti būt kopā... Kaut mēs varam iemācīties tikai kādu sīkumiņu, ar laiku ir redzams arī ikdienas darba rezultāts. Meitene, par kuru pirms vairākiem gadiem tika teikts, ka viņa varbūt vispār nerunās, tagad sāk lasīt Braila rakstā un iegaumē vārdus krievu un angļu valodās…».

Mēs nedrīkstam lemt bērna likteni, nemaz nedodot viņam iespēju mācīties. «Mācīties nozīmē arī sadzīvē nepieciešamo iemaņu apguvi. Vienam tā būs mācīšanās piecelties un aiziet līdz pusdienu galdam, apsēsties un paņemt zupas karoti, dzert no krūzītes, nevis snīpīšu pudelītes. Citam skolēnam nepieciešams apgūt prasmi patstāvīgi nomazgāties un tīrīt zobus. Vēl kādam jāmācās izvēlēties ikdienas, sporta vai svētku apģērbu un sadzīves situācijai piemērotus apavus. Un, ja izdodas vienoties ar vecākiem, ka darbiņš notiek arī mājās, tad fiziskā un garīgā attīstība jūtami uzlabojas, neskatoties uz ierakstiem veselības kartē», turpina Tīzenkopfa.

Tāpat svarīgi bērnu attīstībai ir fiziskie vingrinājumi un ārstnieciskā fi zkultūra. Skolotāja Ina Avotiņa gadu gaitā iepazinusi katru bērnu, prot izvēlēties piemērotākos uzdevumus. Bērni rotaļājoties apgūst fiziskus vingrinājumus, mācās orientēties sporta zālē un citās telpās, kā arī sporto svaigā gaisā stadionā. Nebūdama liela runātāja, skolotāja Avotiņa tikai atzīmē nepieciešamību meklēt radošus risinājumus problēmām, turklāt, tas, kas noderīgs vienam skolēnam, nederēs citam...

Iepriekš nevarot paredzēt, kāds noskaņojums valdīs stundā, kurp, tēlaini runājot, aizvedīs bērni. Varbūt ne tikai iespēja kārtīgi izkustēties, bet arī skolotājas sirsnība, humors un milzīgā pacietība ir tas, kādēļ bērni tā gaida sporta nodarbības?

Skolā notiek individuālas fakultatīvas nodarbības bērniem ar valodas un runas traucējumiem. Skolotāja Airita Buša nodarbībās uzmanību velta fonemātiskās dzirdes attīstībai, logoritmiskajiem vingrinājumiem, kas attīsta elpošanu, mēles un lūpu muskulatūru, tiek veikti speciāli vingrinājumi roku pirkstu smalkās motorikas trenēšanai. Grūtības rada valodas un runas traucējumu diagnosticēšana un diferenciācija (disleksija, dzirdes traucējumi vai smaga garīga atpalicība). Smagas garīgas atpalicības gadījumos, kad bērns nerunā, nepieciešama valodas uztveres veidošana un komunikācijas prasmju attīstīšana. Arī moderno tehnoloģiju izmantošana var daudz palīdzēt, piemēram, komunikatori (ierīces, aprīkotas ar pogām un skaņas ierakstu iespējām) veicina klausīšanās iemaņas un orientēšanos vidē.

Skolā mācās bērni, kam ārsts diagnosticējis autismu, kā arī bērni ar autistiskām rakstura iezīmēm. Autisms kopā ar neredzību un dažādu pakāpju garīgās attīstības traucējumiem rada daudz problēmu ikdienā — tā ir ļoti apgrūtināta sazināšanās ar bērnu, kas neļauj vienmēr izprast viņa vajadzības un iespējas. Skolā attīstās šo bērnu komunikāciju prasmes un sociālās iemaņas, izmantojot piktogrammas, (neredzīgiem bērniem — priekšmetu komplektus — komunikatorus) un īpaša, Comenius projekta «Sound and Picture» ietvaros izstrādāta digitālā platforma. Tā balstīta uz skaņas un attēla mijiedarbības izmantošanu apkārtējās vides izziņā un jaunas informācijas apguvē.

Skolā ir iekārtota Klusā istaba, kurā skolēnam nepieciešamības gadījumā (stress, pēkšņs nervu uzbudinājums, nemiers utt.) iespējams pabūt vienam, atpūsties, relaksēties. Nesen izveidotas multisensoras telpas vājredzīgiem un neredzīgiem audzēkņiem ar kompleksiem traucējumiem. Baltā un Melnā istabā ir speciāls aprīkojums saglabāto sensoro sistēmu attīstībai un nostiprināšanai. Tiek izmantotas gan skaņas, gan spilgtas krāsas, daudzveidīgas formas un materiāli izraisa bērnu interesi un stimulē dažādas sajūtas, aktivizē uztveres procesus.

Arī klašu telpas skolēniem ar smagiem kompleksiem traucējumiem ir speciāli iekārtotas: tajās ir atpūtas stūrīši un tās aprīkotas ar īpašiem mācības un socializāciju stimulējošiem/ attīstošiem līdzekļiem.

Ligita Ģeida, skolas direktore
Mūsu valstī katram bērnam neatkarīgi no veselības stāvokļa, ir tiesības apmeklēt skolu, atrasties kolektīvā, jā, un protams, savu iespēju robežās, mācīties! Patiesībā jau visas izglītības sistēmas pirmais mērķis ir iemācīt bērniem lasīt, rakstīt, un — caur to — attīstīt viņu domāšanu un spēju uzkrāt zināšanas, prasmes un iemaņas, kas dod iespēju sekmīgāk integrēties sabiedrībā. Bērni ar kompleksiem traucējumiem ir savādāki. Viņu iespējas krietni atšķiras no bērniem, kam ir tikai redzes problēmas, taču, arī mācot šos bērnus, viņus nedrīkst «norakstīt». Pedagogu augstākais mērķis ir iemācīt arī bērniem ar kompleksiem traucējumiem lasīt un rakstīt. Taču daudzos gadījumos līdz tam ir ļoti ilgs ceļš ejams, un dažreiz šis mērķis tā arī paliek nesasniegts.

Taču paralēli tam, šiem bērniem nepārtraukti tiek trenētas iemaņas, kas ļauj viņiem veidoties par neatkarīgiem, spējīgiem patstāvīgi funkcionēt, sabiedrības locekļiem. Pat tad, ja audzēknis skolas laikā apgūst prasmes paēst, apģērbties, nomazgāties, patstāvīgi aiziet uz tualeti, viņš jau vairs nav pakļauts pilnīgai atkarībai no līdzcilvēkiem, un arī līdzcilvēki ir brīvāki savā darbībā.

Ir ļoti svarīgi, ka šo bērnu, vai, vēlāk, jauniešu darbspējīgie vecāki var strādāt, pelnīt uzturu savai ģimenei, maksāt nodokļus valstij, nevis 24 stundas diennaktī visa mūža garumā būt aprūpētāji, kas ģimenei ir gan psiholoģiski, gan ekonomiski smagi. Uzskatu, ka ir ļoti labi, ka valsts domā par bērniem ar tik smagām problēmām un cenšas atbalstīt šīs ģimenes, un lepojos ar to, ka mūsu skola ir kļuvusi par daļu no šīs atbalsta sistēmas.

Protams, ka, lai mācītu tik īpašus bērnus, arī pedagogiem ir jābūt ļoti īpašām prasmēm, kuras gan nespēj sniegt neviena pedagoģijas studiju programma. Šīs prasmes apgūstamas pedagogu ikdienas darbā, kā arī pieredzes apmaiņas ceļā ar mūsu sadarbības organizācijām citās Eiropas valstīs, kur darbam ar bērniem ar redzes un papildus kompleksiem traucējumiem jau ir vairāku gadu desmitu pieredze. Tāpēc, sākot ar 2008. gadu, kad skolā tika licenzēta Speciālās pamatizglītības programma izglītojamajiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem, mūsu skolas pedagogi ir centušies pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju, lai spētu sniegt visoptimālāko atbalstu mācību procesā katram mūsu ļoti īpašajam bērnam.

Tā, mūsu pedagogi ir apmeklējuši mēnesi garu pieredzes apmaiņas programmu Zviedrijā, esam iesaistījušies Eiropas tālākizglītības programmās par darbu ar šādiem bērniem, kā arī, sadarbībā ar Eiropas un Amerikas kolēģiem, paši organizējuši tālākizglītības seminārus saviem un citu Latvijas, Lietuvas uz Igaunijas izglītības iestāžu speciālistiem par darbu ar bērniem ar redzes un kompleksiem traucējumiem.

Līdz ar to, mūsu skolas darba mērķis ir sniegt maksimālu atbalstu ikvienam Latvijas vājredzīgajam un neredzīgajam bērnam arī tad, ja viņam bez redzes ir arī papildus citas problēmas. Uzskatu, ka ikvienam bērnam ir tiesības būt pieņemtam, saprastam un mīlētam, un tikai sapratne, iecietība un empātija no apkārtējo cilvēku puses ļaus šiem bērniem justies kā vajadzīgiem un pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.