Starptautiskā Cilvēku ar invaliditāti diena Latvijā
«Apeirons»
Atkal ir apritējis viens atskaites gads cilvēku ar invaliditāti jomā. Atkal klāt 3. decembris, kuru Apvienotā Nāciju organizācija noteikusi kā starptautiski atzīmējamu dienu.
Šogad novembra beigas iezīmējās ar neremdināmu sāpju un nebeidzamu sēru zīmi, kas, iespējams, liks pārvērtēt daudzus no sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Tomēr dzīve turpinās, un, pamazām ieejot ikdienas ritmā, jāķeras klāt ikdienas lietām un ikdienas jautājumiem.
Kas notiek pasaulē un Latvijā? Kādi panākumi un kādas izmaiņas? Kādi nākamie plāni un ko cilvēki gaida no savām valdībām?
Joprojām visā pasaulē cilvēki ar invaliditāti mēģina pierādīt, ka spēj vairāk un grib iekļauties sabiedrībā. Ir realizēti brīnišķīgi projekti un akcijas, kurās cilvēki ar invaliditāti radījuši mākslas darbus, spēlējuši teātri, atraduši darbu un mācījušies skolās, veidojuši ģimenes un izdzīvojuši reizēm neiedomājamās situācijās.
Valdības, savukārt, sarakstījušas simtiem kilogramu ar dažādām atskaitēm, stratēģijām, rezolūcijām, pamatnostādnēm un rīcības plāniem, mēģinot iedzīvināt dažādas cilvēku ar invaliditāti tiesības sabiedrības ikdienā. Eiropā top jaunas rezolūcijas, direktīvas un regulas, kuras, savukārt, noteiks valstīm, kas jādara, lai visās ES valstīs tiesības tiktu piemērotas bez vietējo politiķu interpretācijām.
Arī Latvija nav izņēmums. Šogad tika ieviests jauns valsts finansēts sociāls pakalpojums — personiskais asistents. Apsveicami un ilgi gaidīti! Tomēr ieviests ar savu vietējo specifiku realizācijā. Labi domāta iniciatīva ātri vien pārvērtās par neiespējamo misiju ar pieteikšanos, atskaitēm, neapmierinātiem klientiem un nevajadzīgām vārdu pārmaiņām. Ministrija gan saņēmās un veica nepieciešamos grozījumus, lai uzlabotu situāciju, tomēr spriedze un sajūta, ka kaut kas līdz galam netika izdarīts, tā arī palika. Šogad var just, ka Labklājības ministrijai rūp cilvēku ar invaliditāti joma un var uzsākt jaunus pakalpojumus, var atrast papildus finansējumu tehniskajiem palīglīdzekļiem, var iesaistīt nevalstiskās organizācijas lēmumu pieņemšanā. Savukārt, veselības jomā jūtama pilnīgi cita attieksme. Tiek katastrofāli samazināts finansējums kompensējamiem medikamentiem, slepus tiek gatavoti grozījumi MK noteikumos, lai varētu nenodrošināt pieejamību ārstniecības iestādēs, ierēdņi, kā parasti, katrā tikšanās reizē runā ko citu un apsola daudz, bet tūlīt arī visu aizmirst. Un neviens tā arī neredz kopēju valsts sistēmu, kurā cilvēkiem jādzīvo un jāprot lavierēt starp ministriju noteiktajiem ierobežojumiem un atkal radītajām iespējām.
Nevalstiskajām organizācijām, savukārt, iesaka cīnīties par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Un nevalstiskās organizācijas mēģina to darīt. Tomēr cīņa ar lielo ierēdņu armiju ne vienmēr ir tik veiksmīga, kā gribētos. NVO ieroči ir projekti un darbi, un, kaut arī finansējums no valsts puses joprojām NVO darbībai nav atrasts, ir paveikts pietiekami daudz — veidota sadarbība ar citām Eiropas NVO, ar pašvaldību atbalstu iesaistīti cilvēki un palīdzēts krīzes brīžos, atrasti risinājumi un mierinājuma vārdi, atbalstītas ģimenes, rakstītas vēstules un vēl daudzi citi darbi, atbalstot cilvēkus ar invaliditāti Latvijas pilsētās un laikos.
Arī apvienībā «Apeirons» šajā gadā esam paveikuši lielus darbus. Ar Rīgas Domes atbalstu iekārtojuši vairāk kā 30 cilvēkus darbā, snieguši vairākus simtus pieejamības un Universāla dizaina konsultācijas, palīdzējuši vairāk kā simts ģimenēm, kurās aug bērni ar smagu invaliditāti, atbildējuši uz vairāk kā tūkstotis zvaniem pēc palīdzības, nodrošinājuši informatīvo interneta vidi par jaunumiem nozarē, piesaistījuši brīvprātīgos dažādu palīgdarbu veikšanai, izveidojuši jaunus pakalpojumus un iesaistījuši jaunus cilvēkus organizācijas darbībā. Īpašs prieks par izveidotu televīzijas raidījumu Latvijas televīzijā «Trīs ceturtdaļas», kuru veidojam dinamisku, ar jaunumiem, sarunām un pētnieciskām ziņām. Darbinieki piedalījušies neskaitāmās valsts un pašvaldību darba grupās, un par cilvēku ar invaliditāti tiesībām esam iestājušies arī, izmantojot tiesu sistēmu.
Ir daudz paveikts, un arī nākotnē izvirzīti lieli uzdevumi, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti dzīvi, un atliek sekot tiem līdzi un aktīvi iesaistīties. Cilvēkiem ar invaliditāti jāapbruņojas ar informācijas ieročiem, jāuzvelk Eiropas standartu bruņas, jāveido dažādas «kaujas vienības» semināru, sanāksmju, projektu un konferenču veidā un jādodas cīņā par savām tiesībām. Augstu jāuzvelk vērtību karogs un jābūt vienotiem un stingriem savās nostājās. Jābūt spējīgiem vienoties par kopējiem uzdevumiem un jāsaredz vienoti mērķi.
Vēl tikai gribu pateikt paldies «Apeirons» kolēģiem par uzticību un dzīves spēku, par nerimstošu vēlmi darboties un iesaistīties, par pozitīviem piemēriem un atbalstu! Ja mūsu darbība ir cīņa, tad vismaz mums ir paveicies ar drošiem un uzticamiem biedriem, kuri spēj un var iesaistīties ne tikai par savām, bet arī par visas sabiedrības interesēm.
Paldies Jums, ka esat! Un nākamo gadu sagaidīsim ar jauniem izaicinājumiem un jaunām uzvarām!
