Ceļš cauri Rehabilitācijas centram

Inese Plūme
Preiļi

Par Rehabilitācijas centru Rīgā uzzināju no mūsu vadītājas Valentīnas Lansbergas. Tad nācās sakārtot papīrus, kas bija grūts ceļš, jo ģimenes ārsts un acu ārsti laukos īsti nesaprot, kas un kā jāraksta. Bet, visiem kopā sadarbojoties, man beidzot izdevās nonākt LNB RC.

Atrast ceļu līdz centram cauri Juglai man palīdzēja Valentīna pa telefonu. Grūtākais bija atpazīt ēku, jo uzrakstu «Rehabilitācijas centrs» reāli ieraudzīt nevarēja, jo grūti iedomāties uz to vietu skatīties.

Mani sagaidīja laipni darbinieki un parūpējās, lai iekārtotos viesnīcā un atpūstos pēc garā ceļa. Man nebija priekšstata par to, kādus pakalpojumus sniedz RC. Ikdienā man bija lielas grūtības pārvietoties ziemā un saulē, tāpat problēmas bija ar svešām vietām un stikla durvīm.

Bija problēmas, gatavojot ēdienu. Un arī daži mīļi rokdarbi bija jau ar smagu sirdi nolikti malā uz neatgriešanos.
No RC es ieguvu pat vairāk nekā kādreiz biju atļāvusies domāt! Virtuvē un citās nodarbībās sākumā bija liels stress un bailes — kā gan ar to tagad tikšu galā?

Bet pasniedzēji sadarbojoties labi veic savu darbu. Viņi rēķinājās ar mums katru individuāli. Es nevaru teikt, ka bija viegli, jo bija jādara tas, ko nekad pati netiku darījusi. Un, ja darīju, tad prātā palika traumas.

Bet šeit mani iedrošināja un izstāstīja, pirms ko darījām. Un praktiski parādīja, kas un kā jādara, un kā to ērtāk izdarīt.

Pat, ja esmu kreile. Un tas deva lielāku drošību jebkurā nodarbībā. Bija iespēja ar pasniedzējiem izrunāt lietas, kuras palīdz sadarboties un nonākt līdz rezultātam. Tika ņemta vērā arī mana pašsajūta. Liels paldies par to! Jo tas palīdzēja palikt līdz galam un apgūt iecerētās iemaņas.

Rezultātā tagad esmu daudz drošāka arī svešā vidē. Izeju no mājas daudz biežāk un saprotu, cik ļoti var palīdzēt baltais spieķis un citas iemaņas. Jo nav vairs jālūdz palīdzība izlasīt e-pastu, apmaksāt rēķinus utt.
Ir jau arī jautājumi, kuri rodas, ejot un darbojoties, bet RC darbinieki labprāt uz tiem atbild.

Strazdumuižā dzīvojot, sanāca iepazīties ar tās kultūras un ikdienas dzīvi. Manīju iedzīvotājus ejam uz kluba aktivitātēm, aktīvās galda spēles, sarunas, bet gribētos plašāku informācijas apmaiņu. Grūtības sagādāja pārvietošanās gar dienas centra galu līdz pagrabiņam. Jo, kad līst, tad mašīnas palielā ātrumā mēdza mūs apliet ar ūdeni.

Tāpat ceļš uz bibliotēku ir ļoti nelīdzens un bedrains. Bet, kad iepazīst, tad jau viss notiek. RC es atguvu spēju adīt rakstainas zeķes, ko jau labu laiku nedarīju. Iemācījos lietot tausti, kur parasti centos redzēt.

Ļoti patika klūgu pīšana, brails un citas nodarbības! Te nespēju neko izcelt, jo bija visās nodarbībās vieglāki un smagāki brīži. Jo jāmācās bija daudz, un manā dzīvē tam jau ir būtiska nozīme. Bet sapratu arī to, ka šajā centrā strādā cilvēki ar entuziasmu un sirdi. Jo viņi bija arī tad, kad varēja nebūt. Un to ļoti novērtēju! Tagad mani dzīves mērķi ir nevis darba devējam neteikt un slēpt, ka slikti redzu, jo baidos palikt bez darba, bet iet un darīt tā, kā to māku un varu.

Jo ieguvu zināšanas darbam ar ekrānpalielinošo programmu ZoomText un citas zināšanas, kas atvieglo manus ikdienas darbus un aktivitātes.

Tagad varēšu ziemā droši doties uz skolu un darbu, mājām, sporta nodarbībām un citām aktivitātēm, kuras netika apmeklētas tāpēc, ka nebija orientēšanās prasmju.

Tagad izmantoju daudz pilnvērtīgāk tiflotehniku un saprotu vairāk, ko varu paveikt ar to ikdienā.

Es ļoti ceru atgriezties savā aktīvajā dzīvē un būt kopā ar savu mīļo ansambli. Tas būs pirmais, ko darīšu.  RC darbiniekiem ir daudz mums Latvijā raksturīgo papīra darbu. Protams, bez tiem neiztikt, bet tad tiem jāatrod piemērots laiks. Jo reizēm bija jūtams darbinieku laika trūkums. Klienti necieta, bet kā ir ar personālu? Neraugoties uz brīžiem lielo darba slodzi, darbinieki visu izdarīja jauki, pareizi un kvalitatīvi. Reizēm par to varēja tikai brīnīties!

Dažām nodarbību telpām gan būtu vitāli svarīgi iegūt lielākas telpas ar labāku skaņas izolāciju. Tāpat būtu jauki, ja varētu telpas piemērot ratiņkrēslos esošajiem cilvēkiem.

Patiktu, ja lauku cilvēki varētu mācīties savas ikdienas lietas, piemēram, saplēst skalus, saskaldīt malku, iekurt plīti, noņemt plītij riņķus utt., jo tie ir darbi, kur parasti lūdzam citu palīdzību.

Man šajā ziņā paveicās, jo to iemācīja mammīte, kura arī diemžēl bija neredzīga. Es no visas sirds vēlu RC attīstīties arī turpmāk, ko viņi jau visu laiku intensīvi dara! Jo katrs cilvēks centrā ienes ko jaunu un paņem sev ko jaunu. Tā ir jauka pieredzes apmaiņa, kas mums katram palīdz būt brīvākam un neatkarīgākam. Palīdz augt pašiem un celt citus.

Lai RC darbiniekiem nekad nepietrūkst mīlestības un enerģijas, entuziasma un izaugsmes iespēju savā, mums tik būtiskajā, darbā!