Pepijas Garzeķes sajūta
Žurnāls «Gegenwart» Nr. 6 (2012)

No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Kārena Sofi ja Torstersena (59) ir norvēģiete ar smagiem redzes traucējumiem jau kopš dzimšanas. Šobrīd viņa ir palikusi pavisam neredzīga un kopā ar vīru un suni-pavadoni dzīvo Hallē. Pēc tam, kad bija jāatsakās no sociālās pedagoģes darba, viņa uzņēmās vairāku mūzikas un kultūras projektu vadību.

Torillas labākās draudzenes vienmēr ir bijušas grāmatas. Ikviens, kurš uzaudzis uz vientuļas saliņas bez citiem bērniem, zina, cik vientuļa var būt dzīve. Vēlāk, lasot Robinsonu Krūzo, Torilla viņu apskauda dēļ Piektdieņa.

To, ka ir savādāka, viņa ilgi nezināja. Viņa domāja, ka pieaugušie lietas tālumā varēja redzēt, jo viņi bija vecāki. Kad Torillai bija jāuzsāk mācības, vecāki nolēma, ka viņai jāveic acu operācija. Viņi stāstīja, ka viņa pēc tās varbūt varētu redzēt gluži tāpat kā visi pārējie. Taču, kad viņa atgriezās no slimnīcas, kreisā acs bija pavisam akla. Labo aci aiztikt vairs nedrīkstēja.

Vakaros māju tricināja rietumu vējš. Tēvs lasīja viņai priekšā. Viņa domīgi tupēja uz grīdas, aizmirstot par vēju un māju. Tēvs lasīja viņai priekšā grāmatu par Poliannu. Ar to bija saistītas vēlēšanās: Torillai vajadzēja iemācīties «Priecāšanās spēli». Pēc tam, kad Poliannu bija notriecis auto, viņa vairs nevarēja skriet. Viņa čakli vingrinājās, nepadevās un visu laiku bija priecīga. Cilvēki viņu par to mīlēja. Torilla labprāt būtu bijusi tāda kā Polianna, bet viņa neprata. Viņai iekšā bija dusmas, bet dažreiz viņa bija bēdīga.

Pepija Garzeķe bija viņas pirmā varone! Tā meitene neļāva pār sevi valdīt! Viņa bija spēcīga, bezkaunīga un neticami jocīga! Tik stipra kā Pepija Torilla nebija, bet viņa trenējās.

Skolā Torilla daudz iemācījās, piemēram, to, ka viņa bija neglīts, neredzīgs tārps, kas reti piedalījās pagalma spēlēs. Tomēr, ja šis tārps trīs nedēļas rītos un vakaros trenējās, varēja labi lēkt ar lecamauklu. Garās meiteņu sejas viņai deva Pepijas sajūtu!

Kad viņu skolas pagalmā kaitināja vai viņa nevarēja piedalīties spēlēs, Torilla devās uz īpašu vietu, kur kopā ar tādām grāmatu varonēm kā Pepiju ieveda pasaulē kārtību. Ja kāds kaitinot kļuva pārdrošs, viņa deva pretī. Tā viņa iemantoja zēnu cieņu, bet skolotāji tikai kratīja galvas.

Grāmatas Torilla izvēlējās pati. Tēvs priekšā vairs nelasīja. Tā vietā Torilla notupās uz dīvāna ar dibenu gaisā un, atbalstījusies uz elkoņiem, virs grāmatas turēja rokā smagu lupu.

Paliekot vecākai, priekšplānā, kur līdz šim bija meitenes, nonāca sieviešu tēli. Ai, kā viņa raudāja par Skārletu O’Hāru no «Vējiem līdzi »! Un ilgojās pēc dienvidu valstīm, skaistuma, bagātības un Reta Batlera, kurš bija viņas pirmā lielā mīlestība. Bet Torilla atradās Norvēģijā, vējainajos un lietainajos rietumos, un vienmēr bija kāds no robinsoniem uz salas bez Piektdieņa.

Vairs ilgi nē. Kādudien viņa devās uz nākamo operāciju. Viņa turēja roku priekšā labajai acij un ārstiem atstāja tikai kreiso. Sliktāk jau vairs nevarēja būt. Palika labāk, bet ne uz ilgu laiku.

Slimnīcā viņa iepazinās ar neredzīgu vīrieti, kurš kļuva par viņas «neredzīgo tēvu». Viņš parūpējās par viņas izglītību, sniedza informāciju par neredzīgo biedrību un skolu Oslo. Galvaspilsētā, tālu no rietumu vēja un lietus Torilla sāka jaunu dzīvi.

Viņa apmeklēja ģimnāziju redzīgajiem, bet pēcpusdienās devās uz neredzīgo skolas internātu. Beidzot viņai vairs nevajadzēja cīnīties, jo arī citi bija tādi paši kā viņa. Skolā Torilla atrada redzīgus draugus, varēja dziedāt, spēlēt teātri un veidot attiecības ar zēniem — gluži kā visi pārējie. Viņa joprojām lasīja, tomēr ne tik daudz cik mājās. Tagad viņa dzīvoja īstā pasaulē un viņai vairs nevajadzēja citas vietas.

Kādu dienu internātā ienāca īsta rakstniece. Viņa bija neredzīga un strādāja pie grāmatas par 13-gadīgo Elfi ju, kura bija zaudējusi redzi. Viņa vēlējās noskaidrot, kā vājredzīgas un neredzīgas meitenes dzīvo un domā. Torilla izstāstīja, ka vēlāk vēlētos iegūt suni-pavadoni un studēt sociālo pedagoģiju.

Grāmatas, kas iznāca ar nosaukumu «Bet tu nevari aizbēgt…», beigās parādījās meitene Marija. Neredzīgā ģimnāziste ir jauna, dzīvespriecīga un praktiski domājoša sieviete. Ir suns-pavadonis un skaidri priekšstati par to, ko viņa turpmākajā dzīvē gribētu darīt: viņa vēlas studēt sociālo pedagoģiju!

Tā bija Torilla dzīvē, kas kļuva par grāmatas varoni. Arī pēc visiem tiem gadiem viņa grāmatu par Elfi ju var atpazīt pēc taustes. Tā stāv blakus pārējām viņas bērnības varonēm. Pat Poliannai Torilla ir atvēlējusi vietu savā grāmatu plauktā. Pieaugusi Torilla atklāj, ka «Priecāšanās spēle» tomēr ir gluži pieņemama.