Strazdumuižas Drāmas un dzejas teātris

Ilgvars Hofmanis

Jau izsenis Strazdumuižā spēlējuši teātri. Vispirms to darījuši mūsu kaimiņi — kādreizējās Pihlava manufaktūras strādnieki. Kā redzams, viņi spēlējuši latviešu valodā. Piecu gadu vecumā savu pirmo lomu Ādolfa Alunāna lugā «Iciks Mozus» spēlējis nākamais aktieris un rakstnieks Rutku tēvs (īstajā vārdā Arvēds Mihelsons, 1886—1961). Pirmā zināmā izrāde Neredzīgo institūtā ir «Jānītis mājās», kas iestudēta 1923. gadā. Tas bija laiks, kad institūts pārgāja uz latviešu sarunvalodu un vajadzēja nostiprināt valodas prasmes.

Laikabiedru atmiņas vēstī arī par citām starpkaru laika izrādēm, kas notikušas tumsā, izdzēšot apgaismojumu. Regulāri teātra iestudējumi tagadējā Strazdumuižā sākušies 1948. gadā, kad izrādīta Rūdolfa Blaumaņa luga «Ragana». Jāpiebilst, ka dižajam dramaturgam lugas ar šādu nosaukumu nav, varbūt runa ir par kādu fragmentu iestudējumu. Laiks gāja, dramatiskais pulciņš, kā tolaik mēdza dēvēt amatierteātrus, plauka un attīstījās. To vadījuši Visvaldis Čakste, Linards Apinis un daudzi citi režisori. 1995. gadā, apvienojoties ar daiļlasītājiem, Juglas teātris ieguva savu tagadējo nosaukumu — Strazdumuižas Drāmas un dzejas teātris.

Kopš 2006. gada šo kolektīvu vada Inese Vanaga. Jau pirms stāšanās jaunajā amatā I. Vanaga 12 gadus bija spēlējusi pie mums kā aktrise. Toreizējie vecākās paaudzes aktieri aktīvās skatuves gaitas jau beiguši, bet viņu netrūkst mūsu izrāžu skatītāju un teātra atbalstītāju vidū. Vietā nākuši jauni spēlētāji. Pašlaik Strazdumuižas teātrī uz skatuves ļaudis priecē 12 cilvēki, kas, režisoresprāt, nav slikts rādītājs. Aizvadīto sešu gadu laikā teātris kļuvis vairāk atpazīstams — ieguvis pārliecību par saviem spēkiem un draugus Viļķenē, Jērcēnos un citur.

Cieša draudzība Strazdumuižas teātrim izveidojusies ar Cēsu dramatisko kopu «Aina», kurā netrūkst cilvēku ar redzes zudumu un kuru vada Aina Karele. Reizi četros gados piedalāmies Spēlmaņu svētkos — teātra festivālā Dikļos. Katru pavasari liels notikums ir dalība Rīgas amatieru teātru festivālā «Rīga spēlē teātri». Šogad šī festivāla ietvaros Jāņa Akurātera memoriālajā muzejā Strazdumuižas teātris izrādīja Gunāra Priedes lugu «Udmurdijas vijolīte». Nelielā telpa bijusi stāvgrūdām pilna — kur parasti mēdz izvietoties ap 20 skatītāju, šoreiz to bijis 50! Aktieri izpelnījušies balvu par vispārliecinošāko oriģināllugas iestudējumu, bet Dzintra Elliņa saņēmusi balvu par labāko Aurēlijas lomas atveidojumu minētajā lugā.

Reiz, kad mūsu dziedātāji sniedza vieskoncertu, vietējā psiholoģe paziņojusi, ka mēs radot pozitīvas emocijas. Jautāju I. Vanagai, kā tas ir teātrī? Viņasprāt, kaut kas pozitīvs jāsniedz katram cilvēkam, bet mākslinieks to dara savā emociju valodā. Uz mēģinājumiem amatieru teātru aktieri nereti ierodas pēc pabeigtas darbadienas, kā nu kuram tajā veicies. Šeit, mēģinājumā, viņi gūst pozitīvas emocijas pat tad, ja loma ir negatīva. Jau pats izrādes tapšanas process, tās ceļš pie skatītāja ir pozitīvs. Otrs «gaistošais brīnums» ir izrāde, kurā aktieris visu savu pozitīvo lādiņu atdod skatītājam.

Diemžēl, Strazdumuižas teātrī mēs pašlaik esam tikai divi aktieri ar redzes zudumu — Ervīns Hartmanis un šo rindiņu autors. Jautāju režisorei, kā viņa skaidrotu šādu atturību? I. Vanaga to labprāt uzdotu cilvēkiem pašiem. Lai kāptu uz skatuves, jebkuram esot nepieciešama drosme. Piebilstu, ka vajadzīga mazliet veselīga godkāre, kas ļautu uz brīdi valdīt pār publiku. Un režisore man piekrīt. Kaut arī spēlē kolektīvā, aktieris uz skatuves esot vientuļš — viens ar skatītāju zālē, norāda I. Vanaga.

Par sevi varu teikt, ka teātra spēlēšana ievērojami paplašina manu redzesloku, sniedz iespēju sarunāties par literatūru, ļauj iepazīt pasauli, kas citādi būtu liegta, ar interesi uzklausīt tādu profesionālu un amatierizrāžu pārstāstus, kuras man pašam diez vai radīsies izdevība noskatīties.

Rosmes lasītājiem I. Vanaga novēl ne tikai apmeklēt mūsu un citu teātra izrādes, bet pašiem reiz uzdrīkstēties kāpt uz skatuves «svētajiem dēļiem»!