Nodaļa — Dzīvesstāsts

Cilvēks cilvēkam. Olga

Inga Kravale

To, ka tik nemanāmi vari paskriet garām otram cilvēkam, tu pamani tikai tad, kad ikdienas steigā tas jau ir noticis. Paiet laiks, un atkal kāds ir aizmirsts. Tāds ir šis laikmets, tas pieprasa būt daudzpusīgiem, elastīgiem, ar ātru reakciju, pragmatiskiem. Vienvārdsakot, šis laiks pieprasa rīcības cilvēkus.

Arī viņa tāda ir. Pazīstu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Zinu, ka viņa vienlaicīgi spēj strādāt ar datoru, runāt pa telefonu un vēl sazināties ar kolēģiem. Spēj vienlaikus pieveikt fiziski smagus velomaratonus, pa ceļam ieturot maltīti. Var cept plātsmaizi, pieskatīt māsas bērnus un vēl ieskatīties televizora zilajā ekrānā. Ar stiprajam dzimumam piemītošo racionālo prātu spēj saplānot savu laiku tā, lai logiem rāmji būtu nokrāsoti un uz operu vakarā paspēts. Un kur vēl pienākumi, kurus pieprasa sievietēm, lai viņas sekmīgi iekļautos atbilstošajā dzīvesstilā — kalnu slēpošana un meditācija, ceļojumi un skaistumkopšana, veselīgs dzīvesveids un nemitīga sevis pilnveidošana. Piekritīsiet, šādā ritmā dzīvojot, netīšām vai aiz noguruma paskriet kādam garām ir saprotami.

Bet var arī nepaskriet un meklēt dzīvē kādu līdzsvaru. Starp prātu un sirdi, starp naudas maku un augstsirdību, starp pienākumiem un labo gribu.

Olga Vītoliņa, ikdienā aktīvi nodarbināta ar visu augstāk minēto, tomēr itin bieži spēj noturēt šo trauslo līdzsvara sajūtu — reizi nedēļā pirms darba vispirms dodas uz Juglas ielu, kur Latvijas Neredzīgo bibliotēkas skaņu ierakstu studijā jau otro gadu ielasa grāmatas, lai cilvēki ar redzes traucējumiem tās varētu noklausīties audioformātā. Ar viņas balsi ir runājis Oļģerts Kroders, Umberto Eko, Aleksandra Mariņina un vēl citi mūsdienu autori.

Man ir pašai savs stāsts, kāpēc Olga dara to, ko viņa dara. Manuprāt, viņa pieder pie to cilvēku kategorijas, kas, aci pret aci saskaroties ar īstenību, kad tuvumā esošajam dzīve apmet kūleni, visai racionāli novirza savu laiku un enerģiju, lai palīdzētu. Būtiski, ka šī palīdzība nav emocionāli sakāpināta vai sevi nemitīgi sludinoša. Tā drīzāk ir praktiska un tālredzīga. Jo Olga zina — ir cilvēki, kuriem lasītprieks nepāriet arī tad, ja redze ir zaudēta, un bieži šis prieks ir vienlīdzīgs tik svarīgajam dzīvotpriekam. Tovakar, kad pie tējas tases centos izvilināt no Olgas viņas versiju par brīvprātīgā darba uzņemšanos, sapratu, ka viņu tas mulsina. Acīmredzot, par tik dabisku un saprotamu rīcību nav vērts skaļi runāt. Mēs tomēr mēģinājām.

• Olga, Tu jau otro gadu kā brīvprātīgā ielasi grāmatas, lai tās varētu klausīties cilvēki ar redzes traucējumiem. Kā radās šī ideja?
• Par to man pastāstīji Tu, Inga! Līdz tam nezināju, ka pastāv audiogrāmatas un kāds tās ielasa. Atceros, kā tu man sāki stāstīt, ka arī pēc redzes zaudēšanas vari klausīties grāmatas, cik tas ir svarīgi. Sākumā es ar interesi šīs audiogrāmatas aizņēmos, lai klausītos garajos pārbraucienos ar mašīnu. Un tad arī radās doma, ka ielasīt grāmatas varu arī es.
• Cilvēks ir visai slinka būtne. Kāpēc Tu to dari? Kas liek Tev katru ceturtdienu agri celties un vēl pirms darba nodarboties ar labdarību?
• Es cīnos ar savu slinkumu. Agri ceļos katru darbadienu, tas nesagādā problēmas. Esmu vienojusies ar vadītāju, un man ir dota atļauja reizi nedēļā rīta cēlienu veltīt grāmatu ielasīšanai. Patiesībā tas ļoti disciplinē, ja zini, ka reizi nedēļā tev jābūt konkrētā laikā un vietā.
• Bet man patīk tas, ko daru. Turklāt, jau atkal pieminot slinkumu, daudzas no grāmatām, kuras esmu ielasījusi, pati droši vien neizlasītu. Es diez vai būtu izlasījusi Umberto Eko grāmatu «Prāgas kapsēta». Domāju, man dotās grāmatas noteikti izgājušas zināmu atlasi un tām ir literārā vērtība, tātad arī es no tā ko gūstu. Cits jautājums, par to personisko patikšanu pret konkrētu grāmatu. Tā laikam ir pienākuma sajūta — patīk vai nepatīk, bet tu lasi. Saka jau, ka šīs emocijas varot dzirdēt lasītāja balsī.
• Liekas, Tu mulsti, ja es atzinīgi izsakos par Tavu uzņēmību. Kā Tu pati izjūti savu devumu Neredzīgo bibliotēkas lasītājiem?
• Par palīdzību es to neuztveru nekādā gadījumā, vismaz lasījumi manā uztverē nav palīdzība. Es varbūt palīdzību dodu, bibliotēkai ceļot statistiku par ierunāto grāmatu apjomu! (smaida)
• Lasīšana ir sava veida redzes loka paplašināšana, zināšanu apgūšana, valodas izkopšana, cilvēku un pasaules attiecību sapratne. Man tā ir gribēšana darīt kaut ko labu, un. kamēr lasītājam grāmatas saturs ir pirmajā vietā un tikai pēc tam klausīšanās manā balsī, manās kļūdās, burtošanā, izrunā un manās pārteikšanās un tempā un kamēr mani neviens skaļi ārā neizsvilpj un nesaka: «Nu, tā Ierunātāja…», tad es to turpināšu.
• Pastāsti, kāds ir pats ielasīšanas process, kādas prasmes, Tavuprāt, sevī jāattīsta?
• Kad pirmo reizi ierados pie Jautrītes (Jautrīte Šuliņa, skaņu ierakstu studijas vadītāja — aut.) ierakstu studijā, sapratu, ka esmu savos priekšstatos kļūdījusies. Tevi nosēdina telpā ar tapsētām durvīm, un droši vien sienām arī ir lielāka skaņas izolācija. Tā ir paliela telpa ar logu, pa kuru ziemā var vērot zīlītes. Tu sēdi pie galda ar lampu un mikrafona priekšā lasi. Otrā telpā sēž Jautrīte, kura labo, ja gadās pārteikties un ierakstīt no jauna.
• Par tām prasmēm runājot, godīgi sakot, nav ne jausmas. Tāpēc jau es jautāju pēc padoma. Varbūt tā ir vēlme pielāgoties, jo gribas, lai cilvēkam, kurš otrā pusē klausās, ir patīkami to darīt. Noteikti jāiemācās lasīt skaļi un jāspēj to paveikt viena faila garumā jeb veselu pusstundu no vietas. Tējiņu siltu parasti iedod, mute sausa nepaliek (smejas) un tad galvenais, lai neapnīk.
• Tu pastāvīgi vērtē savu paveikto, prasi citu viedokli. Vai Tev ir svarīga šī atgriezieniskā saite, kad jūti sava darba rezultātu?
• Jā, tā man ir svarīga, tā palīdz saprast, vai ir OK tas, ko daru, tad varu mierīgi strādāt tālāk. Tāpēc jau pēc katras grāmatas ielasīšanas gribu zināt Tavu viedokli, kuru mēģinu ņemt vērā.

Piebilde: Labākai Olgas teiktā ilustrācijai piedāvāju dažu sfragmentus no mūsu sarakstes elektroniskajā pastā.) Par Noras Robertsas romānu «Melnie kalni». 2012. 08. 09. :

Nesaprotu, tu raksti, ka man ir tieva intonācija? Tieva?? Sievišķīgāka varbūt — tas ir sieviešu romāns! Tas tā kā pozitīvā nozīmē, ja? Tā kā balss ir atbilstoša saturam? (citreiz man tā ir bijis, ka balss neiet kopā ar tekstu…)

• Par Oļģerta Krodera atmiņu darbu «Mēģinu būt atklāts». 2012.02. 22.
• Jā, Kroders. Starp citu, lasās tīri labi, otrs Upītis! Upītis man radniecīga dvēsele (gari teikumi, kur ne gala, un, kad tiec līdz galam, saproti, ka, ja būtu salikusi pareizās intonācijas, varbūt varētu arī saprast tekstu). Tikai savādi, ka runā it kā ar vīrieša muti, jo autors jau vīrietis.
• Vai vari padalīties arī ar kurioziem gadījumiem?
• Citreiz ir tā, ka smejies līdz asarām vai sāc raudāt. Tad jāapstājas, ja esi kaut ko paņēmis pārāk emocionāli, bet gadās arī tā, ka vienu vārdu lasi vairākkārt, saņemies, taču tik un tā nevari izlasīt. Citreiz gadās, ka Jautrīte uz brīdi kaut kur izgājusi, un es kļūdos. Tad apklustu un gaidu kādu reakciju no blakus telpas, klusums ievelkas, es saucu «Ku-kū»! (smejas)
• Vai pati esi liela lasītāja?
• Nē, neesmu liela grāmatu lasītāja. Šķiet, tādas noteiktas literārās gaumes man pat nav, galvenais, lai, paņemot grāmatu, tā ir saistoša, interesanta un to var mierīgi izlasīt.
• Dodot ko citiem, arī mēs paši kaut ko iegūstam. Ko tev sniedz brīvprātīgā grāmatu ielasīšana?
• Varbūt tā ir apziņa, ka kaut ko labu daru? Ka tas, ko daru, ir OK. Gandarījumu sagādātu cerība, ka manis ierunātās grāmatas lasa un lasa, nevis tas ir disks, kuru izlasa tikai viens grāmatu mīļotājs. Vēl labāk, ja ir kāds lasītāju klubiņš, kur tiek pārrunāts, lūk, tā un tā ir laba grāmata, paņem un palasi.
• Par sevi varu teikt, ka grāmatu ielasīšana mani izglīto, jo, galu galā, šis pienākums liek regulāri lasīt, nevis gadiem neņemt rokās kādu lasāmvielu, tātad, kā jau laikam teicu, ieguvēja esmu arī es.