Nodaļa — Dzīvesstāsts
Kā čamdīgā Anna par skolotāju kļuva
Anna Dubovika.
Turpinot rosinot neredzīgos un vājredzīgos jauniešus sekmīgām studijām un darbam, vēlos izstāstīt kādu savu stāstu. Tā mērķis nav uzsvērt savas labās vai sliktās īpašības, bet gan caur savu dzīves prizmu parādīt to, cik ļoti cilvēki ar redzes problēmām, sevišķi jaunieši, mācoties un strādājot, vēlas dzīvē kaut ko sasniegt. Lai izvairītos no sevis izcelšanas, par sevi rakstīšu trešajā personā, lai gan lielākā daļa lasītāju mani pazīst un tāpat sapratīs, kas šai rakstā tiks atspoguļots. Taču, neapšaubāmi ir lasītāji, kuriem nav ne jausmas, kas ir Anna Dubovika, tādēļ man, rakstot trešās personas vārdā, būs vieglāk jūs ar savu darbību iepazīstināt.
Anna Dubovika ir neredzīga jau kopš dzimšanas, par apkārtējās pasaules uztveri nekādu vizuālo priekšstatu nav. Anna ir absolvējusi Strazdumuižas internātvidusskolu-attīstības centru vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem, šajā skolā mācījusies13 gadus. Ar skolas pedagogu atbalstu absolvējusi arī Juglas mūzikas skolu un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA) . Lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus, turklāt, lai neatpaliktu no redzīgiem studentiem, kā arī izpildītu visas augstskolas programmas prasības, Annai palīdzējuši: LNB Rehabilitācijas centra speciālisti, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas (LNerB) darbinieki un LNB Strazdumuižas kluba darbinieki.
Uzsākot studijas RPIVA, Anna apmeklējusi nodarbības LNB Rehabilitācijas centrā, apgūstot iemaņas darbam ar datoru. Datordarba prasmes viņa turpināja apgūt arī Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts finansētajā Labklājības ministrijas sadarbībā ar LNB projektā «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» pie Rehabilitācijas centra datorspeciālistiem.
Lielu ieguldījumu Annas izglītībā sniegusi arī LNerB. Pateicoties iespējai apgūt teksta apstrādes un Brailā izdrukāšanas iemaņas, radās iespēja pašai veidot mācību materiālus, kā arī materiālus referātu, kursadarbu un diplomdarba uzrakstīšanai. Neizpalika arī Strazdumuižas kluba darbinieku līdzdalība. Anna tika uzņemta korī «Jolanta», ar šo kori kārtoja valsts kvalifikācijas eksāmenu diriģēšanā. Korī viņa vēl joprojām turpina dziedāt.
Pagājušajā gadā Anna ar izcilību aizstāvējusi bakalaura darbu mūzikas pedagoģijā un ieguvusi diplomu. Jāsaka, ka tas bija īsts svētku brīdis gan pašai Annai, gan visai viņas ģimenei, draugiem un paziņām. Tas bija laiks, kad viņa varēja pievērsties dzīves lietām.
Pēc studiju beigām Anna turpināja apmeklēt nodarbības Rehabilitācijas centrā, bez jau minētiem datoriem apgūstot arī orientēšanās, ēdiena gatavošanas un citas dzīvē noderīgas prasmes, kā arī pēc rehabilitācijas kursa noslēgšanas sekoja vēl viena iespēja — piedalīšanās vasaras nometnē «Tilts uz veiksmi», par kuru raksts jau bija publicēts iepriekšējos Rosmes numuros. Jāpiebilst, ka šī iespēja nav mazsvarīga. Pateicoties tai, Anna ieguvusi gan pozitīvu emocionālo gandarījumu, gan apzinājās lietas, kuras sevī jāpilnveido. Neraugoties uz saviem trūkumiem, motivācija strādāt arvien pieauga.
Tā nu iesākās Annas dzīvē pavisam jauns posms — no 2012. gada 23. jūlija viņa sāka strādāt par mūzikas skolotāju jau minētā projekta ietvaros. Anna pasniedz klavierspēles stundas kā neredzīgiem, tā vājredzīgiem cilvēkiem. Pārsvarā nodarbību apmeklētāji ir jaunieši, kuri jau absolvējuši Strazdumuižas skolu, gan skolas skolēni, kā arī skolas skolēni, kuri apmeklē mūzikas skolu un nodarbības izmanto, lai vēl papildus muzicētu, kā arī tie, kuriem redze pasliktinājās vēlāk, bet Strazdumuižas skolā nebija mācījušies.
Par savām darba gaitām Anna stāsta: «Sākumā, kad tikko sāku strādāt, pie manis mācījās tikai viena neredzīga skolniece, kurai bija mūzikas skolas izglītība. Vienu brīdi pat šķita, ka strādāt projektā par mūzikas skolotāju nebūs reāli, jo klavieres spēlēt un dziedāt gribētāju nav daudz. Tad ar katru mēnesi par nodarbībām sāka interesēties arvien vairāk cilvēku, nāca klāt pa vienam, diviem klientiem. Lai nekļūdītos skolēnu skaitā, varu teikt, ka uz šo brīdi uz nodarbībām pieteikušies deviņi, no kuriem pieci visbiežāk apmeklē nodarbības, divi nesen uzsāka apmeklēt nodarbības, bet vēl divi plāno uzsākt apmācību.»
Kā tiek īstenota klavierspēles apmācība? Tā kā Latvijā nav izstrādāta mūzikas mācīšanas metodiskā literatūra darbam ar neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, Anna smēlās idejas no Strazdumuižas skolā strādājošiem mūzikas pedagogiem, Juglas Mūzikas skolas pedagogiem, kā arī RPIVA individuālo priekšmetu (mūzikas instrumentu spēles, vokālo nodarbību) pedagogiem, darbā izmantojot viņu pieredzi. Klavierspēles nodarbības apmeklē arī cilvēki, kuriem nav pieredzes muzicēšanā.
«Es rēķinos ar katra skolēna interesēm, spējām un arī veselības stāvokli, esmu atbildīga par katru no viņiem», uzsver Anna. «Manas nodarbības apmeklē arī jaunieši, kuriem bez redzes problēmām ir arī papildus funkcionālie traucējumi, tādēļ, plānojot nodarbības, jābūt daudz lielākai atbildības izjūtai nekā strādājot ar jauniešiem, kuriem šādu papildus traucējumu nav,» atzīst Anna. «Taču esmu gandarīta, ka varu jauniešiem sniegt muzicēt prieku, neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa un spējām. No deviņiem skolēniem ar redzes traucējumiem seši ir neredzīgi, trīs — vājredzīgi. Ar jauniešiem strādāju pēc vienādām metodēm redzes saudzēšanas nolūkos tiem, kam ir saglabājies redzes atlikums. Nodarbībās mācību viela tiek apgūta pēc dzirdes. Veicināta arī taustes uztveres veidošana tiem, kas klavieres apgūst no pašiem pamatiem.»
Anna turpina dalīties ar savu nelielo, taču no pieredzējušiem pedagogiem gūto pieredzi. «Sākumā, kad cilvēks ierodas uz pirmo nodarbību, protams, es nevaru neveikt viņa dotību pārbaudi. Ja viņš spēj precīzi, ritmiski atkārtot manis spēlētos ritma motīvus (izmantojot plaukstas, kājas, knipjus vai mūzikas vai sitamo instrumentu), atkārtot uz klavierēm spēlēto melodijas motīvu, to nodziedot, kā arī saklausīt spēlēto skaņu daudzumu (1, 2 vai 3 skaņas), tad ar to pilnīgi pietiek. Pat tad, ja kāds no minētiem pārbaudes uzdevumiem netiek izpildīts, piemēram, nepārliecinoši vai neprecīzi atkārtots ritma vai melodijas motīvs, es neatsaku, jo uzskatu, ka nodarbību laikā iespējams pilnveidoties. Galvenais — jābūt pacietībai, kuras man ir vairāk kā pietiekami.
Par darbu ar klavierspēles iesācējiem runājot, izmantoju taustes attīstību veicinošu paņēmienu — iepazīstot klavieru taustiņu izkārtojumu (baltie taustiņi, melnie kauliņi), nošu iepazīšana un meklēšana pēc attiecīgā melnā taustiņa jeb taustiņu grupas.»
Par šīs metodes efektivitāti Anna ir pilnīgi pārliecināta, jo, būdama 3. klases skolniece, apguvusi klavierspēles pamatus pēc šādas metodes. «Bez šādas, kā es parasti nodarbībās ar iesācējiem mēdzu teikt, «orientēšanos pēc melniem kauliņiem» es nebūtu varējusi nevienu gammu, etīdi vai skaņdarbu nospēlēt. Tagad es to varu, pateicoties jaunāko klašu mūzikas skolotājai Ivetai Zvaigznei, šādas metodes autorei. Strādājot pēc šīs metodes, skolēns priekšstatu par noti iepazīst, saklausot tās skanējumu un atrodot to pēc attiecīgās melno taustiņu grupas. Mums, čamdīgajiem, melnie taustiņi ir orientieri. Tagad, spēlējot skaņdarbus, man nav jātaustās un jādomā, kur atrodas attiecīgā nots. Tagad pati šo metodi izmantoju darbā ar iesācējiem.»
Ir padomāts arī par vēl vienu nošu mācību veidu. Apgūstot priekšmetu kompleksu Rehabilitācijas centrā, mūzikas mācīšanas nolūkam Anna saskarsmes un radošās pašizpausmes nodarbībās izveidojusi uzskates līdzekli, ko var izmantot gan neredzīgie, gan vājredzīgie. Tas ir taustāmais nošu materiāls — nošu tāfele ar taustāmām nošu līnijām ar lielām atstarpēm starp tām. Līnijas ir veidotas no diegiem, notīm un divām nošu atslēgām, kuras veidotas no filca. Notis nav ne pielīmētas, ne piešūtas, tās pašam jāuzliek zem vai uz attiecīgās nošu līnijas. Jāpiebilst, šis līdzeklis paver milzīgas iespējas nošu apguvē — iespējams noti gan iztaustīt, gan attiecīgo noti saklausīt, gan arī zināt tās atrašanās vietu līnijkopā.
Anna stāsta: «Jāatzīst, ka skolā un arī mūzikas skolā priekšstatu par nošu izskatu mēs, neredzīgie, neguvām. Stājoties augstskolā, es pat nevarēju iedomāties, ka man tādas lietas būtu jāzina, jo uzskatīju, ka neredzīgam pedagogam būs pietiekami ar to, ka viņš atšķir tās pēc dzirdes. Kad augstskolas pasniedzēji uzdeva jautājumu: «Anna, vai Tu zini, kā izskatās notis?», sapratu, ka esmu rūgti maldījusies, tāpēc dabūju mācīties notis «pa redzīgo modei» pēdējā brīdī — diploma rakstīšanas laikā. Nevēlos, lai ar citiem neredzīgiem tas notiek, un uzskatu, ka mēs nedrīkstam atpalikt no redzīgo pasaules.»
Braila nošu raksts
Un, visbeidzot, trešais veids, kā Anna piedāvā apgūt nošu zīmes, ir Braila nošu raksts. Viņa uzsver, ka Braila nošu rakstu plāno mācīt visiem, neatkarīgi no tā, vai viņi mācās skolā, vai ir to beiguši, jo to paredz jaunā izglītības programma. «Braila nošu rakstu sāku mācīties uzreiz pēc augstskolas beigām,» stāsta Anna. «Skolā mums mūzikas stundā paredzētās dziesmas mācīja tikai pēc dzirdes, nošu rakstības pamati nedaudz tika mācīti, taču to apguvei jēgas nebija, jo nav arī mūzikas mācību grāmatu Braila rakstā. Arī mūzikas skolā šim nošu rakstam nav pielietojuma. Ne jau tikai tādēļ, ka pasniedzēji neprot Braila rakstu un Braila nošu rakstu. Šajā rakstā nav mūzikas teorijas — solfedžo grāmatas. Līdz ar to neredzīgie skolēni nevar līdzīgi redzīgajiem pierakstīt apgūstamos skaņdarbus vai mūzikas teorijā nošu vai ritma diktātus, tāpēc visu to viņi veic sev pieejamākā veidā — balstoties uz dzirdes atmiņu. Labs līdzeklis skaņdarbu, nošu vai ritma vingrinājumu apguvē ir diktofons. Diktofonu es izmantoju darbā ar klientiem, kuriem klavieru spēlēšanā jau ir zināmas iemaņas.
Skaņdarba ierakstīšana diktofonā notiek sekojoši: tiek ierakstīta labā roka un kreisā roka atsevišķi, tad tiek ierakstīts viss skaņdarbs kopā. Saprotams, ka diktofona izmantošana atvieglo mācību procesu. Taču, atgriežoties pie Braila nošu raksta, par šo jautājumu esmu domājusi, izstrādājot diplomdarbu, kura nobeigumā izstrādāta anketa. Šajā pētījumā piedalījās 5. — 10. klašu skolēni. Anketas veidā gūtie rezultāti parādīja, ka ir daļa skolēnu, kas vēlas mācīties mūziku abos veidos — gan pēc dzirdes, gan pēc notīm. Tātad, rodas secinājums, ka skolas skolotājiem ir vērts pārskatīt mūzikas mācīšanas metodes. Mans uzdevums — iemācīt Braila nošu rakstu ne tikai tāpēc, ka tas atvieglotu arī pie manis klavieru nodarbībās paredzēto nošu zīmju apguvi, bet arī sekmīgāk iekļautos mūzikas dzīvē. Tas viss pamudināja mani apgūt šo nošu rakstu.»
Annas koncerti
Bez stundām ikdienā neizpaliek arī koncerti. Anna uzskata, ka būt par labu skolotāju nozīmē ne tikai labi pasniegt stundas, bet arī sagādāt skolēniem prieku, iesaistot viņus koncertdarbībā.
«Mēs esam trīs cilvēki, kuri ar saviem priekšnesumiem cenšas kuplināt visus mums iespējamos sarīkojumus: Renāte Jakovļeva, Linda Lesiņa un es. Abas meitenes ir pirmās uzsākušas apmeklēt mūzikas nodarbības projektā. Renāte beigusi Juglas Mūzikas skolu, muzicē festivālā «Nāc līdzās», dzied vokālajā ansamblī «Cielaviņas», kuru vada skolotāja Anita Andersone, un skolas vokālajā izlases ansamblī, ko vada vecāko klašu mūzikas skolotāja Irēna Ozoliņa. Liela pieredze dziedāšanā ir arī Lindai Lesiņai un Dainai Skujai. Linda kopā ar Renāti piedalās jau minētajā festivālā un dzied iepriekš minētos ansambļos, taču šo meiteni piesaista arī klavierspēle. Daina savu dzīvi ir saistījusi ar informācijas tehnoloģiju specializāciju, studējot Rīgas Tehniskajā universitātē, taču ar mūziku turpina nodarboties brīvajā laikā, apmeklējot RTU kori un klavierstundas projektā. Teikšu tikai vienu — koncertu būs daudz, un visiem skolēniem tiks sniegta iespēja iepriecināt klausītājus ar saviem priekšnesumiem.
Pirmais pasākums, kurā es, Renāte un Linda esam uzstājušās, bija 15. oktobrī — Baltā spieķa dienai veltītā pasākumā, kas notika LNerB. Sākumā Renāte iepazīstināja publiku ar savu sacerēto skaņdarbu «Pārdomas», tad pievienojās Linda, un abas meitenes dziedāja izpildītāja Uģa Rozes dziesmu «Par roku lēnu», pie klavierēm bija Renāte. Tad meitenēm pievienojos es, un mēs atskaņojām divus skaņdarbus: V. A. Mocarta fragmentu no operas «Burvju flauta», kur pie klavierēm — Renāte, flautu spēlēju es, un skaņdarbu komponista Imanta kalniņa apdarē «Mākonīts un mākonīte», kurā bez manas flautas un Renātes klavierēm savu instrumentālo devumu sniedza Linda, spēlējot tamburīnu. Jāsaka, tas bija patiešām jauki. Man tas bija pirmais eksāmens.
Nobeigumā gribas piebilst, ka tas viss varēja notikt, pateicoties radošai un atsaucīgai personai — Natālijai Aprānei, projekta koordinatorei Rehabilitācijas centrā. Šis cilvēks sniedzis milzīgu ieguldījumu Annas attīstībā!
Tā čamdīgā Anna par skolotāju kļuva.
